Kultūra
Literatūra

Jāņa Baltvilka balvas nominanti0

Foto: Kristians Luhaers

Šogad Starptautiskās Baltvilka balvas žūrija izskatījusi 83 grāmatas, kas iznākušas no 2018. gada maija līdz 2019. gada maijam. Balvai ir 15 nominanti, tomēr patiesībā mazāk, jo vairākas grāmatas tikušas nominētas vairākās kategorijās – vai nu gan rakstniecības, gan arī grāmatu mākslas, vai grāmatu mākslas un debijas jeb “Jaunaudzes” kategorijā. Vērtēšanā piedalījās Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes prezidente, Latvijas Universitātes profesore Ilze Stikāne, Mākslas akadēmijas, Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspertes Aiga Dzalbe un Liega Piešiņa, kā arī mākslinieks un rakstnieks Agris Liepiņš un sabiedrības pārstāvji, kuri ieinteresēti bērnu literatūrā, Dagnija Baltiņa un Toms Grēviņš.

Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas nominanti rakstniecībā

Inese Paklone, “Es picas brālēnu cepu”

(“Pētergailis”, 2019), ilustrējusi Vivianna Maria Stanislavska

Agris Liepiņš: Ļoti jautri un smieklīgi salīdzinājumi, jocīgi.

Ilze Stikāne: No visām dzejoļu grāmatām šī šķiet visveiksmīgākā.

Rudīte Rinkeviča (Daugavpils Universitātes docente): Grāmata pārliecinoši un spilgti iekļaujas mūsdienu bērnu dzejas apritē, pierādot, ka par tradicionālām un nemainīgām vērtībām (ģimene, mamma, tētis, vecvecāki, bērna patība, dzimtā vieta, šajā gadījumā – Rīga) var rakstīt laikmetīgi un oriģināli. Autores izvēlētajā “es” formā paustie novērojumi, izjūtas un piedzīvojumi precīzi atbilst maza zēna ikdienas redzējumam, kurā ikdienišķais, šķietami ierastais iegūst pirmreizīgumu un atraktivitāti.

Ineses Paklones dzejas bērna pasaule ir dinamiska un sirsnīga vienlaikus, bet krājuma ģimenisko ietvaru prezentē jau nodaļu strukturējums, kurā iezīmējas caurviju motīvs “mēs kopā”: “Mēs ar mammu”, “Mēs ar tēti”, “Mēs ar vecmammu”, “Mēs ar vectēvu”, “Es pats ar citiem”. Savā ziņā tas ir harmoniskas, bet ne idilliskas bērnības stāsts dzejā, tā ir spēle ar laikmeta zīmēm, ar vārdiem un jēdzieniem, un “picas brālēns” cepas pamatīgs, lai “garšotu” arī tiem, kas ar liriku bērniem vēl nav draugos.

Anna Strautniece, “Kaķi, kamoli un sapņi”

(“Alis”, 2018), autores ilustrācijas

I. Stikāne: Autore atklājusi katra kaķa sajūtas! Cauri vijas mājas sajūta un arī dumpīguma gars. Aktualizēta cilvēka atbildība par dzīvniekiem, draudzība, iejūtība, sapratne. Stāsta notikumos interesanti ietverts materiālo un garīgo vērtību pretstatījums, parādot materiālā bezspēcību cilvēcības priekšā.

Lilija Berzinska, “Skelets skapī”

(“Dienas Grāmata”, 2018), ilustrējusi autore un Katrīna Vasiļevska

A. Dzalbe: Grāmata ir miera, mīļuma un dzīvesgudrības pilna, turklāt stāsti ne reizi vien sasmīdina. Dzīvnieku tēli radīti pēc cilvēku līdzības, tāpēc viņu attiecību un dvēseles sarežģījumus var viegli atrisināt ar psihoanalīzes un citām cilvēku sabiedrībā iecienītām metodēm. Autore iedziļinājusies dzīvās dabas pasaulē un ļāvusi vaļu asprātīgajai iztēlei, bal-stoties uz katras sugas īpatnībām – piemēram, mīkstmiesim skapī glabājas skelets, astoņkājis var atļauties vienkārši aiz līdzjūtības piedāvāt dāmai vienu no savām astoņām sirdīm u. tml.

Rakstnieks un tulkotājs Vilis Kasims: Bērniem domātajos Lilijas Berzinskas darbos ir neatdarināmi dabiska brīnumainības klātbūtne, kas ļauj viņai izvairīties no žanra klišejām kā tēlos, tā sižetos. Arī šajā grāmatā atkārtoti radītā pasaule meistarīgi balansē uz robežas starp iespējamo un neticamo, pastāvīgi sagādājot pārsteigumus arī pieaugušajiem lasītājiem. Līdzīgi Tūves Jansones stāstiem, “Skelets skapī” ir viegli sirreāla, grodi savērpta lasāmviela, kuras vērtību kompass gan ir skaidrs, taču nekad nekļūst uzmācīgs un nenomāc lasīšanas baudu. Pasaku tekstu lieliski papildina arī Berzinskas ilustrācijas, kurās visi tēli ir tieši tik neticami un īsti kā stāstos. Šī ir viena no tām grāmatām, pēc kuras izlasīšanas ir ļoti grūti pamest autores pasauli, tāpēc atliek tikai cerēt uz piedzīvojumu turpināšanos.

“KULTŪRZĪMJU” IZVĒLE

Aivars Kļavis, “Ceļš uz nezināmo zemi”

(“Melnais akmens”, “Bēgšana no čūsku valstības”, “Asinis uz dzintara”. “Zvaigzne ABC”, 2018), ilustrējis Emīls Mozga

Kaut gan pasaulē pusaudžiem domātas grāmatas ar vēsturisku sižetu ir diezgan izplatītas, Latvijā tādas top pat ne katru gadu. Tādēļ gribas īpaši uzslavēt autoru gan par uzdrīkstēšanos pievērsties tāltālai pagātnei, par kuru saglabājušās vien nepilnīgas liecības, turklāt vēl padarīt šo laiku uztveramu un saprotamu pusaudžiem. Triloģijas sižets ir daudzplākšņains, mūsdienas savijas ar vēsturi, vēsture atstāj pēdas mūsdienās, un šīs sakarības autoram sanākušas nesamocītas un nesamākslotas. Nolasās arī senvēstures skarbums, un tajā pašā laikā atklājas, cik maz cilvēks pats ir mainījies gadu tūkstošu laikā.

Neliels fragments no nodaļas “Pirms 3800 gadiem. Klejotāji nāk!”: “Putekļu mākoni pamalē pirmais ieraudzīja vīrs līdumā. Tobrīd tas izskatījās pēc tālas, iedzeltenas miglas. Atsējis vērsi, vīrs klupdams krizdams steidzās uz apmetni.

“Cik aplami es daru!” viņš domāja. “Nevis vērsis tagad jāglābj, bet paša dzīvība.”

Tomēr dzimtai bija tikai daži vērši. Un bez tiem līdumus līst, zarus vai baļķus līdz apmetnei dabūt nevarēja. Tāpēc, kamēr briesmas izskatījās pēc iedzeltenas miglas pamalē, vērša dzīvība vīram šķita tikpat svarīga kā savējā. Bet putekļu mākonis kļuva arvien lielāks, tumšāks un draudīgāks.

Apmetnē par briesmām neviens vēl nenojauta. Cilvēki aiz žoga, kas bija pīts no zariem un saknēm, jutās drošībā. Starp būdām uz akmens pavardiem māla podos vārījās ēdiens. Turpat spēlējās bērni un skraidīja suņi.

– Sarmati! Sarmati nāk! – kliedza vīrs, joprojām vilkdams sev līdzi vērsi. Tikpat labi viņš būtu varējis saukt: “Nāve! Nāve nāk! Jo patiesībā tas bija viens un tas pats.”

A. Liepiņš: Kļavim ir raita valoda. Viņam tā pinas un tinas, un vijas, un raiti iet uz priekšu… Patīk, ka tā dažkārt ir skarba, jo uzskatu, ka vēsturi nedrīkst “uzlabot” vai “mīļināt”, jo tā tiešām bija skarba.

I. Stikāne: Autors ir meistars, veikli uzrakstījis triloģiju jauniešiem, kas pelnījusi ievērību. Vēstures temats ir pluss, turklāt viss dzīvi pasniegts. Sižets izdomāts, bet pārliecina, ka tā tiešām varētu būt bijis.

A. Dzalbe: Kā tāda skolniece lasīju A. Kļavja darbus! Pārsteidza, ka romāns ir tik uzvedinošs, patiess, intriģējošs – arī dokumentāli.

Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas nominanti grāmatu mākslā

Anete Melece par ilustrācijām Laura Gundara grāmatai “Vaļa balss”

(“Liels un mazs”, 2018)

I. Stikāne: Es vēlos uzteikt Aneti Meleci par abām nominētajām grāmatām, kurās viņa zīmējusi! Man patīk, kā viņa redz tēlotos notikumus un kādos rakursos attēlo šīs situācijas. Tas ir brīnišķīgs papildinājums tekstam.

Gundega Muzikante par ilustrācijām Jura Zvirgzdiņa grāmatai “Zvaigžņu tramvajs”

(“Pētergailis”, 2018)

A. Liepiņš: Vienkāršā valodā pateikts, cik būtiska mums ir mūsu valsts, cik svarīga ir piederības sajūta mūsu valstij, kur ir tā jēga, ka mēs neesam vieni, ka pirms mums ir bijuši un pēc mums vēl būs… Grāmata ir ļoti laba arī ar mākslinieces īpašo krāsu izjūtu. Niansēta, neuzkrītošā, bet ļoti latviskā kolorītā veidota.

Anita Paegle, “Rožu spoks”

(“Liels un mazs”, 2018)

A. Dzalbe: To, ko izdara Anita, neviens cits no mūsu ilustratoriem nevar izdarīt, kaut gan gandrīz to pašu varētu teikt arī par Gundegu Muzikanti (J. Zvirgzdiņš “Zvaigžņu tramvajs”). Viņas abas spēj tik sakāpināti jūtīgi ilustrācijā attēlot tēlus, ka šķiet – spējam saklausīt, ko tas sisenīts runā, ko tās skulptūras un vāzes domā. Tā ir sajūta, ka abas mākslinieces iemiesojas materiālā, ko viņas ilustrē.

Anete Melece par ilustrācijām grāmatai “Kiosks”

(“Liels un mazs”, 2019),

A. Dzalbe: Paņemot rokās šo grāmatu, rodas vienota veseluma sajūta. Ar visu lodziņu, kas ir ļoti dārgs prieks izdevējam, bet par ko noteikti ir vērts maksāt. Domas nav klišejiskas, ir neparedzamība, cilvēkmīlestība, kas mani vienmēr atbruņo. Šī grāmata noteikti nav tikai vienam bērnam, bet arī jaunākiem brāļiem, māsām un vēl nākamai paaudzei.

Rūta Briede par ilustrācijām Sergeja Timofejeva “Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi”

(“Liels un mazs”, 2018)

L. Piešiņa: Ilustrācijas bieži vien ir tās, kas pasaka to, ko autors nespēj pateikt saturā. Sergejs Timofejevs ir ar savu rokrakstu. Grāmata ir pamanāma un atšķirīga, ar labu valodu.

A. Dzalbe: Rūta Briede ir vērojusi viduslaiku miniatūras principus, kurus, rūpīgi ieskatoties, var nolasīt. Viņa izmanto tikai sarkano, melno un zilo krāsu. Sanācis novatoriski, īpaši drosmīgs ir “rūtainums”.

“KULTŪRZĪMJU” IZVĒLE

Ieva Samauska, “Vecis iet pa dārzu, pankūkas bārdā”

(“Latvijas Mediji”, 2018), ilustrējusi Vivianna Maria Stanislavska

Ievas Samauskas dzejas sirreālisms ieplūst mīklu žanrā, kas ir interesants ne tikai mazajiem, bet arī lielākiem lasītājiem. Vilks, bezdelīga, kāpostgalva, sīpols un citi it kā bērnišķīgi atminējumi mākslinieciski augstvērtīgi iešifrēti pavisam jauna tipa mīklās un tāpēc pieprasa arī tikpat neparastas ilustrācijas. Formāli sanākusi t. s. bilžu grāmata, ko ārzemju izdevēji labprāt izdod kā “picture book”, jo citzemju bērni vislabāk patērējot grāmatas, kurās dominē attēls. Un tomēr mums atkal ir sanācis kas vairāk nekā ierasta bilžu grāmata, jo Ievas Samauskas un Viviannas Marias Stanislavskas tandēms pretendē uz paaugstinātu tēlainību, krāsu un nianšu dziļumu, poētisku harmoniju, pat ja attēls nav 3D un mīkla nav peršveidīga atskaņu konstrukcija. Savukārt mīklu dzejoļu kultūrslāņos pavīd arī tradīcijas – Imanta Ziedoņa, Ojāra Vācieša, latviešu tautas folkloras un citas balsis.

A. Dzalbe: Vivianna man vienmēr šķitusi ļoti laba māksliniece, un šeit ir tas priecīgais brīdis, kad cilvēks ir izdarījis kaut ko vēl labāk nekā parasti.

I. Stikāne: Stanislavska spējusi ar ilustrācijām papildināt dzejoļos izteikto, un, tā kā tie ir mīklu dzejoļi, tad ilustrācijas asprātīgi vedina iztēles lidojumos, kas dažkārt tieši sarežģī uzminēšanu. Mīklu atminot, ir dubults prieks!

 

Debija bērnu literatūrā un grāmatu mākslā

Sergejs Timofejevs, “Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi”

(“Liels un mazs”, 2018), Rūtas Briedes ilustrācijas

L. Piešiņa: Sergejam Timofejevam ir savs rokraksts, savs skatījums, un kuram no mums gan nav sāpējuši zobi?… Grāmata katrā ziņā ir pamanāma un atšķirīga, patiešām laba valoda, un ne tikai tādēļ, ka laba tulkotāja, bet tieši pašam autoram ir laba valoda.

D. Baltiņa: Lieliska valoda, katrs vārds ir pārdomāts un trāpīts, lai gardi skanētu gan priekšā lasītājam, gan klausītājam! Grāmatu lasot, mēs ar bērniem skaļi smējāmies, jutām līdzi, izdzīvojām katru lapaspusi un katru sižeta pavērsienu. Grāmata ir arī bērnu leksikā atstājusi skaistus triepienus, viņi ik pa laikam atceras frāzes no tās.

Ilmārs Ziemanis, “Peļķīte”

(“Zvaigzne ABC”, 2018), ilustrējis Andis Reinbergs

A. Liepiņš: Tā ir nedaudz tehniska, tāda vēsa, bet man patika, ka grāmatā ir lietus klātbūtne, noskaņa, koloristika. Parasti, ja zīmē lietu, tad attēlo lāsītes, bet te patiešām līst. Stāsta doma – veroties peļķītē, viens redz dubļus, cits – debesis.

Juris Petraškevičs, “Ērika un bailes”

(“Liels un mazs”, 2018), autora ilustrācijas

A. Liepiņš: Vispār jau man nepatīk lielo zīmējumu laukumu grāmatas un nepatīk, ka mākslinieks ķēmojas pakaļ bērniem. Tas man atgādina rakstnieku, kurš, gribot līdzināties bērniem, sāk šļupstēt… Tomēr Juris Petraškevics ar grāmatu “Ērika un bailes” nav no tiem. Te tiešām šķiet, ka krāsas šķīst uz visām pusēm, izzīmējies krustu šķērsu no sirds. Ilustrācija ir tik piepildīta un dziļa. Man patīk tās grāmatas, kur ilustrācijā mākslinieks ir “vairāk pazīmējies”. Tāda brīvestība lien no visiem stūriem ārā!

L. Piešiņa: Es redzu autora attieksmi pret dzīvi, viņa mugurkaulu, to, ko viņš bez vārdiem var pateikt savos darbos.

A. Dzalbe: Jura grāmata liek lasītājam veidot saites starp to verbālo un vizuālo, ko panākt ir ļoti grūti. Tur ir arī gaišums un dzīvīgums – autors “savā dārzā” ir saimnieks un līdz niansēm pārzina savu fantāzijas vai reālo pasauli, zina tajā katru kaktu, kur visi kukaiņi var paslēpties vai kustēties. Tā ir sajūta, kas raisa uzticību.

Līva Ozola, “Eju meklēt!”

(“Liels un mazs”, 2019), autores ilustrācijas

I. Stikāne: Lielisks stāsts un meklējamās detaļas, ar intrigu, ar ļoti labu ilustrācijas un teksta saskaņu.

L. Piešiņa: Autore prot atrast vienotību un paust savu skatījumu. Ļoti konkrēta vēlme pateikt savu domu, kas labi redzams Līvas Ozolas grāmatās. Tā kā pie mums ilustrācijas tomēr ir spēcīgākas nekā teksti, šī autore līdzās citiem ir pārliecinoša. Mēs esam pieraduši, ka raksta grāmatas par globālo, bet patiesībā pasaulē jau sen pieņemts rakstīt par konkrētām lietām – tas nav nemaz tik mazsvarīgi, jo tēmas bieži vien ir neērtas.

LA.lv
AK
Aija Kaukule
Kultūra
“Baltijas ceļu” godinot – daudzinājums brīvībai
18 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Fotoportreti un dzīvesstāsti Intas Rukas personālizstādē Mūkusalas Mākslas salonā
1 diena
LA
LA.LV
Kultūra
Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” laikā notiks unikālas meistarklases
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
FOTO: Baltijas ceļa 30. gadadienai veltītais atceres pasākums pie Brīvības pieminekļa
3 stundas
LA
LA.LV
Sports
Samoilovs/Šmēdiņš un Pļaviņš/Točs Jūrmalas posmā sasniedz astotdaļfinālu
4 stundas
LE
LETA
Pasaulē
FOTO: Viļņā “Baltijas ceļa” gadadienā sadodas rokās vairāk nekā 12 000 cilvēku
3 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Sekojot Baltijas valstu paraugam, tūkstošiem “Honkongas ceļa” dalībnieku apliecina savu vienotību
6 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO: Lucavsalā notiek grupas “Skyforger” metāloperas “Kurbads. Ķēves dēls” atjaunotais uzvedums
2 stundas