Mobilā versija
+0.5°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
25. augusts, 2017
Drukāt

Kamēr latvieši prot pasmieties, vēl neesam pazuduši (6)

Jaunsudrabins

25. augustā latviešu rakstniekam, dzejniekam un gleznotājam Jānim Jaunsudrabiņam apritētu 140 gadu. Esmu priecīgs, ka šajā Latvijai tik nozīmīgajā brīdī kā ilggadējs “Latvijas Avīzes” žurnālists varu dalīties ar savām atmiņām un pārdomām par dižgaru.

Jaunsudrabiņš nāk – tā ir viena nepilna nodaļa manā topošajā grāmatā par 60 gadiem žurnālista ceļos un neceļos. Šajās dienās apgāds “Lasītava” gatavojas laist klajā arī Lūcijas Ķuzānes grāmatu “Saule mūžam mana”, kas salīdzinājumā ar 1986. gada izdevumu, no kura padomju cenzūra lielu daļu teksta izmeta ārā, ir daudz biezāka un bagātāka, jo izmestais ne vien ievietots atpakaļ, bet arī ievērojami papildināts. Paredzēts, ka pirmā grāmatas atklāšana notiks 26. augustā Jāņa Jaunsudrabiņa muzejā “Riekstiņi”, bet otrā – 31. augustā Latviešu biedrības namā.

Nenoslīcināmas vērtības

Pirmais Jaunsudrabiņa darbs, ko lasīju, bija nevis “Baltā grāmata”, bet gan plāna brošūriņa “Pļaviņas–Koknese” (ar apakšvirsrakstu “Visskaistākais ceļojums Latvijā”), ko 1930. gadā izdevusi Pļaviņu pilsētas valde. Grāmatiņu atradu tēva rakstāmgalda atvilktnē. Toreiz no viņa pirmskara bibliotēkas bija maz kas palicis pāri. Tie seši manis ar zīmuli neveikli pasvītrotie teikumi par Staburagu, Bebruleju, Pērses leju, Oliņkalnu – jā, tie vēl tagad ir acu priekšā, raisot iztēli un pārdomas.

“Klints atstāj mazliet drūmu, pat baigu iespaidu, ne par velti krievu plostnieki viņu sauc par “Velna bārdu” (Čortova boroda).

“Gribu atturēties no Staburaga lielīšanas. To lai dara viņa paša lielums.”

“Bebruleja… kā skaisti nospēlēta Šopēna noktirne.”

“Pērses leja ir maza Sigulda, kas lielo dažā ziņā pat pārspēj.”

“Vienu no visskaistākiem Daugavas skatiem sagādā Oliņkalns. (..) Vienalga, rīts, vakars vai dienas vidus, vai laiks apmācies vai saulains, – vienmēr šī vieta ir gleznieciska un zīmējumā bagāta.”

“Daugava mums tāda pati māte kā krieviem Volga.”

Varat iedomāties, cik man bija daudz jautājumu tēvam un mātei! Vispirms – Ventspils rajona Zlēku pagastā, kur tajā laikā dzīvojām, nekā tik ievērojama nebija, vienīgi Karātavkalns un ūdens dzirnavas, kur daudz vēlāk tapa filma “Vella kalpi Vella dzirnavās”. Kas ir Staburags? Noktirne, Šopens, Pērse, Oliņkalns – visi tik sveši vārdi, nekad nedzirdēti.

Kad 2003. gadā piedalos piemiņas zīmes “Dieva auss” atklāšanā un gatavoju publikāciju “Lauku Avīzei”, vispirms paceļu augšā man tik nozīmīgos Jaunsudrabiņa teikumus. Kad mūsdienās atskan jautājums, vai Staburagu celt ārā no dzelmes, Jaunsudrabiņš nāk ar saviem 80 gadu veciem vārdiem, kas vienmēr būs jauni. Īpaši tāpēc, ka daudz kas no tā laika skaistuma un dārgumiem ir zem ūdens, bet latviešiem tās ir nenoslīcināmas vērtības.

Satikšanās

2012. gadā Viesītes novada Rites pagastā “Latvijas Avīzes” rakstam vācu materiālu par 92 gadus vecās Lilijas Šicas uzrakstītās grāmatas “Turi savu kanti, Lileit!” atvēršanas svētkiem, kas bija lieli svētki arī viņas tuviniekiem, īpaši mazdēliem – olimpiskajiem vicečempioniem kamaniņu sportā Jurim un Andrim Šiciem. Ar lielu pārdzīvojuma tiešumu Lilija stāstīja, kā, maza meitene būdama, aiz lielceļa grāvja saplūkusi baltas puķītes pagaros kātiņos un agri no rīta viena pati devusies uz Pļaviņu tirgu, lai tās pārdotu. “Esmu jau kādu pušķīti pārdevusi, pēkšņi rindā nošalc: “Jaunsudrabiņš nāk!” No “Baltās grāmatas” esmu izlasījusi tikai Rites meža burvības. Tas attiecas uz manu dzimto pusi. Tur visas manas tantes, visi brālēni un mana pirmā skola. Jaunsudrabiņš pienāk pie manis. Jautā, cik pušķītis maksā. Cik pušķīšu manā groziņā? Cik rēķinu ietirgot? Ko pēc tam pirkšu? Stāstu gari un plaši. Ka šovasar ganos neeju, ka esmu beigusi jau trīs klases. Man basas kājas, nodilusi kleitiņa. Apkārt salasījies bariņš pilsētas bērnu. Un tad Jaunsudrabiņš nopērk visas manas puķes, trīs pušķīšus patur sev, pārējos izdala bērniem. Un pēc tam mēs abi ejam uz bodi, jo es teicu, ka pirkšu kurpes, ar ko uz skolu iet. Veikalā par diviem latiem melnas, spožas gumijas kurpītes ar siksniņu pāri. Man tās šķita kā laka kurpes. Pateicu Jaunsudrabiņam paldies ar prieka asarām acīs. Basām kājām gāju mājās un kurpes kā puķes nesu rokā…”

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Es visu atceros, neko neesmu aizmirsis – kopā ar Jaunsudrabiņu staigājām pa Latvijas takām un ārēm, ar laiviņu laidāmies slejā pa Gauju – tad viņš ņēma un aizbrauca uz Vāciju. Tā ir viss izbija, kaut kā nedaud žēl.

  2. Es nesmejos, es raudu par savu Tēvuzemi kā aizkauts āzis un aizlūzis zars – vienīgā cerība, ka svētmoceklis Lembergs izvedīs šo Dievzemīti sālītā!

  3. Tāmnieks/luterānis Atbildēt

    Grāmatas atklāšana notiks muzejā “Riekstiņi”, nākošā- namā “Latviešu biedrība”!
    Kad pirms 70 gadiem sāku iet skolā, mums mācīja vārdus locīt, tad tā ir pavisam cita valoda. Pamēģiniet!!!

  4. Paldies par mana novadnieka atceres stāstījumu! Plaviniete Daina tagad trimdiniece Rietumvācijā.

  5. “Daugava mums tāda pati māte kā krieviem Volga.”

Draugiem Facebook Twitter Google+