Mobilā versija
Brīdinājums +0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
8. decembris, 2015
Drukāt

Kā veiksies ar Aspazijas un Raiņa pārzīmološanu?

Dizaina biroja "H2E" vizualizācijaDizaina biroja "H2E" vizualizācija

Raiņa un Aspazijas vasarnīcas ekspozīcijas "Es un tu" vizualizācija.

Aspazijas un Raiņa gads iezīmīgs ne tikai ar plašu un daudzveidīgu sarīkojumu programmu, bet arī ar to, ka vienlaikus tiek rekonstruēti trīs dzejnieku muzeji: Raiņa bērnības mājas Tadenava, Raiņa un Aspazijas māja Rīgā, kā arī abu dzejnieku vasarnīca Jūrmalā. To, ka rekonstrukcija notiek vienlaikus, Memoriālo muzeju apvienība nolēmusi izmantot arī, lai izveidotu visiem valsts pārvaldībā esošajiem Raiņa un Aspazijas muzejiem vienotu vizuālo identitāti.

Kā mainīsies paši muzeji, cik veiksmīga ir sadarbība ar pašvaldības un privātajiem muzejiem, kas saistīti ar abu dzejnieku vārdu, to centos noskaidrot diskusijā “KZ” redakcijā, uz kuru pulcējās Memoriālo muzeju apvienības (MMA) vadītāja RITA MEINERTE, MMA zinātniskā sekretāre SANITA KOSSOVIČA, dizaina biroja “H2E” mākslinieciskā direktore INGŪNA ELERE, Raiņa un Aspazijas mājas vadītāja GAIDA JABLOVSKA, Raiņa un Aspazijas vasarnīcas vadītāja ASTRĪDA CĪRULE, Aspazijas mājas vadītāja ĀRIJA VANAGA un domnīcas “Creative Museum” redaktore INETA ZELČA-SĪMANSONE. Diskusiju vadīja “Kultūrzīmju” žurnāliste Linda Kusiņa.

 

Krāsu kods muzejos

– Kas muzejos mainīsies – ja neskaita faktu, ka tie, protams, kļūs skaistāki un apmeklētājiem ērtāki?

R. Meinerte: – Apmeklētāju ērtības ir ļoti būtisks aspekts, kas noteikti jāuzlabo, tā nepavisam nav pašsaprotama lieta. Muzeju vēsturiskā daļa, piemēram, Raiņa un Aspazijas dzīvoklī, arī vasarnīcas ekspozīcija būtiski nemainīsies, tikai tiks atjaunināta. Savukārt tā, kas saistīta ar apmeklētāju apkalpošanu, mainīsies būtiski – gan saistībā ar izglītojošām programmām, muzeja aktivitātēm, gan piedāvājumu.

S. Kossoviča: – Sākām tieši ar ideju par vizuālās identitātes maiņu, jo trīs muzeji no četriem pilnībā atdzims, un tas prasa definēt vizuālo identitāti ne tikai pašos muzejos, bet arī publiskajā telpā. Raiņa bērnības mājas Tadenava tiek apspēlēta ar dzelteno, Saules krāsu, jaunība – Jasmuižas periods – zaļo, Raiņa un Aspazijas māja saistās ar pilsētu, asfaltu, tātad pelēko krāsu, šajā posmā ienāk arī Aspazija, un tad ir vasarnīca – kūrorts, jūra, tādēļ zilā krāsa.

I. Elere: – Mūsu atbildībā bija trīs ekspozīcijas – trīs unikālas ēkas, kurām jāstāsta atšķirīgs, bet tomēr vienots stāsts. Līdz ar to par identitātes simbolu izvēlējāmies līniju, kas parāda, kā krustojas abu dzejnieku ceļi, kā tie izved cauri viņu dzīves un daiļrades savienībai. Savukārt, runājot par ekspozīciju, katrs muzejs ļoti atšķiras. Tadenavā galvenā ir pati ēka, kurā Rainis dzīvoja līdz 3,5 gadu vecumam. Šajā muzejā mūsu uzstādījums bija – nē digitālām ierīcēm. Stāsts mērķēts uz bērnu auditoriju, caur rotaļām atklājot Raiņa dzeju, daiļradi, skatījumu. Baznīcas iela ir gluži cits stāsts, te Rainis ir kopā ar Aspaziju, ir unikāla vide, kur viņi dzīvojuši, un mēs tam pievienojam audio. Savukārt vasarnīcā lietojam pilnu spektru – šeit ir memoriālā daļa, kuru respektējam – to esam atstājuši tieši tādu kā dzejnieku dzīves laikā, un ir stāstošā daļa.

R. Meinerte: – Šī ir pirmā reize, kad vismaz trīs no mūsu pārziņā esošajiem muzejiem tiek rekonstruēti, iekārtoti vienlaikus. Ārpusē it kā palikusi Jasmuiža, taču arī tās iesaiste ar vizuālo identitāti ir ļoti svarīga. Jau no 70. gadiem vismaz Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā bija koncepcija, ka katrā muzejā vismaz ekspozīcijas ziņā primāri jārunā par to laiku, ar kuru šī vieta ir saistīta, un tagad beidzot šāda iespēja pavērusies.

S. Kossoviča: – Īpaši gribu uzsvērt, ka Tadenava būs ģimenes, bērnu muzejs, mums liekas, šajā nišā ir trūkums.

– Nav jau gluži tā, ka ģimenes muzeju Latvijā nebūtu, te uzreiz prātā nāk Pastariņa muzejs. Protams, tajā lielākais uzsvars uz seno lauku sadzīvi, kas, šķiet, īsti neiederas Raiņa bērnības muzejā. Un otrs: lai spēlētos muzejā, nepieciešami ļoti, ļoti zinoši darbinieki…

R. Meinerte: – Jā, esam sapratuši, ka mums nav jākļūst par Brīvdabas muzeja filiāli, kaut arī rakstnieku muzejā, protams, varētu būt saglabājušās materiālās pasaules liecības. Tadenavā apzināti neejam šajā virzienā, pat atsakāmies no tā, kas šajā jomā tur bijis iepriekš izdarīts.

 

Rainis un Aspazija kopskatā?

– Šis varētu būt tas brīdis, kad, mērķtiecīgi apskatot šos muzejus, ieraudzīt Raini kopumā.

R. Meinerte: – Tāds ir mūsu mērķis.

S. Kossoviča: – Visos muzejos veidojam dokumentālu īsfilmu par Raini un Aspaziju. Arī – laika skalu, kas būs pieejama četrās valodās, tāpat arī informatīvo gidu, ar ko varēs ieskatīties arī pārējos muzejos, atklājot, ka pilnu ainu par dzejniekiem var iegūt, tikai paviesojoties visos četros.

G. Jablovska: – Tas, ka Tadenava kļūs par bērnības muzeju, nenozīmē, ka Raiņa un Aspazijas mājā tiks ignorēta jaunā paaudze. Dzīvoklī ar saglabāto krājumu tiek radīta un ar mākslinieku pielikto ideju restaurēta 20. gs. 20. gadu atmosfēra, domājot arī par gados jauno apmeklētāju. Būs muzejpedagoģiskā programma, kas piemērota gan pavisam mazajiem, gan atgriežoties vēlākos gados.

I. Zelča-Sīmansone: – Ideja, kas izskanēja, ka apmeklētājs ir muzeja centrā, man šķiet pati par sevi saprotama, tāpat dažādu mērķauditoriju pārklājums. Kā lielāko izaicinājumu šīm daudzajām mājām redzu – iedzīvināt izpratni, ar ko tās atšķiras.

L. Kusiņa: – Jā, teiksim, atšķirība starp māju un vasarnīcu, kas principā ir viens posms…

A. Cīrule: – Protams, tomēr Rīgā norit Raiņa politiskā, sabiedriskā dzīve. Uz Jūrmalu viņš vairāk aizbrauc, kad grib un var rak­stīt, būt viens – tas saista Tadenavu un Majorus, galu un sākumu. Pie mums objektīvi ir arī vairāk vietas nekā pārējos muzejos, un te būs arī vienīgā nevis memoriālā, bet saturiskā ekspozīcija par Raini un Aspaziju. Protams, nevaram pastāstīt visu, tikai pieskarties mezgla punktiem abu dzejnieku dzīvē. Ja kāds grib redzēt Aspazijas jaunību, jābrauc uz “Daukšām”. Mūsu muzejs arī fiziski visbūtiskāk mainīsies – apakšējā stāvā atgriezīsies vasarnīcas izjūta.

– Vienīgais ar abiem dzejniekiem saistītais muzejs, kas jau atjaunots, ir Aspazijas māja. Vai atjaunošana ir audzējusi apmeklētāju interesi?

Ā. Vanaga: – Mums pietrūkst valstiskas domāšanas – mēs, muzeju pārstāvji, sanākam kopā noslēgumā, ieraugām koncepciju, kad viss jau nolemts, nevis sākumā, kad varētu runāt par dažādām koncepcijām. Tiešām skumji, ka ar Raini un Aspaziju satuvinātā speciālistu daļa nepiekrita lēmumam, pie kura jau, šķita, bijām nonākuši: ka vajadzētu pārvarēt padomju periodu, kad Rainis multiplicējas, bet Aspazija paliek zemgaldē, kā saka Astrida Stahnke. Viņa tomēr pirmā sāka radīt, viņa pirmā piedzima, un viņai vārds sākas ar burtu “A” – pilnīgi pietiekami iemesli, lai mēs Aspaziju minētu pirmo.

G. Jablovska: – Ir Aspazijas un Raiņa virtuālais muzejs, un tajā viņa ir pirmā.

Ā. Vanaga: – Kas mainīsies? To jau tikai tad redzēs, kad visi muzeji būs vaļā. Ja runā tieši par mūsu muzeju, tad mūsu ekspozīcija tapusi pilnīgāka, mums ir plašākas telpas, esam no muzeja darbinieku klātbūtnes atbrīvojuši Aspazijas guļamistabu. Gribējām, lai apmeklētāji saņem sajūtu, kas bija Jūrmalā 20. gs. 30. gados, kad Aspazija te uzturējās. Interjera ekspozīcija tiks papildināta ar digitālās ekspozīcijas elementiem, daļa tiks izvietota blakus ēkā, kur varēs digitāli apskatīt Aspazijas dzīves stāstu esences veidā, tiks iekļauta arī izklaižu daļa – digitālas izzinošas spēles. Mūsu muzejā skan audio – bija iespēja ierakstīt Aspazijas balsi – cik zinu, Raiņa balss ieraksti nav saglabājušies.

 

Kā panākt, 
lai atgriežas?

– Pret memoriālajiem muzejiem lielā mērā ir attieksme: es tur vienreiz biju, ko vēl tur darīt? Kā panākt, lai apmeklētāji atgriežas? Vai jaunās ekspozīcijas vairāk domātas vietējiem apmeklētājiem vai arī ārzemju tūristiem?

Ā. Vanaga: – 11 mēnešos, kopš esam atvērti pēc rekonstrukcijas, bijuši 13 000 apmeklētāju, pirms rekonstrukcijas gadā mūs apmeklēja aptuveni 6000. Nāk gan pieaugušo, gan skolēnu grupas, un pārsteidzošākais, kā arī iepriecinošākais ir tas, ka redzam: mūsu darbs, ko esam veikuši kopā ar pedagogiem, ir iedarbojies, jo muzejā pabijušie skolēni nāk vēlreiz, jau ar vecākiem un vecvecākiem.

S. Kossoviča: – Raiņa māja Rīgas centrā domāta gan mūsu pašu cilvēkiem, gan arī tūristiem, tāpēc arī kā filma, tā audiogids izstrādāts četrās valodās. Viena lieta ir ekspozīcija, otra – izstāžu darbība, jau tagad mūsu muzeji iesnieguši plānus nākamajam gadam, ko darīs, lai atgrieztu apmeklētājus. Turklāt jāatceras, ka muzeju iespējams baudīt dažādos veidos: vari atnākt grupā un piedalīties speciālista vadītā ekskursijā, atnākt kā “vientuļais vilks” vai arī paņemt informatīvo gidu uz planšetes, un visus šos slāņus nevar iespēt vienā reizē.

Ā. Vanaga: – Pie mums pēdējā laikā samērā bieži cilvēki svin dzimšanas dienas. Bija arī gadījums, kad no Tukuma paņēma līdzi porcelāna krūzītes un svecītes un lūdza, vai mēs varam nodrošināt Aspazijas dzeju. Man šķiet, ka Aspazijas ideja par radošo māju tāda arī ir: svarīgi, lai paši apmeklētāji varētu piedalīties. Tāpat pie mums nāca ukraiņu bērni. Sākumā viņiem tāda Aspazija bijusi nebijusi, bet pēc tam vēstniecība brīnījās: viņi tika gāzti riņķī, jo mēs uzlikām Aspazijas dzeju [Raula] Čilačavas tulkojumā, un katram bija sagatavots savs īpašs darbiņš ar dzejoli.

S. Kossoviča: – Vēl par Baznīcas ielu: tur turpmāk glabāsies Raiņa un Aspazijas bibliotēka, pilnīgi unikāla lieta – būs gan stingra kontrole, bet pētnieki varēs grāmatas pašķirstīt, izpētīt, ko Rainis ar savu roku tajās atzīmējis un pierakstījis.

I. Zelča-Sīmansone: – Kā jūs sagatavosiet cilvēkus šo brīnišķīgo ideju īstenošanai, un vai darāt to jau tagad? Jo idejas tiešām izcilas, Dievs dod, ka tās piepildītos ar saturu, tad mums būs ne tikai brīnišķīgi, zīmoloti lielie muzeji, bet arī burvīgi “kabatas” muzeji ar izcilu saturu.

R. Meinerte: – Mēs šo programmu jau īstenojam. Realitāte ir tāda, ka patlaban mūsu muzejos notiek paaudžu nomaiņa. Protams, vēl ļoti būtiski jākāpina filoloģiskā kapacitāte, tādēļ esam ieviesuši krustmāšu sistēmu, audzinām jauno maiņu, cenšamies ieguldīt profesionālajā izglītībā muzeju jomā. Ārija Vanaga ieskicēja nesadarbošanās jautājumu: ir Latvijas Memoriālo muzeju apvienība, kas darbojas ICOM paspārnē, tajā savstarpēji sadarbojas memoriālie muzeji. Es personīgi esmu par lielām struktūrām, jo tajās dabiski notiek ideju apmaiņa, kustība.

G. Jablovska: – Muzejā, īpaši memoriālajā muzejā, var strādāt tikai tas, kurš spēj radīt viena aktiera teātri. Un novērtējums ir acīmredzams: ja skolotājs atgriežas pie tevis jau ar citu grupu, tev ir izdevies, ja ne – tavs mīnuss.

Ā. Vanaga: – Profesionālisms, ko Gaida pieminēja, kas saistīts ar publisko informācijas pasniegšanu un sadarbību ar publiku, ir viena māka, bet ir vēl otra, ko nevar iedot neviena filoloģijas augstskola – cilvēkam jābūt nozīmīgām zināšanām par personību, un šo bagāžu var iegūt, tikai gadiem darbojoties muzejā un uzkrājot informāciju. Memoriālais muzejs ir kas tāds, ko neviena augstskola nevar iedot.

A. Cīrule: – Ja runā par sadarbību, tad īpaši šajā gadā un vismaz Jūrmalā tā notiek aktīvi, jo ir abi muzeji, citas mājiņas, kas saistītas ar abiem dzejniekiem, Raiņa priedes, vairāki pieminekļi, un aug apmeklētāju vēlme tās visas redzēt kopsakarībās.

 

Aspazija ēnā?

– Man ir sajūta, ka Aspazija šogad tomēr mazliet atstāta novārtā, un, kad dzirdu Astrīdas Cīrules aicinājumu braukt uz “Daukšām”, gribu atgādināt, ka Daukšu statuss šobrīd ir visai strīdīgs. Reiz taču arī šis muzejs bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja sastāvā?

G. Jablovska: – Jā, 90. gadu sākumā “Daukšām”, tāpat kā Annas Brigaderes “Sprīdīšiem” pieteicās īpašnieki. Mēs atdevām šīs filiāles ar sāpīgām izjūtām: muzejs bija uzlicis jaunu jumtu, ieguldījis līdzekļus, izveidojis ekspozīcijas, bet pēc likuma mums tās bija jāatdod. Taču sadarbība turpinājās, saimnieki bija aktīvi. Par pašreiz notiekošo zinu tikai no plašsaziņas līdzekļiem, tādēļ nevaru vērtēt. Ir piemērs, kā pa šiem gadiem pašvaldības paspārnē uzplaukusi Raiņa Berķenele…

R. Meinerte: – Tādā režīmā, kā līdz šim “Daukšās” notika darbība, tā ir ļoti atbalstāma. Ilgi nebiju tur bijusi, bet, kad pavasarī iegriezāmies, bija ļoti patīkami, korekti un labi. Protams, nevajag domāt, ka tikai valsts uzturēts muzejs ir vērtība, labi muzeji ir arī pašvaldību un privātīpašnieku pārziņā.

– Jā, tomēr ir iegājies uzskats, ka valsts muzejs kotējas augstāk, un, ja Raiņa muzeji ir valsts pārziņā, bet Aspazijas – pašvaldības un privātās rokās, tad rodas priekšstats, ka dzejniece tiek vērtēta zemāk. Jautāšu māksliniecei: vai atjaunotajos muzejos Aspazija nepaliek ēnā?

I. Elere: – Manuprāt, nē. Protams, jāņem vērā memoriālo muzeju konteksts: laiks un telpa. Raiņa un Aspazijas mājā viņa ir pilnīgi klātesoša.

Ā. Vanaga: – Un tomēr kā piedeva. Mani pilnīgi tracina šis “RA” – saules kuģis…

G. Jablovska: – Negribu tam piekrist. Teiksim, Raiņa un Aspazijas mājā tieši Aspazija ir noteicošā. Nemaz jau nerunājot par to, ka māja juridiski piederēja Aspazijai, arī tās interjers ir Aspazijas veidots, Rainis viesistabu, kāda tā šobrīd ir, nemaz nebūtu pazinis.

R. Meinerte: – Pēc tiesas un taisnības to varētu saukt par Aspazijas un Raiņa māju…

I. Zelča-Sīmansone: – Kādēļ tā nedarīt? Rekonstrukcija ir arī iespēja muzejus pārzīmolot.

R. Meinerte: – Iespējams, ka būtu bijis par to vairāk jādomā, taču jāatceras, ka šis muzeju kopums saucas Raiņa un Aspazijas muzeji.

 

21. gadsimta izaicinājumi

– Kādi šobrīd ir galvenie izaicinājumi memoriālajiem muzejiem kopumā?

I. Zelča-Sīmansone: – Viens no tiem – vārda “memoriāls” lietošana. Mēs saprotam, kādēļ Lipkes muzejs ir memoriāls, bet šādi dēvēt rakstnieku mājas starptautiskā kontekstā nav viennozīmīgi. Vēl viens izaicinājums ir spēja izvērtēt savu atbilstību 21. gadsimta prasībām. Iespējams, ir personības, kuru kolekcijas iegūtu no pievienošanas lielākai struktūrai, iekļaušanas plašākā kontekstā. Jo katrai personībai mēs memoriālo muzeju tik un tā neizveidosim, godināt rakstniekus un māksliniekus var arī citā veidā. Ja muzejs, arī neliels, spēj kļūt par kopienas centru, tad viss kārtībā. Ja muzejs šo funkciju nepilda, tad jāizvērtē, ko ar to darīt.

R. Meinerte: – Noteikti varu piekrist par atbilstību prasībām, bet viss tomēr atkarīgs no personībām, kuras muzejā strādā. Ja izvērtējam mūsu apvienībā esošos muzejus, tad literatūras nozarē ir viena personība, kuras devums nav īsti grandiozs, toties muzeja darbība pilnībā atbilst 21. gadsimta prasībām.

I. Zelča-Sīmansone: – Tātad atkal viss nonāk pie personībām. Un personāls ir vēl viens no muzeju izaicinājumiem.

R. Meinerte: – Protams. Mums muzejos ir tieši tās pašas problēmas, kas Latvijā kopumā. Citējot Raiņa lugu “Indulis un Ārija”, mēdzam pirmo frāzes daļu nomest, bet nevajadzētu gan: “Mēs maza cilts, / Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.” Šīs pretrunas starp liels/ mazs, iekšējais/ ārējais iezīmējas arī Memoriālo muzeju apvienībā.

 

 

Projekts “Raiņa un Aspazijas muzeja atjaunošana”

Iekļauta: Raiņa un Aspazijas vasarnīcas Jāņa Pliekšāna ielā 5/7, Jūrmalā rekonstrukcija un restaurācija; Raiņa muzeja “Tadenava” Jēkabpils novada Dunavas pagastā rekonstrukcija un restaurācija; Raiņa un Aspazijas mājas Baznīcas ielā 30, Rīgā rekonstrukcija un restaurācija.

Īsteno VNĪ.

Projekta kopējās izmaksas: 2 562 340 eiro.

Muzejiem vajadzētu vērt durvis 2016. gada maijā.

ATSLĒGVĀRDI

Krāsu kods. Pirmo reizi četri Raiņa un Aspazijas muzeji ieguvuši vienotu vizuālo identitāti un krāsu kodu.

Katram no četriem Raiņa un Aspazijas muzejiem jāizveido sava jauna identitāte.

Profesionālisms. Muzeja pamatvērtība ir tā darbinieku spēja ieinteresēt apmeklētājus, panākot, lai viņi atgriežas.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+