Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
9. janvāris, 2012
Drukāt

Kā palīdzēt sev sāpēs, kā – menopauzē? ATBILDES uz LA.LV lasītāju jautājumiem

Foto-Flick/mattzorFoto-Flick/mattzor

Uz lasītāju jautājumiem atbild ārste psihoterapeite Anžela Pavloviča. Šobrīd jautājumu uzdošanas laiks ir beidzies.

Kā sevi līdzsvarot, ja priekšnieks cenšas pazemot, jūt manu mazmērtības sajūtu? Šobrīd dēļ menopauzes man ir labila nervu sistēma…

Menopauze nav viegls laiks gan fiziski, gan emocionāli, taču tā ir normāla dzīves situācija, kurai jācenšas pielāgoties. Vispirms es ieteiktu izrunāt ar Jūsu ginekologu iespējas „līdzsvarot” organismu ar medikamentiem. Mūsdienās eksistē virkne medikamentu, kas ir piemēroti šādos gadījumos un atvieglos Jūsu emocionālās un fiziskās sajūtas.
Manā skatījumā nopietnāks ir jautājums par mazvērtības sajūtu. Liekas, ka Jums nesanāk sevi aizstāvēt un, iespējams, iemesls tam patiešām ir Jūsu mazvērtības, iespējams, arī vainas vai kauna sajūta. Svarīgi saprast, vai tā ir nesen radusies vai ar dažādu intensitāti pavada Jūs visu mūžu, vai īpaši aktualizējusies šobrīd, iestājoties menopauzei. Es ieteiktu apsvērt iespēju konsultēties ar psihoterapeitu.

 

Vai ilgstošas sāpes var atstāt ietekmi uz cilvēka psihi? Ja jā, tad kā var palīdzēt psihoterapeits?

Ilgstošas sāpes pilnīgi noteikti atstāj ietekmi uz cilvēka psihi. Man būtu vieglāk atbildēt, ja es zinātu vairāk par konkrēto situāciju, taču sāpes noteikti ir signāls, ka kaut kur organismā kaut kas nav kartībā. Ja sāpēm ir fizisks iemesls, vai var darboties uz sāpju iemeslu, cēloni? Mūsdienīgie medikamenti ļauj samazināt sāpes pat diezgan smagās situācijās.
Gadījumos, ja cilvēks ir izmeklēts, taču sāpju iemeslu neatrod vai arī dažādu medikamentu terapija nepalīdz, iespējams, var būt noderīga psihoterapeita konsultācija.
Reizēm sāpes ir psihosomatiska reakcija (ķermeņa reakcija uz emocionālām situācijām) un šādos gadījumos psihoterapija var palīdzēt.

 

Kādi būtu jūsu praktiskie ieteikumi, ja ir pielaistas audzināšanas kļūdas un nav noteiktas pietiekamas robežas bērnam (8 gadi). Tagad viņš praktiski neklausa, ir grūti piedabūjams kaut ko palīdzēt, piemēram, sakārtot savas mantas. Vienīgais veids – visu darīt kopā. Bet vai tas būtu pareizs risinājums? Vienmēr taču blakus nebūsi, un ne vienmēr var vienam bērnam veltīt laiku (ir arī citi bērni)…

1. Robežas ir jānosaka. Tas nav viegli, ja līdz 8 gadiem to nav sanācis izdarīt. Bērnu var mulsināt un satraukt robežu neskaidrība, kā arī Jūsu centieni šobrīd tās noteikt. Taču pusaudžu vecumā sāksies jauni izaicinājumi, dariet to tagad.
2. Bērnam ir jājūt, ka Jūs viņu mīlat neatkarīgi no tā, vai viņš ir sakārtojis savas mantas vai nē. Reizēm ikdienas rutīnā nesanāk to parādīt, taču bērnam ir ļoti svarīgi to just. Esmu pārliecināta, ka atradīsiet īstos vārdus.
3. Galvenās stratēģijas – konsekvence prasībās (skaidri „spēles noteikumi”, kas nemainās, lai bērns zinātu, ko no viņa sagaida), neatlaidīga turēšanās pie savām prasībām (nepiekāpties, lai bērnam ir vieglāk saprast, kur ir robeža), pacietīga skaidrošana (tas ir grūti, pacietība pietrūkst, elpojiet un „skaitiet līdz 10″) un galvenais – pozitīvs atbalsts (no sirds uzslavējiet par katru paveiktu darbu). Abiem vecākiem jābūt vienotiem (arī vecmāmiņām un pārējiem) savā nostājā, nevajadzētu dot bērnam pretrunīgus uzdevumus (viens atļauj – otrs aizliedz).
4. Vecāku darbs ir grūts, bez atvaļinājumiem un 24 stundas dienā. Viegli nav, taču vai tā nav laime?…
5. Izmisuma gadījumos – nebaidieties no bērnu psihiatriem vai psihoterapeitie m. Lūdziet palīdzību.
6. Paldies par jautājumu, liekas, ka esat patiešām laba mamma. Uzslavējiet un saudzējiet sevi.

 

Dakter, esmu dzirdējis, ka ilgstoši apmeklējot psihoterapeitu var kļūt no tā atkarīgs. Vai tā ir taisnība?

Es diez vai to sauktu par atkarību. Dažu jautājumu risināšanai ir nepieciešams pietiekami ilgs laiks. Dzīves problēmas, kurus risina ar psihoterapijas palīdzību, nerodas vienā dienā – visbiežāk tās sakrājās pamazām, mēnešiem, gadiem, un reizēm no bērnības. Būtu naivi cerēt, ka to var atrisināt dažu dienu laikā, psihoterapeitam novicinot burvju nūjiņu. Tas prasa laiku un darbu, reizēm pat drosmi un pacietību. Vienlaikus ilgstošas terapijas rezultāti arī saglabājas ilgstoši, tās ir investīcijas sevī, kas paliek uz visu mūžu.

 

Citas ārstes psihoterapeites Anželas Pavlovičas atbildes var lasīt ŠEIT. 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+