Kultūra
Literatūra

Izstudēt savu sievieti. Arvis Kolmanis “Balāde par latviešu zemnieku, Grēns un citas versijas” 16


Tieši sievieti Arvis Kolmanis ir studējis pastiprināti – iespējams, viens no retajiem mūsdienu latviešu rakstniekiem.
Tieši sievieti Arvis Kolmanis ir studējis pastiprināti – iespējams, viens no retajiem mūsdienu latviešu rakstniekiem.
Foto – Edijs Pālens/LETA

1995. gadā Arvis Kolmanis debitē latviešu īsprozā ar krājumu “Greniāna jeb ceturtā versija” (apgāds “Daugava”) – Guntis Berelis to nosauc par vienu no spožākajām debijām līdzās Jāņa Einfelda un Noras Ikstenas pirmajām stāstu grāmatām.

 

Bereļaprāt, lasītājs uzticas autoram (stāsti ir būvēti pārdomāti) un daži stāsti ir “kafkiāniski borhesiska fantāzija, stilizēta trillera manierē”. Kolmaņa īsprozai trūka analogu latviešu literatūrā, un viņš iezīmē literatūras (un citu jomu) pārmaiņas 90. gadu Latvijā. “Ja literatūra mainās, tad tā IR,” saka Berelis, bet mainībai vajadzīgs pamats no spožas pagātnes, un nieka 23 gadus vēlāk Arvis Kolmanis savu debijas krājumu pārizdod apgādā “Dienas Grāmata”, papildinot Greniānu un citas versijas ar sešiem jauniem stāstiem. Grāmata, kuru nez kāpēc gribējās sagaidīt kā pilnīgi ko jaunu, izrādās, ir daļēja retrospekcija.

Arvja Kolmaņa joks ar uzsildīto zupu gan ir izdevies daļēji, jo stāsti nešķiet ārēji novecojuši – prozas buljons toreiz tika vārīts labs. “Greniānas” grāmata kā priekšmets kļuvusi par bibliogrāfisku retumu, bet tās saturā bija tik maz tā laika sociālelektronisko reāliju (ne peidžeri, ne kompjūteri, ne magnetofona kasetes, ne internets), ka teksti labi iederas arī mūsdienās. Protams, nedaudz jau uzvēdīs postmodernisma gars “Dukta” stilā, vecā labā šausmu estētika, uzkritīs acīm arī konkrētas telpas un laika nenoteiktība, būs sajūta, ka Einfelds, Berelis un citi vēlāki ir kolmanisko knifu radinieki prozā, par skādi nenāks arī brāļu Strugacku tekstu un Andreja Tarkovska kino ūdens poētikas atminēšanās. Taču jaunpienākušie stāsti lieliski iekļaujas senāku darbu starpā, un, samainījis stāstu secību, autors ir nācis klajā ar dažiem šķietami vienkāršiem un citiem izteikti eksperimentāliem tekstiem.

Kāda garša ir sanākusi? Jau 90. gadu vidū Kolmaņa stāstu pasaulē dominēja postapokalipses vēsmas, jaunie stāsti to vēl vairāk akcentē – it kā kaut kas nu ir noslēdzies, bet tā nav pasaule pēc pasaules gala tiešā nozīmē, drīzāk vērienīgs pārrāvums kā fons cilvēciskajām attiecībām, konkrētāk – attiecībām starp vīrieti un sievieti. Tieši sievieti Kolmanis ir studējis pastiprināti – iespējams, viens no retajiem mūsdienu latviešu rakstniekiem, kas ar ko tādu nolēmis nodarboties.

Spilgtākā aina: sievietēm it kā vajag dvieļus, nevis vīriešus, lai gan vīrietis ar bomi ir fiziska atslēga uz noslēpumainajiem soļiem augšstāvā (“Vasara, augusts”). Sieviete Kolmaņa stāstos ir arī tiešs fatāls spēks – var ar adatas dūrienu nogalināt precinieku, ja tas ir slinks latviešu zemnieks, kas lido uz Rīgu pēc jaunas izkapts (“Balāde par latviešu zemnieku”). Sievietes vīrietim ir saistošas kā kino – bet arī tikpat garlaikojošas vai neparedzamas kā jebkurš sižets, savukārt radošu personību šis “kino” vispār var novest līdz pilnīgam pagrimumam, alkoholismam un cietumam (“Tā arī bija”). Sievietēm postapokaliptiskā sabiedrībā jeb neparedzamā nākotnē var uzmesties kāda īpaša, uzvedību kontrolējoša rota, vārdā Sofija, kas mirst līdz ar savu īpašnieci (“Stāsts par skolnieci Veroniku”). Sieviete ir dāsna, tāpēc pārguļ ar visiem, kas viņu vēlas, jo nevar taču nodarīt pāri vairākiem, izvēloties vienu, bet viņas pašnāvība gan liecina, ka sieviete ir ļoti neloģiska, apdalot pilnīgi visus vīriešus (“Intervija”). Sieviete var dzīvot ilūzijās un būt dumja arī tad, kad postapokalipse piedāvā mainīt ierastās sociālās lomas un normas (“Leģenda”), viņa mēdz apjukt un saslimt, saskaroties ar izvēles iespējām (“Lauras motīvs”), viņa ir aizkustinoša, un daļēji viņa ir gadsimtu garumā krāto stereotipu produkts, ko veidojis arī vīrietis (pēdējais stāsts “Vai nešķiet” ir rakstīts apziņas plūsmā un skan kā iedzēruša filozofa atvainošanās).

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Sievietes Kolmaņa īsprozā ne tikai sakarst, piedzeras un tiek sadalītas nārās, bet arī nedaudz mirst. Lai gan nav īsti pamata domāt, ka autors savas sievietes moka bez nožēlas. Kur šajā laikā ir vīrieši? Par to noteikti atbild trīs, krājumu labi atslogojoši puskomiskie Grēna stāsti – it kā ir tikai trīs vīrieša agregātstāvokļi pasaules izpratnes jautājumā: pārgulēt, nepārgulēt vai pasīvi pārliecināties par savu taisnību. Labās domas – autors it kā jautā: vai tādi spēj glābt sievietes no viņām pašām? Sliktās domas – lai gan, studējot sievieti, tiek studēta arī pasaule, sievietes autoram nav bijušas vajadzīgas nekam citam kā tikai labi būvētu, kopsummā nedaudz provokatīvu stāstu radīšanai.

LA.lv