Kultūra

Lielai idejai jāziedo visa dzīve. Saruna ar Inesi Zanderi un Ēriku Ešanvaldu0


Operas “Iemūrētie” autori – komponists Ēriks Ešenvalds un libretiste, dzejniece Inese Zandere – ir secinājuši, ka Nacionālās bibliotēkas celtniecības nebeidzamajā procesā bija skaidri redzams, ka mūžvecās leģendas un arhetipi izpaužas arī 21. gadsimtā.
Operas “Iemūrētie” autori – komponists Ēriks Ešenvalds un libretiste, dzejniece Inese Zandere – ir secinājuši, ka Nacionālās bibliotēkas celtniecības nebeidzamajā procesā bija skaidri redzams, ka mūžvecās leģendas un arhetipi izpaužas arī 21. gadsimtā.
Foto – Timurs Subhankulovs

Ceturtdien, 19. maijā, Nacionālajā operā pirmizrādes priekškaru vērs ilgi gaidītā Ērika Ešenvalda jaunā latviešu oriģinālopera “Iemūrētie”. Pēc operas “Augļu koks ir Jāzeps”, kas diemžēl piedzīvoja tikai astoņas izrādes, šī ir komponista otrā, turklāt “pilnmetrāžas” opera. Kā priecājas pats autors, šoreiz mūzika līs sagatavotā traukā – atšķirībā no “Augļu koks ir Jāzeps”, kuras īsajā skatuves mūžā vainojama dažādu institūciju padotības dalībnieku nespēja saskaņot savus darba grafikus, “Iemūrētie” ir tikai un vienīgi Nacionālās operas mākslinieku rokās. Kā teic operas veidotāji, uzvedums solās būt mūsdienīgs un jauneklīgs.

– Kā jūs abi satikāties operā “Iemūrētie”?

Inese Zandere: – Kaut katram pa savu celiņu ejot, mūs abus ar Ēriku Ešenvaldu, izrādās, bija ieinteresējusi tā Eiropas folkloras daļa, kas saistīta ar iemūrēšanas leģendām jeb tā dēvēto būvupuri, kas pazīstams visām Eiropas tautām un ne tikai. Ēriks bija komponējis vokālu darbu korim “Leģenda par iemūrēto sievu”, kurā izmantojis albāņu leģendu. Mani būvupuru leģendas aizrāva jau daudzus gadus, varbūt – arī tādēļ, ka manas dzimtās mājas ir ļoti tuvu Dobeles pilsdrupām. Loģiski, ka visa bērnība pagāja, pa mūriem ložņājot, attīstot dažādas teorijas par slepenām ejām un akmeņos iemūrētiem cilvēkiem. Mūru teiksmainība mani ārkārtīgi vilināja gluži fiziski.

Iedvesmoja arī tas, ka daudz laika esmu pavadījusi Balkānu valstīs kopā ar savu vīru (Atis Klimovičs. – V. K.), kurš bija un arī tagad ir reportieris, un tā nokļuvu gan Serbijā, gan Kosovā, gan Albānijā un Maķedonijā, kur šīs būvupuru leģendas ir ļoti izteiktas, spilgtas – it sevišķi Rumānijā. Operas libretu esmu veltījusi Knutam Skujeniekam, jo, pateicoties viņa Eiropas tautu folkloras atdzejojumiem, kas apkopoti veselā Rakstu sējumā, arī būvupuru leģendas ienāca latviešu literārajā vidē kā teksti latviešu valodā, un tieši tur izlasāma arī pati krāšņākā no visām – rumāņu leģenda par meistaru Manoli. Tā sevī ietver ne vien būv­upura pamatideju – lai uzceltu ēku (vai īstenotu kādu citu lielu ideju), tai jāatdod cilvēka dzīvība, dvēsele kā upuris –, bet šajā balādē parādās jau nākamā pakāpe būvupura interpretācijā: radītāja attiecības ar savu darbu, mākslinieka attiecības ar varu un apjausma, ko īsti nozīmē upurēt visdārgāko. Mīlestību, būtībā – visu dzīvi.

Kad 2014. gadā rakstīju libretu komponista Jēkaba Nīmaņa kameroperai “Līsistrates atgriešanās” un izmantoju Balkānu dzejas motīvus, kolosāls pārdzīvojums bija, aizejot uz Nacionālo bibliotēku un meklējot dažādas Balkānu dzejas grāmatas, atklāt, ka tās visas ir Knuta Skujenieka dāvinājums Nacionālajai bibliotēkai.

– Kā Nacionālā bibliotēka pati nokļuva operas idejā?

– Cilvēki domā racionāli: lūk, tagad pieķeršos darbam, raušos vaiga sviedros, jā, varbūt tas prasīs gadus, bet reti kurš gatavs samierināties ar domu, ka lielas idejas, liela darba īstenošanai patiesībā būs jāziedo dzīve. Nacionālās bibliotēkas celtniecības nebeidzamajā procesā bija skaidri redzams, ka mūžvecās leģendas un arhetipi izpaužas arī 21. gadsimtā – ar cilvēcisko upurēšanos, mākslinieka attiecībām ar varu, sabiedrības gaidām par ēku un cilvēkiem, kas to rada. Tieši bibliotēka kā ideja operā parādījās tāpēc, ka mūsdienās tā simboliskā būve, kas iemieso Visumu, vairs nav baznīca vai pils, tā ir bibliotēka. Kad 2008. gadā bija izsludināts oriģināl­operu libretu konkurss un Ēriks, kurš jau bija komponējis “Iemūrēto sievu”, mani uzrunāja kopīgam darbam, man mirklī bija skaidra operas tēma un ideja. Kā režisors mūs procesā konsultēja Gatis Šmits, lai labāk iztēlotos, kā darbība varētu risināties uz skatuves. (Uzveduma režisore ir Laura Groza-Ķibere. – V. K.).

Ēriks Ešenvalds: – Par īstenojamiem toreiz atzina trīs libretus: pirmo vietu ieguva “Valentīna”, otrā tika “Iemūrētajiem”, trešā – “Mihails un Mihails spēlē šahu”. Sākotnējais uzstādījums konkursā bija, ka operas uzvedīs prēmētajā secībā, taču dažādi apstākļi jauniestudējamos darbus sarindoja citādi. Tā esam palikuši pēdējie, kas īsteno savu ieceri.

– Un kā bibliotēkas ideja ļāvās mūzikai, cik tā nāca raiti vai sūri?

– Viss šis ārprāts, līdzīgi kā multimediālā simfonija “Ziemeļu gaisma”, no manas dzīves paņēmis vairākus gadus. Komponēšanas procesā emocionālais barometrs tvēra nenormāli plašu amplitūdu, radošums bez mitas izaicināja un tirdīja ar pretjautājumiem. Domas lidojums un fiziskais ķermenis brīžiem bija kā cimds ar roku, brīžiem – kā svešinieki. Šajā operā pa nošu lapām vientulībā miriādēm reižu izstaigāts daudz taku – idejisko, frāzējuma, artikulācijas, tembru, skaņkārtu, stilu, tēlu vadmotīvu un daudzu citu… Tās krustojās, pietuvinājās, attālinājās – dzīvoja savu gaitu. Man atlika vien iekustināt ūdens virsmu, un pēcāk jau atsaucās okeāns, kuru tad steidzos tvert partitūrā.

Rezultāts, nemelošu, ir skaists un skaudrs stāsts – viens nopietns nogrieznis, kas ievilkts operas varoņu dzīves rūtiņās. Ineses (Zanderes. – V. K.) izauklētais stāsts ir spēcīgs. Jā, idejas ceļas spārnos, kad tās par dzīvām sāk padarīt cilvēka darbs, ziedošanās, uzupurēšanās vai kalpošana. Bet kurā mirklī no rokām sāk izslīdēt mīlestība, ģimene, Dievs un tiesības uz laimi – šis jautājums laikam ietilpst tajos svaru kausos, kas iekustināti kopš zaudētās Ēdenes. Tad nu man jāizvētī… nogriežņi: kurus zīmēt un kurus ne un kāpēc, jo pēc tam tos izdzēst šķiet neiespējami. Bet cilvēks domā, Dievs dara! Nākamajām paaudzēm ir uzcelta vērtība – bibliotēka, un viņi, laimīgie, var tikai nojaust, uz cik smagi liektiem pleciem mēs esam viņus pacēluši.

– Kas ir operas varoņi?

I. Zandere: – Stāsts ir ļoti vienkāršs, cilvēcīgs, taču katrā ziņā nav rakstīts tā, lai būtu attiecināms konkrēti uz “šeit un tagad”. Galvenie varoņi ir arhitekts, viņa labākais draugs celtnieks, arhitekta māsai dzejniecei ar celtnieku ir ciešas savstarpējas attiecības, bet viņas draudzeni bibliotekāri no pirmā acu uzmetiena iemīl arhitekts. Lomu sarakstā vēl ir prezidents, ministre un koris, kas izpilda visdažādākās lomas – viņi ir gan valsts galvas, gan studenti, gan mūrnieki, kas šajā darbā ir paši galvenie.

Izlasījis dažas bibliotekāres iedotās grāmatas, arhitekts piedzīvo ko līdzīgu sapnim vai murgam, kurā ar viņu notiek tas viss, kas senajās pasakās, un operas galvenajam varonim šajā sapnī jaunajā būvē ir jāiemūrē mīļotā meitene ar visu viņu nedzimušo bērnu. Ar arhitekta projektu notiek tas pats, kas vienmēr – dienā uzceļ, naktī nojauc. Tie paši, kas ar labo roku balsoja par, ar kreiso visu jauc nost un bāž savās kabatās. Šo procesu nevajadzētu identificēt tikai ar Latviju, tāpat kā cilvēku bailes no visa lielā, kad savtīgi un sīkmanīgi tiek apšaubīts katrs, kas ķeras pie kaut kā liela, varas vēlmi caur celtnēm un kultūru leģitimizēt sevi. Tās visas ir kā mums, tā citām sabiedrībām tūkstošiem gadu pazīstamas lietas.

Galvenais varonis, arhitekts, atraida savu mīlestību tādēļ, ka viņu pārņem bailes, ka neizdosies īstenot savu projektu, ka viņš būs zaudētājs. Viņš ir vīrietis, kas nespēj uzgrūst mīļotajai sievietei savu kaunu par neveiksmi. Un tādēļ, lai sakāvē paliktu viens, lai mīļoto pasargātu, viņš no tās atsakās. Un nedzimušais bērns tiek upurēts gan viņu teiksmainajā sapnī, gan realitātē. Projektu tomēr izdodas īstenot, bet arhitektā pašā paliek liels tukšums, jo darbam, idejai viņš ziedojis savu personisko laimi un emocionālo dzīvi. Līdz ar to upurēts ir arī viņš pats, būves idejas nesējs. Režisorei Laurai Grozai-Ķiberei šajā stāstā ļoti labi izdevies uzsvērt to, kas notiek ar cilvēku apmēram trīsdesmit gadu vecumā, kurš jau ķēries pie reāliem, lieliem darbiem un vēl lolo skaistus jaunības ideālus, bet jau sāk saprast, cik dzīve patiesībā ir sarežģīta un ar ko viņam būs jāsastopas, šos ideālus īstenojot un ko viņš spēs vai nespēs upurēt…

Ē. Ešenvalds: – Inesei lūdzu, lai viņa savu tekstu ierunā – lai es pēc frāzējuma varētu noķert atslēgas vārdus, un Inese diktofonā ierunāja visu libretu. Komponējot klausījos, kā viņa lasa, ieteicu pat visu viņas dzeju ierakstīt audiofailā, lai glabājas Nacionālajā bibliotēkā.

Operas stāsts ir ļoti laikietilpīgs, katrs cēliens ilgst vairāk nekā stundu, librets rit kā kamolītis, ap kuru apaugusi mūzika.

– Vai kāds no vadmotīviem var cerēt kļūt par hitu?

I. Zandere: – Bibliotekāres ārija, mūrnieku koris, dzejnieces ārija – stāsts par kurpi, kas mētājas jūrmalā. Dzejniece runā vienā no būves atklāšanas svinīgajiem pasākumiem, kuros jau parasti dzejniekus aicina uzstāties, bet viņā ir rūgtums, šaubas un nemiers.

Ē. Ešenvalds: – Komponējot man kā vizuālistam acu priekšā ataust attēls, glezna, situācijas no paša dzīves, kur tās trīsas ievibrējas un tad nokļūst mūzikā uz nošu papīra. Iztēlojos šo kurpi Liepājas liedagā, pilsētā ar smiltīm, vējiem, saulrietu, kur vēl mācoties devos pastaigās un impulsu meklējumos. Katrā operas partitūras lappusē ieliktas sajūtas no personīgās dzīves, viss sevī izauklēts, izraudāts. Ar visu dvēseli dienu un nakti strādāju, jo spieda arī termiņi, solisti jau brēca pēc notīm, kas jāapgūst, tāpēc pēdējā laikā teicu savai sievai Inesei: lūdzu, tiec galā ar bērniem, zālienu un veikalu, uz mani nepacietīgi gaida septiņsimt cilvēki operā, taču kvalitātes latiņu nenolaidīšu ne par sprīdi.

– Tev šī ir jau n-tā sadarbība ar diriģentu Māri Sirmo. Kā sadzīvo ar viņa principialitāti un ārkārtīgo prasīgumu?

– Mēs mākslā neesam čomi, diskutējam, pat strīdamies, kaut kad viņš klusībā paraud vai dusmojas uz mani, kaut kādā brīdī tāpat es, jo šāds mākslas darbs ir dzīves piepildījums. Mēs nemelojam, nespēlējam kārtis, mums nav savstarpēju intrigu, valda uzticēšanās, kas dzimusi, spodrinot un maļot idejas kā graudus dzirnakmeņos.

I. Zandere: – Šajā operā ārkārtīgi daudz ko darīt korim. Es, protams, zināju, ka Ēriks pats ir korists un izcili komponē dziesmas korim, jo ne jau katrs trīsdesmit gadu vecumā spēj izveidot divdaļīgu lielu koncertu no savām kora dziesmām, kā tas bijis Ērikam. Šajā operā kora partija ir ārkārtīgi liels pluss, spoža, skaista iezīme. Man arī īpašs kontakts izveidojās ar operas kori, kam mēģinājumu gaitā stāstīju par operas kopējo vēstījumu, lai dziedātāji justos nevis kā ilustrācija atsevišķā epizodē, bet saprastu, ka varbūt tieši koris iznes operas ideju.

Saistītie raksti

Ē. Ešenvalds: – Koristi pauzē teica, ka tik daudz korim bijis jādzied tikai “Aīdā”. Operas koris tiešām ir lielisks. Tam lieku ne tikai dziedāt un spēlēt, bet arī svilpot, rūkt pārdabiskās balsīs, mūzikā klājot visdažādākās krāsas. Bet vispār man pietrūkst laika, lai katram solistam, koristam, statistiem, tehniskā personāla darbiniekam un visiem pārējiem labajiem gariņiem mūsu Operas un baleta namā pateiktu, cik ļoti esmu gandarīts par viņu veikumu un atdevi “Iemūrēto” iestudēšanā. Operā nedaudz būs klāt arī elektronika un dažādi citi knifi.

I. Zandere: – Vienā ainā dzejniece ar mīļoto vīrieti bārā svin savu dzimšanas dienu. Un, kā jau bārā, tur spēlē tāda svingojoša blicīte – bet tajā pie klavierēm uz skatuves sēdēs pats operas autors.


LA.lv