Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
13. septembris, 2012
Drukāt

Kā es kļuvu par Tēti. PERSONISKS stāsts (1)

Foto - Stock.XCHINGFoto - Stock.XCHING

Viss labais notiek, kad to īpaši negaida. Liktenis to piešķir tikai tad, kad cilvēks ir tam gatavs. Jo īpaši – ģimeni un bērnus. Vēl pirms gadiem četrarpus biju sevi izrakstījis no to ļaužu saraksta, kam lemts izbaudīt savas ģimenes priekus un rūpes, bet nu saviem draugiem un skolotājiem mani par tēti sauc divi zeperi – astoņus un sešus gadus veci puikas.

 

Un šoziem viņiem pievienojies vēl viens, kurš pagaidām, mani ieraugot, prot vien izdvest neskaidru eūūūuu! un pasmaidīt.

 

 

Ardievas vecpuisībai

36,6 gadi, visi mēģinājumi saistīt savu dzīvi ar kādu jauku būtni beigušies ar neko, bioloģiskais pulkstentiņš tikšķ, kalendāra lapiņas švīkst (negribētu būt vecs fāterītis, kurš ar saviem bērniem pat futeni uzspēlēt vairs nespēj un kuru skolā skolotājas par vectētiņu godā!), precībām (manuprāt) piemērotām sievietēm jau esmu par vecu (vai vēl par jaunu), par nabagu, par…

Mana vecuma brīvajām sievietēm jau ir pašām savi bērni, nelāga attiecību pieredze un vēl viss kas. Jaukt kādu ģimeni? Nē! Turklāt baidījos no atbildības, ko vajadzētu uzņemties, kļūstot par patēvu.

Tolaik biju nenoteiktības un baiļu apsēsts, kurš var vien paust, ka centīsies, mēģinās, nevis noteikti varēs un darīs. Skaidrs, ka saprātīgi domājoša sieviete, kurai ir bērni, ar tādu savu turpmāko mūžu nevēlas saistīt…

 

Tomēr pēc neveiksmīgiem, prāta diktētiem otras pusītes atrašanas mēģinājumiem, kā arī atgriešanās jaunības trakumā (trakojam bez saistībām – par nākotni nedomājot!), kad bezcerībā jau biju sevi norakstījis mūžīgajos vecpuišos…

 

Tolaik ievācos draugiem.lv un nesavtīgi nodevos skumstošu būtņu virtuālai mierināšanai. Šķiet, man izdevās katrai atrast kādu sakāmo, taču pēc šīm sarakstēm jutos iztukšots. Tik iztukšots, ka kaukt gribējās! Nekaucu. Dzēru, līdz atslēdzos… Jo nebiju iemācījies būt neīsts. Ko gan es varu teikt meitenei, kura uzzinājusi, ka slima ar leikēmiju? Ko tai, kurai nav cerību piecelties no ratiņkrēsla? Ko teikt cilvēkam, kurš zaudējis savus tuviniekus, bet līdz šim visa dzīve bijusi saistīta ar viņiem? Ko teikt divgadīga un pusgadu vecu puiku mātei, kuras vīrs pirms mēneša noslepkavots?…

Šķiet, pareizie vārdi tomēr atradās – ar laiku gandrīz katra nākamā vēstule no viņām bija dzīvespriecīgāka. Reiz, pēc vairāku mēnešu ilgas sarak-stes, zinot, ka atraitnei jābūt Rīgā, piedāvāju satikties. Satikāmies kā seni paziņas. Bija tik viegli, ka… atvadoties buča pati uzprasījās. It kā uz vaidziņa, bet gan jau abi tos vaidziņus nevilšus sagrozījām līdz lūpām. Tā kā zibens spēriens, kā reibonis… Bet tā taču tikai atvadbuča! Gadās – un pāriet, nospriedu. Tomēr kaut kas neizprotams pie viņas vilka…

Nākamā tikšanās un atvadas arīdzan tikpat elektrizējošas. Jau trešoreiz tiekoties, man kļuva bail: ja nu patiešām šī ir manas dzīves īstā sieviete – atraitne ar diviem bērniem?… Bet tik viegli, esot kopā ar viņu… Viegli, jo nedz man, nedz viņai no otra neko nevajadzēja! Mēs nemeklējāmies. Vienkārši – satikāmies. Katrs ar savu vērtības apziņu un bez kopnākotnes plāniem.

Septīto reizi tiekoties, tomēr nenoturēju mēli aiz zobiem un uzdevu jautājumu, kas manī svila jau ceturtajā, piektajā un sestajā tikšanās reizē. Proti – bildināju viņu. Un viņa teica: JĀ!… Vēl aizvien nezinu, ko viņa vēlējās sagaidīt no manis. Sakās esam laimīga ar to, ko spēju sniegt. Es? Jūtos pārlaimīgs, jo esmu beidzot atradis sevi – to sevi, kāds allaž esmu vēlējies būt. Esmu atradis sevī ko tādu, ko pirms tikšanās ar šo sievieti pat iedomāties nevarēju…

Bija skaidrs, ka man no Rīgas jāpārceļas uz dzīvi pie līgavas – varu strādāt, ar darba devējiem sazinoties arī elektroniski. Viņai katru dienu jāiet uz darbu. Uz darbu, kas tuvs sirdij, ko mainīt negribētos. Pagāja gandrīz mēnesis, līdz apdarīju Rīgā paveicamo un varēju sakravāt nepieciešamākās mantiņas, lai dotos uz jauno dzīvesvietu.

 

Šaubos – bet velti!

Visu šo laiku cīnījos ar neziņu un šaubām. Kā manu ienākšanu ģimenē uztvers līgavas puikas? Vai nebūs greizsirdīgi? Vai nebūs tā, ka nedrīkstēšu pat sliktu vārdiņu bilst par puiku nedarbiem? Kāda būs zēnu tēva radu attieksme pret mani, kurš ieņēmis viņu mīļotā cilvēka vietu? Galu galā – vai man ik uz soļa nenāksies neiespējami konkurēt ar cilvēku, kura šaisaulē vairs nav? Cik nu zināju pēc līgavas stāstītā, viņš bijis teju vai ideāls, dievinājis savu sievu visus astoņpadsmit pazīšanās un četrpadsmit laulībā nodzīvotos gadus, bijis mīlošs, zinošs un aizrautīgs savu bērnu tēvs. Vai es tāds spētu kļūt?…

 

Gandrīz visas manas bailes un šaubas izrādījās veltas. Viņa nemeklēja sava mirušā vīra kopiju. Spēja novērtēt mani pašu. Un visi (!) mīļotās sievietes tuvie cilvēki bija priecīgi, ka viņa atkal ir laimīga. Visvairāk pārsteidza puiku tēva mātes siltie vārdi. Un, izjutis tik labvēlīgu attieksmi pret savu līgavu, vēl skaidrāk sapratu, cik viņa ir labs cilvēks.

 

Jau kopdzīves sākumā norunājām, ka neapšaubīsim otra lēmumus puiku audzināšanā. Ja reiz viens ko aizliedzis, tad tā tam būs būt. Ja viens ko, otraprāt, neļaujamu atļāvis, tad savus atšķirīgos viedokļus izklāstām, kad puikas to nedzird – strīdi par bērnu audzināšanu nav domāti bērnu ausīm! Sapratnes par bērnu psiholoģiju un audzināšanu man tobrīd nebija ne tik, cik melns aiz naga. Vēl aizvien liecu galvu sievas priekšā par uzticēšanos – viņa (protams, izvērtējot situāciju) ļāva man pašam apjaust, cik daudz šāda vecuma bērni spēj saprast, ko spēj izpildīt un kuras prasības ir pilnīgi garām. Bet pilnīgi garām bija daudz kas. Pa šiem gadiem esmu daudz ko iemācījies, un par to jāsaka paldies maniem ģimenes dzīves skolotājiem – sievai un abiem vecākajiem puikām.

 

No “Tev NAV bērnu!” līdz “Tu ESI tētis!”

Šķiet, manu spēju kļūt par tēti un savējo viņas bērniem mana izredzētā saskatīja jau trešajā mūsu tikšanās reizē, kad biju aizbraucis ciemos. Mazais puika, kurš reti ar kuru atrodot kopvalodu, bīdīja mammu laukā no istabas, jo mēs te, redz, puiku lietas – mašīnas grāmatā – apspriežam! Tiesa, tolaik viņa nedomāja, ka es patiešām par tādu kļūšu.

 

Ar vecāko dēlu iepazinos tikai pēc pārvākšanās uz dzīvi pie līgavas, bet arī ar viņu drīz vien kļuvām draugi. Taču, godīgi sakot, vēl ilgi neapjautu, ko nozīmē patiešām būt tēvam.

 

Jā, es dzīvestelpā gluži nemanāmi novācu visus bīstamos priekšmetus (un par to saņēmu līgavas atzinību), jā, es rotaļājos ar puikām. Bet reiz, skatoties autokrosu, kad puikas i negrasījās ievērot aizliegumus, noraudzījos (turklāt – kaut ko murminot par neklausīšanu) mazuļa ciešanās pēc sāpīga kritiena. Viņam vairākas reizes bija pieteikts tur nerāpties, tātad – paša sagādāts, sāpīgs sods par nepaklausību! Tikmēr pie mūsu raudošā puikas piesteidzās kāds nepazīstams vīrietis, nomierināja viņu un atdeva mammas gādīgajās rokās. Klaja pārmetuma nebija. Viņa tik noteica: “Viņam droši vien ir bērni. Tev – nav…” Tas tik sāpīgi iekoda… Gribējās pēc iespējas ātrāk pazust un paglābties Rīgā… Jutos nokaunējies. Par savu neiejūtību, par nezināšanu – tam cilvēciņam sāp tagad, viņš taču nesaista manu aizliegumu ar tā pārkāpšanas sekām! Bet es iedomājos, ka viņš spēj saprast (no pieaugušā viedokļa) loģiskas cēloņsakarības… Tagad zinu, ka gandrīz trīsgadīgs cilvēciņš tam vēl ir par mazu. Pamazām iemācījos vēl daudz ko…

Vairs neatceros, kad izpelnījos teikumu: “Tu esi cilvēks, kuram ir bērni!” Laikam jau kādubrīd, kad vieglītēm un bērnam nemanāmi biju pasargājis puiku no briesmām vai nu jau gluži dabiski pažēlojis (to zelta likumu – vispirms pažēlo un tikai pēc tam, kad bērns nomierināts, paskaidro, kāpēc nelāgums noticis – vienmēr diemžēl nespēju ievērot vēl līdz šim…). Katrā gadījumā tas notika tad, kad biju apjautis: bērnu un pieaugušo uztvere ir bezbērnu cilvēkam neiedomājami atšķirīga!

 

Gaidīšanas laiks

Todien nopirku mašīnu. Mums ar sievu katram pa vāģim patiešām nepieciešams – nedzīvojam Rīgā, kur visur var izskriet ar sabiedrisko transportu. Puikas starā! Bet sieviņa tāda norūpējusies. Atradusi brīdi, kad zēnu nav klāt, parāda man grūtniecības testa lapeli ar divām svītriņām…

Vai tiešām??? Lidojums pāris metru virs zemes! Un drīz vien arī šaubas – vai spēsim to pavilkt? Prātā vēl sievas teiktais, ka pēc četrdesmit gadu vecuma bērnu var atļauties tikai tās materiāli labi nodrošinātās būtnes, par kurām tik iedvesmojoši raksta sieviešu žurnālos. Tomēr šaubas ir īslaicīgas – abi esam sapratuši, ka varam! Mēs esam komanda, kura spēj visu! Turklāt neupurējot pašu galveno – mazos prieciņus, ikdienišķos svētkucīšus un kopābūšanas prieku. Un galvenais – gribam!

 

Sieviete bērnu negaida. Bērnu gaida vīrietis. Sieviete dara vai nedara visu, kas gaidāmajam cilvēciņam nepieciešams. Vīrietis var tikai gaidīt. Un vairāk vai mazāk palīdzēt sava gaidāmā bērna mātei. Ja sieviete iespītējusies, ka viņa pati spēj visu, tad… Tad ar laiku nolaižas rokas un entuziasms katrā solī palīdzēt pāriet.

 

Mana sieva ir no tām, kuras uzskata, ka visu spēj pašas. Pat tad, kad pārgurumā, ņem rokās slotu un slauka grīdu, kura, manuprāt, ir gana tīra. Nu nevaru es nojaust, kas, viņasprāt, būtu steigšus un pavisam noteikti mājās apdarāms! Bet viņa druskuc nīgrojas par to, ka es nenojaušu… Gala rezultātā viņa allaž nogurusi, bet es… Tāds kā neizpildījis savu pienākumu. Turklāt, zinot, cik sieviņa vakaros piekususi, aizvien ilgāk aizkavējos pie datora. Nebūtu tak labi, ja es vēl vēlētos ar nogurušu cilvēku mīlēties! Bet gribēju gan… Un viņa ir tik pievilcīga, ka vienkārši tāpat gulēt blakus un apskaut bez turpinājuma – gandrīz nereāli! Bet viņa tik gurdena… Turklāt dažu iemeslu dēļ mīlēties baidījāmies. Gala rezultātā – atsvešināšanās, kuras atbalsis, šķiet, jūtamas vēl pašlaik.

Gaidību beigu posmā man nācās mainīt ieradumus, un tam biju gatavs. Nu vairs līdz vēlai naktij nestrādāju, jo zināju, ka agri no rīta jāved lielie puikas uz skolu un bērnudārzu. Tas bija pat glaimojošs pasākums – saņēmu atzinību no skolotājām, lai gan patiesībā uzskatu: tas ir tikai normāli, ja rūpes par bērnu nogādāšanu mācībiestādē uzņemas tēvs. Jā – tobrīd jau pilnīgi un galīgi sevi apzinājos kā abu puiku tēvu! Manā pārziņā bija gan viņu mācībām nepieciešamais (bērnudārzā laiku pa laikam pie durvīm uzrodas dažādi paziņojumi!), gan arī ģimenes ledusskapja saturs. Un man tas patika un vēl aizvien patīk – jūtos noderīgs!

 

Kino un mobilais telefons

Uz obligātajām pārbaudēm gandrīz vienmēr devos sievai līdzi – satraucos, vai viss ir tā, kā vajadzētu – tomēr topošā māte nav nekāda jauniete, pieder tā dēvētajai riska grupai.

To, ka gaidāms puika, nevis meitene, uztvēru ar dalītām jūtām. Tik ļoti gribējās meitiņu. Taču tas, ka ar mazuli un viņa māmiņu viss ir kārtībā, bija galvenais. Diemžēl pirmās ultrasonogrāfijas notupēju aiz kabineta durvīm un dabūju tikai bildīti, kurā pēc nezkādām aprisēm dakteri spēj ne vien sazīmēt mazo dzīvībiņu, bet pat noteikt dzimumu. Kad beidzot redzēju to kino, biju aizkustināts – mazais mammas vēderā kūņojās, kustināja roķeli (vai varbūt kājeli?). Un tas mazais, kustīgais, kas redzams ekrānā, ir mūsu dēls!

Īpašs pārdzīvojums bija mazuļa sirds toņu pārbaude. Tās laikā pēkšņi iezvanījās sievas mobilais telefons. Un bērna sirdspuksti tik ļoti paātrinājās, ka šķita – tūlīt, tūlīt mazā sirsniņa plīsīs! Sapratu, kāpēc mūsdienu bērni ir tik nervozi.

 

Kur puika nāks pasaulē?

Sieva vēlējās, lai mazuli pieņem tā pati daktere, kura ar ķeizargriezienu bija dienasgaismā izdabūjusi abus vecākos puikas. Ludmila Grīnvalde, pirms dažiem gadiem likvidētās Aizkraukles slimnīcas bijusī dzemdību nodaļas vadītāja, patlaban strādā Ogres slimnīcā. Mūsu pilsētā gan arī ir viens atzīti labs dakteris, taču pilnībā atbalstīju sievu – šai jautājumā ļoti svarīgs ir sirdsmiers. Lai cik tas maksātu! Izrādījās, ka tas nemaksā neko – plānotu ķeizargriezienu apmaksā valsts, un, ja reiz divi pirmie bērni bijuši ķeizariņi, tad trešajam saskaņā ar medicīnas praksi nav izvēles – arī būs ķeizars!

 

Parunāt ar dakteri par bērna pasaulē nākšanu braucām visi. Iepazināmies ar nodaļu. Daktere pat bračkām parādīja, kā mazais izskatās mammas puncī, un puikas visu mājupceļu par to vien runāja. Tik silti un mīļi, ka zuda pēdējās šaubas, kā viņi uztvers mazuļa ienākšanu ģimenē. Starp citu, kopš tā brīža viņi bija īpaši saudzīgi pret mammu!

 

Diemžēl Ogres slimnīcā topošie papuči ķeizargrieziena laikā nedrīkst atrasties operāciju zālē, un jautājums par manu klātbūtni dēla pirmajos šīspasaules brīžos atkrita. (Tagad varu atzīties – labi, ka tā, jo, pat ieraugot šļirci, man kājas kļūst ļenganas…) Domājām, vai būtu lietderīgi izvēlēties ģimenes palātu (15 lati par dienu). Tajā es varētu atrasties kopā ar mīļoto sievieti un dēliņu jau kopš pirmajām viņa dzīves stundām (kopējās jaundzimušo palātās apmeklētāji, arī jaunie papucīši, netiek ielaisti!). Bija gan zināms, ka neba visu laiku līdz dēla mājupvešanai es varētu būt tur – jāstrādā, un arī rūpes par lielajiem puikām vecvecākiem tik ilgi uzkraut nedrīkst… Taču šis jautājums atkrita – abas ģimenes palātas jau bija aizņemtas.

 

Tas notiek, un…!

Bija paredzēts, ka mazais būs klāt ap pusdienas laiku. Diemžēl sanāca kavēšanās – operāciju zāle aizņemta, jo jāpalīdz akūti apslimušajiem. Nācās gaidīt vairākas stundas. Kad topošā mammīte beidzot bija novesta uz operāciju zāli, vajadzēja gaidīt atkal… Šķita, ka ļoti ilgi. Taču baiļu nebija – visas analīzes un izmeklējumi rādījuši, ka gan manai sievai savos 42 gados ir apskaužami laba veselība, gan puika mammas puncī jūtas labi.

Sēdēju uz dīvāniņa nodaļas gaitenī un gaidīju, kad atvedīs sieviņu un bērnu. Gluži nevilšus piezagās sa-
traukums. Beidzot parādījās vecmāte un teica: “Ir puika! Piedzima bez piecām četros. Kārtīgs brašulis – mūs visus apčurāja!”

 

Kāds viņš būs? Tik mazu bērnu vēl nekad neesmu redzējis… Kad viņu ieraudzīju, viņš lūkojās manī ar tumši zilām acīm. Tāds mazs, pēc lielā pasaulē nākšanas darba saguris cilvēciņš. Spaidīju fotoaparāta pogu, taču laikam jau rokas pamatīgi trīcēja – asi sanākuši tikai pāris kadri…

 

Dēlu aiznesa – paturēt iedošot mazliet vēlāk.

Atvērās nodaļas durvis, un tika ieripināti rati ar manu sievu. Gurdenu seju, bet ar priekā un gandarījumā mirdzošām acīm. Tik ļoti skaista – mana dēla māte!

Kad vecmāte atnesa puiku, pienāca brīdis, no kura biju tik ļoti baidījies – vai pratīšu viņu pareizi paņemt rokās, vai nenodarīšu pāri? Turot mazulīti, bailes bija pazudušas – es varu! Miklām acīm lūkojos mazajā brīnumā un mulsi smaidīju.

Daktere skaidro, ka ar mazo viss kārtībā, nekādu sarežģījumu nav bijis. Tūlīt pēc pasaulē nākšanas novērtējot jaundzimušā stāvokli pēc Apgares skalas, puika saņēmis savas pirmās labās atzīmes (8 un 9), mājup varēsim braukt pēc četrām dienām.

Saskatījies amerikāņu filmas, kūpinu cigāru un apzvanu radus un draugus. Visus nez kāpēc interesē ne tikai bērna vārds un tas, vai mammītei un mazajam viss kārtībā, bet arī parametri – cik smags, cik garš. 3,580 un 54 – šos skaitļus esmu iemācījies kā Ziemassvētku pantiņu. Visi apzvanītie saka kaut ko atzinīgu un vēl laimi. Gandrīz neko no tā neatceros. Esmu laimīgs un lidinos kādu gabalu virs piesnigušās zemes – viss, viss ir tik labi!

 

Braucam mājup!

Kad dodos pakaļ savējiem, galvenais ir neaizmirst somu, kurā atrodas drēbītes un sedziņa, ar ko mājup vesti abi lielie brāļi – lai viņi mīļi sadzīvotu, visi bērni esot jāģērbj tajās pašās drēbēs (pa starpu nemazgātās!). Nez kādas nojautas vadīta, sieva tās bija rūpīgi glabājusi, un nu tās noderēja!

100 kilometru garajā ceļā līdz Ogrei bija gan pavasarīga saulīte, gan īstens sniegputenis. Un slimnīca starp tumšzaļām, apsnigušām eglēm un priedēm… Skaisti! Kā pārsteigums – fotoaparāta stobrs no slimnīcas aizstūra. Brālis un visa viņa ģimene pacietīgi gaidījuši manu uzrašanos un gribējuši sastapt jauno radinieku. Mīļi līdz asarām.

Sastapšanās ar sievu un dēlu. Puķes. Puķes un torte personālam. Mājupceļš.

 

Šķiet, tik uzmanīgi auto esmu vadījis tikai divreiz – kad vedu sievu uz slimnīcu un šoreiz.

 

Dēliņš visu ceļu mierīgi nočučēja. Mājās – satikšanās ar lielajiem puikām un sievas vecākiem. Lielo brāļu mīlestības vētrainās izpausmes un sievastēva mīļais, sāļa mikluma pierietējušais skatiens un pārsteidzošais viņa sastrādāto plaukstu maigums, paņemot rokās trešo mazdēlu….

Esam mājās, un nu dzīvosim piecatā!

 

 

Manas jaunā tēta atziņas

* No bērna nedrīkst baidīties! Viņš to jūt. Ja reiz ņem zīdaini rokās, tad dari to ar pārliecību, ka zini, ko dari (lai gan patiesībā esi pārbijies kā diegs, ka vari šai trauslajai radībiņai ko salauzt vai kā citādi nodarīt pāri)! Ar akrobātiskiem trikiem gan uzmanīgi! Ja mazajam viena poza apnikusi, labāk viņu nolikt un no guļus stāvokļa paņemt citā pozā. Allaž jāatceras par galviņu – jaundzimušais pats to noturēt nevar, tāpēc vismaz ar pāris pirkstiem galva no aizmugures jāatbalsta. Sākumā par to jāpiedomā, taču jau pēc neilga laika šāds tvēriens kļūs automātisks.

* Jo biežāk ņemsi mazuli savā gādībā, jo ātrāk viņš pieradīs pie tevis. Mamma gan bēbim allaž būs svarīgāka un tīkamāka par tevi. Un pie mammas viņš jutīsies labāk, būs mierīgāks. Taču tas nenozīmē, ka bērns būtu jāaprūpē un jāauklē vienīgi mammai! Viņa jau deviņus mēnešus mazuli ir nēsājusi – bez iespējas nolikt gultiņā vai ratiņos. Nu tev ir iespēja viņas soli atvieglot.

Ja mazais pēkšņi sāk raudāt, kad tu viņu nēsā, tas nenozīmē, ka kaut ko dari nepareizi. Vienkārši – gadās brīži, kad laba ir tikai mamma, un ar to jāsamierinās. Viņas ādas un piena smarža mazuli nomierina.

* Bērns raudot izpauž savas sakrājušās emocijas, nogurumu. Taču nogurusi ir arī viņa mamma! Jāspēj izvērtēt, kad patiešām jāatrauj bērna māte no beidzot sev izbrīvētā laika un kad mazajam jāļauj paraudāt. Mamma neraudās, ņems bērnu un ucinās, lai cik pārgurusi. Viņa ir MAMMA, un mammas var visu.

Bet tu taču esi TĒTIS. Palīdzi sava bērna mātei, kā vien vari! Vienmēr! Tu pat iedomāties nespēj, cik liela ir viņas slodze. Tu vari pagulēt kādu lieku stundiņu, bet viņai pat dažas minūtes miega ir svarīgas.

* Bērns nav nesaprātīgs radījums. Viņš uztver visu teikto, jūt apkārtējo cilvēku noskaņojumu. Tāpēc smaidi! Un runā ar viņu! Arī tava balss, kuru viņš dzirdējis, vēl mātes puncī esot, bērniņam ir pazīstama un nomierinoša.

Turklāt ir vērts atslēgvārdus atkārtot vismaz divreiz pēc kārtas (ēdīs ēdīs, mamma mamma, iesim iesim, vannā vannā utt.). Lai cik neticami tas šķistu, mazulis ātri vien apjauš šo vārdu nozīmi un jau gatavojas gaidāmajam notikumam. Mans puika no “Iesim iesim pie mammas mammas, tūlīt ēdīs ēdīs!” vien nomierinās!

Starp citu, tas ir lipīgi! Esmu sevi pieķēris arī sarunās ar pieaugušajiem lietojam vārdu atkārtojumus… Varbūt kādam tas šķiet dīvaini, taču man par to nospļauties – esmu Tētis!

* Lai cik muļķīgas reizēm šķiet lielāko bērnu sarunas un izdarības ar bēbi, jāļauj viņiem darboties! Reizumis mani kaitina gluži neiedomājamās lielākā puikas intonācijas un vokalizācijas, darbojoties ar mazo brāli, taču… tās iedarbojas nomierinoši! Mazajam patīk! Tātad pat astoņgadīgs bērns zina, kā jākomunicē ar mazuli.

Esmu atzinis sakāvi diskusijā par bērnu valodiņas un mainīta balss toņa jēdzīgumu vai bezjēdzību. Līdz šim uzskatīju, ka ar jebkura vecuma bērnu jārunā pareizi, kā ar pieaugušo – lai viņš ātrāk apgūtu vārdu izrunu. Nu arī pašam dažkārt pat sarunās ar lielajiem puikām gribas mīļi paķēmoties.

* Nesaceries, ka lielais notikums – bērniņa pirmā vannošana – būs kas patiešām grandiozs. Es, godīgi sakot, jutos piečakarēts. Runas jau pāris dienu iepriekš, tāda rūpīga gatavošanās, bet… vien pāris sekundes ūdentiņā… Un tas ir viss? Jā. Ļoti svarīgi, lai bērns pirmajā ūdeņošanas reizē justos labi, lai ūdens temperatūra būtu patīkama. Un tā ir tikai iepazīšanās ar turpmāk regulāro rituālu, kas nosaka vakara iestāšanos. Pēc tam – ēst ēst un čučēt čučēt!

* Ja naktī bērns pamodies un viņam jāmaina autiņi, nebaidies un negaidi, ka visu nokārtos sieva. Ņem bērnu un izdari visu nepieciešamo pats! Ar laiku (vai pat jau pirmajā reizē) sapratīsi, ka tas ir superīgs brīdis, kurš pieder tev un bērnam, ka tajā veidojas jūsu ciešā garīgā saikne. Reiz, kad pavēlu naktī beidzot devos gulēt, puika pamatīgi nopurkojās un sāka činkstēt. Protams, sieva prastu kvalitatīvāk un operatīvāk nomazgāt mazuļa dupsi un apmainīt autiņus, taču beidzot (kad puika jau bija pusotru mēnesi vecs!) sadūšojos un izdarīju to pats. Izrādījās, ka, ietērpjot drēbītēs, mazuļa locekļi netiek nedz lauzti, nedz mežģīti. Puika labvēlīgi nolūkojās, kā es, bubinādams, ko tūlīt darīšu un kā to varbūt vajadzētu darīt, bet īsti nesanāk, viņu izģērbu, nomazgāju, nomainīju autiņu un apģērbu. Un šā procesa beigās tā uzmundrinoši (sak – būs jau labi, tēti!) uzsmaidīja. Sajūta – fantastiska! Un sieviņa kādu strēķīti ilgāk pačučējusi.

* Kāds bijis lielākais sasniegums un gandarījums manā saskarsmē ar līdz šim brīdim divus mēnešus un divas nedēļas veco dēliņu? Iespējams, iepriekš aprakstītā epizode – sadūšošanās mazo apmazgāt un pārģērbt. Bet varbūt tas, ka kādunakt, kad puika nekādi nebija pierunājams čučēt, viņu paņēmu es un salīdzinoši īsā laiciņā, klusītēm dziedot Aijā, žūžū, lāča bērni, aizvadīju sapņu pasaulē. Taču tikpat labi – apjausma, ka, vien sadzirdot manus soļus, puika griež galviņu uz manu pusi un pasmaida, paužot, ka viņam tas neskūtais vīrišķis, kurš sevi par tēti sauc, tomēr patīk!

 

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Aizkustinošs raksts un apbrīnojams vīrietis, kas nekautrējas no savām sajūtām un iedrošina ne tikai vīriešus, bet arī sievietes!

Draugiem Facebook Twitter Google+