Operu uz vairākiem mēnešiem var nākties slēgt – birokrātijas dēļ kavējas remonta termiņi 0
Kā sola Rīgas domē ievēlētie jaunās koalīcijas veidotāji – rīt viņi sāks darbu pie memoranda un rīcības plāna. Un iespējams jau ceturtdien, 19.jūnijā, partijas varēs parakstīt sadarbības memorandu. Aizvakar politiķi vienojās, kuru jomu katrs no spēkiem pārraudzīs. Kultūra šajā darāmo darbu sarakstā nebija īpaši izcelta. Tomēr pētījumi, kas analizē dažādās sfērās naudas atdevi parāda, ka ieguldījums kultūrā ir nevis “vējā izsviesta” nauda, bet tieši otrādi, vēsta TV3 raidījums “Nekā Personīga”.
Īsi pirms pašvaldību vēlēšanām Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds, Latvijas Kinoproducentu un Latvijas filmu servisa producentu asociācijas rīkoja publisku diskusiju “Kā izmantot kultūras potenciālu Rīgas izaugsmei”.
Ieva Zemīte no Latvijas kultūras akadēmijas, kurai pašai ir doktora grāds ekonomikā, stāstīja kā kultūra var ļaut pelnīt. Kultūras akadēmija ar Rīgas tehnisko universitāti pētījumā pierādīja, ka viens kultūrā ieguldītais eiro valsts un pašvaldības makos atpakaļ atnes 2 eiro un 53 centus. Zemīte saka – lai arī sen ir skaidrs, ka šī joma arī pelna, tas atkal un atkal politiķiem no jauna jāpierāda.
IEVA ZEMĪTE, LKA programmas “Radošās industrijas un izaugsmes menedžments” direktore: “Mēs skatījāmies kopējās nozaru savstarpējās attiecības. Kādā veidā ieguldot 1 eiro jebkurā nozarē, kādas veidojas nozaru savstarpējās attiecības. Un tas, kas ir pašsaprotams un visiem zināms fakts, – ka būvniecība kā nozare silda ekonomiku. Tā tas arī ir. Tam arī ir vislielākā pievienotā ekonomiskā vērtība. Bet kultūra no visām 22 nozarēm ir devītajā vietā šajās savstarpējās attiecībās. Proporcijas būvniecības multiplikators bija 3,06 eiro, tad kultūrai bija 2,53 eiro. Nu, tas man šķiet ir ļoti svarīga ziņa.
Bet kā saka Ieva Zemīte – koncentrēšanās tikai uz lieliem projektiem, kas kultūrā nes peļņu, var apdraudēt tādus, kas līdzigi filmai “Straume”, neplānoti iegūst pasaules slavu un dod atpazīstamību gan valstij, gan Latvijas kino industrijai. Tāpēc politiķu uzdevums ir spēt atrast balansu.
I.Zemīte turpina: “Ja mēs uz kultūru skatāmies tikai no kultūrekonomiskām pozīcijām, mēs ļoti daudz – faktiski pusi pazaudējam. Tā ir ļoti bīstama tendence, bet tā ļauj iezīmēt kultūras nozīmi tajā skaitliskajā vērtībā, tā dod iespēju argumentēt un dot iespēju stiprināt visus. Un būs tie, kas pienesīs ekonomisko aktivitātie, un tad būs tie, kas izšaus vienu reizi ar ļoti veiksmīgiem brīnumainiem rezultātiem, kas pārsniegs jebkāda veida ekspektācijas.”
Kultūras nozare cīnās gan ar naudas trūkumu, gan arī birokrātiju, kas traucē darbu. Operas un baleta direktors stāsta par plānotajiem remontiem teātrī. Jāmaina inžiniertehniskie tīkli, vadi. Darbi bija ieplānoti jau sen, lai tos varētu pagūt vasarās, kad izrādes nenotiek. Bet ierēdņi vairāk kā gadu skaņojuši iepirkumu noteikumus. Tagad darbu beigu termiņš strauji tuvojas. Un uz vairākiem mēnešiem operas darbs tomēr būs jāaptur.
SANDIS VOLDIŅŠ, VSIA “Latvijas Nacionālā opera un balets” valdes priekšsēdētājs: “Visas inžiniersistēmas jāmaina, jo visas sistēmas ir tādā stāvoklī, ka viņas vienkārši brūk kopā. Viņas īsti nav atremontētas. Mēs bijām plānojuši, ka pa divām vasarām ļoti mierīgi lēnā garā to varam izdarīt, būtiski neietekmējot operas darbību. Bet dienas beigās aktivitāte nokavējās tik ilgi, nepārceļot gala termiņu, kas mums ir nākamā gada 30 maijs, tagad, lai visu paspētu, ir jāplāno virsstundas un nakts darbi. Otrkārt – jā, mēs to nevarēsim izdarīt tā, lai nepārtrauktu darbību. Un diemžēl nākamgad uz 2 mēnešiem mēs būsim spiesti publisko darbu ierobežot, lai vispār paspētu iekļauties termiņos. Tā papīru vilkšana fondos atspēlējas vēl ļoti ilgi un pamatīgi. Gan laikā, gan naudā. Ka vieni noteikumi var paņemt gadu ilgāk nekā planots, man tas nešķiet īsti pareizi.”
Operas un baleta direktors, kurš pats iepriekš bijis augsta līmeņa ierēdnis Kultūras ministrijā, saka – sākot ar kino beidzot ar baletu plānošana kultūras nozarē ir saraustīta. Bez ilgtermiņa un spējas redzēt attīstību vairāku gadu griezumā. Valsts pārvalde dzīvo no projekta līdz projektam. Tas radošās profesijās neder. Operai pirms vairākiem gadiem nogriezta iespēja saņemt atbalstu no Rīgas domes, kas direktora prāt ir absurds, jo tieši opera galvaspilsētā ir viens no ārvalstu tūristu magnētiem.
Kā labāko piemēru tam, ka kultūras nozarei politiķi un ierēdņi neuzticas, Sandis Voldiņš min kārtību kā Latvijas muzejiem apstiprina biļešu cenas. To dara ministru kabinets. Skaņošana prasot pusotru gadu un pat ilgāk. Nacionālā mākslas muzeja direktore vēlētos, lai uzticēšanās kultūras iestādēm būtu lielāka.
MĀRA LĀCE, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore: “Neuzticēšanās vispār mums ir ārkārtīgi attīstīta mūsu ierēdniecībā. Un šajā birokrātiskajā aparātā. Tas nozīmē nesamērīgu birokrātisko slogu, kamēr tiekam līdz tai saskaņošanai. Tie ir apmēram divi gadi. Kontrolējošā funkcija, ar ko grib nodarboties ierēdniecība, ir gluži vienkārši… Es nezinu, kur tā mums… Gēnos vai ir ielikta iekšā. Bet cilvēki nespēj no tā atteikties.”
Nespēju redzēt visu laukumu un plānot ilgtermiņā rāda piemērs ar kino nozari. Tā faktiski tukšā vietā ar smagu darbu radījusi veselu industriju. Ārvalstu filmu veidotāji brauc uz Latviju un izmanto iespēju šeit filmēt izdevīgi. Daudzmiljonu budžetu mākslas filmas un seriāli pēc darbu pabeigšanas var atgūt daļu no Latvijā iztērētās nodokļu naudas. Papildus tam aktieri, atbalsta personāls maksā par dzīvošanu, ēšanu, algo vietējos kino meistarus, kuru līmenis pasaulē ir augstu novērtēts. Bet bijuši vairāki mēģinājumi gan Rīgas domē gan arī Finanšu ministrijā šo ilgos gados būvēto mehānismu mainīt vai pat atcelt. Un katru reizi kino nozarei bijis jāskaidro politiķiem, ka atbalsts ārvalstu filmu ražotājiem ir nevis slogs valsts budžetam, bet gan ēsma, lai ārzemnieki mums vestu savu naudu. Kā saka Nacionālā mākslas muzeja direktore – ar šo kaiti jācīnās arī citās nozarēs.
MĀRA LĀCE: “Man liekas, ka tas tomēr izaug no tā vidējā intelektuālā līmeņa. Nu šausmīgi… Es to ļoti slikti pateicu. Un man tomēr šķiet, ka mums vajadzētu mēģināt atbrīvoties no tās sajūtas, ka tā kultūras nozare ir tā ļaunā, tā nejaukā. Kas prasa tikai naudu. Un neko nedod pretī. Nu dod pretī. Pat tas, ka cilvēks atnāk un ierauga kaut ko labu un viņam uzlabojas garstāvoklis. Arī tas ir būtiski. Un tas tālāk dod laimīgāku cilvēku. Un cilvēku, kas grib arī domāt. Just un domāt. Un tā domāšana jau ir vajadzīga. Un te nu mēs atkal nonākam pie tā paša – pie intelektuālās kapacitātes.”
Partijas, kas šobrīd plāno veidot koalīciju Rīgas domē, katra kultūras jomā priekšvēlēšanu solījumos pievērsusies dažādiem darāmajiem darbiem:
Jaunā vienotība sola dubultot naudu Rīgas filmu fondam kā arī kultūras un mākslas notikumiem. Izveidot pilsētas bibliotēku bijušajā “Rīgas modes” ēkā, uzcelt filharmoniju un sākt laikmetīgās mākslas muzeju.
Muzeju un koncertzāli sola arī Progresīvie. Viņi ieviesīšot arī divu gadu finansēšanas programmu kultūras notikumiem, lai tas nozarei ļautu vieglāk plānot savus darbus.
Nacionāļi sola latviskās tradīcijās svinēt svētkus un attīstīt kultūrvidi.
Visnekonkrētākie ir bijuši Apvienotais saraksts, kas sola Rīgu veidot par kultūras citadeli.
