Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
11. oktobris, 2016
Drukāt

“Latvijas Avīze” sāk publicēt Guntara Tennes romānu “Gredzens ar dārgakmeni” (4)

Foto no personīgā arhīvaFoto no personīgā arhīva

Guntars Tenne

Guntars Tenne, kas lasītājiem jau pazīstams ar diviem hercoga Jēkaba laikam veltītiem romāniem “Asmens pret asmeni” un “Pērles un pelni”, šoreiz ielūkojies dziļāk vēsturē un uzrakstījis romānu, kas aizved uz Piltenes pusi Livonijas ordeņa laikā. Te būs gan piedzīvojumi, gan kaislības, arī virsrakstā pieminētais gredzens ar dārgakmeni un citas dārglietas – kā kārtīgam vēsturiskam romānam piederas, tas piedāvā kādu sižeta līniju ikvienam. Varēs just līdzi vācu tirgotāja meitai Elizabetei un viņas mīļotajam Garajam Hermanim – vai varbūt kuršu jauneklim Svelpim, kuram daiļā jaunuve arī iekritusi sirdī, – niknoties par Melnā Gerlaha intrigām un iejusties aplenktas pils iemītnieka ādā.

Guntars Tenne par vēsturi un vēsturiskajiem romāniem interesējas jau kopš skolas laikiem, kad redzētas pirmās krāšņās kostīmdrāmas, tādas kā “Lēdija Kerolaina Lema”, un iepazīti vēsturiskie romāni. Atceroties smej, ka filma gan bijusi par mīlestību, bet 13 gadu vecumā no tās neko daudz nav sapratis, toties vilinājušas greznās pilis, krāšņie interjeri: “Tad arī sāku interesēties par tuvāko apkārtni, vai tur tuvumā nav kādas senas pilis. Uzzināju, ka ir Livonijas ordeņa pils, bet tajā nevarēja iekļūt, jo padomju laikā tur atradās militārā bāze, varēja tikai pietuvoties no Ventas puses vai arī, tā kā mācījos netālu no pils, diezgan labi to spēju vērot pa skolas logiem. No rītiem varēja redzēt, ka pils – tumša, maziem lodziņiem – izskatījās ļoti romantiski. Tad gāju uz muzeju un meklēju informāciju. Nekas daudz jau vēl 70. gados nebija izpētīts, bet kaut ko muzejā uzzināju, un tā man pakāpeniski radās interese par vēsturi kā tādu, sāku veidot maketiņus.”

No grāmatām starp ietekmēm min Valtera Skota “Aivenho” un “Kventinu Dorvardu”, Henrika Senkeviča “Krustnešus”, “Quo vadis”, no latviešu autoriem – Laimoņa Pura sērija par senlatviešu pilskalniem. Tenne uzreiz piebilst – Purs gan rakstījis par zemgaļu cīņām ar vācu iebrucējiem, par kuršiem bijis atrodams mazāk. “Toties 90. gadu sākumā ļoti daudz izdeva 20. gadsimta 30. gadu autorus, tur bija Jēkabs Janševskis, Aleksandrs Grīns, kuri mani ievadīja zināšanās par hercogu Jēkabu un Kurzemes vēsturi,” atceras rakstnieks. Tagad patīkot seriāls “Vikingi”, kas atsaucot atmiņā pusaudža laikā redzēto pilnmetrāžas filmu “Vikingi”. Ar interesi skatījies arī latviešu vēsturiskās daudzsēriju filmas – “Zītaru dzimta”, “Ilgais ceļš kāpās”.

Jautāts, vai vēsturniekiem un rakstniekiem dzīvi ļoti neapgrūtina tas, ka Latvijas teritorijā dzīvojošām sentautām nav saglabājušās pašu veidotas hronikas, teic: “Tas ir diezgan bēdīgi, ka nav avotu no mūsu senču skatpunkta, un arī dīvaini. Mēs taču zinām, ka Skandināvijā jau no senākiem laikiem pastāvēja rūnu rakstība, rūn­akmeņi, un kurši diezgan daudz ko pārņēma no skandināvu vikingu dzīvesveida, kādēļ tad ne rakstību? Tas ļautu paskatīties uz vēsturi no cita skatpunkta, jo uzvarētāji parasti raksta vēsturi no viņu skatpunkta. Tikai tā mēs varētu izlobīt, kāda tad īsti bijusi seno laiku vēsture šeit, Latvijas teritorijā, kādi bijuši mūsu senči – zemgaļi, sēļi un kurši.” Šobrīd atliekot iztikt ar tām zināšanām, kuras var smelties arheoloģiskajā materiālā, bet gribētos gan izlasīt kaut ko pašu kuršu rakstītu par Livonijas laika vēsturi, kuršu sirojumiem Sigtūnā vai uzbrukumu Rīgai – 12. gadsimta beigu, 13. gadsimta sākuma notikumiem.

Pēc izglītības būdams vēsturnieks, Guntars Tenne gan neidealizē vēsturi, laiku pirms krustnešu ienākšanas, un uzskata – starpkaru rakstnieki ar to, iespējams, aizrāvušies mazliet par daudz: “Tika idealizēta seno valdnieku – Nameja, Tālivalža un citu – valdīšana. 30. gadu rakstnieki mēdz attēlot, ka cilvēki tolaik bija draudzīgi, saliedēti, padevīgi valdniekam, godāja viņu, bet viņš par viņiem rūpējās, lai visi būtu labklājīgi un pārtikuši. Taču mēs zinām, ka tie laiki nemaz tik patīkami un labi nebija, nācās saskarties ar dažādiem grūtiem periodiem, sērgām, postošiem iebrukumiem, kad cilvēkus aizveda gūstā un pakļāva vai arī nogalināja. Taču mani ļoti interesē, kā cilvēki, kuri izdzīvoja tajos grūtajos laikos, to paveica. Varbūt tas skaidrojams ar faktu, ka viņi ne tik daudz nostājās pret valdošo varu, bet gan saglabāja savu pārliecību un zināmu patstāvību, vienlaikus meklējot kopīgu valodu, iespēju sadarboties. Tie, kas to spēja, saglabāja dzimtu, laida saknes nākotnē. Bet tie, kuri ļoti krasi nostājās pret, bieži vien pazuda no vēstures loka. Te var minēt kuršu ķoniņus, kuri prata izdzīvot cauri laikmetiem, saglabājot savas dzimtas, ģimenes.”

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Vai redakcijā tiešām nebija neviena cita bildīte?

  2. Veiksmi, Guntar!

  3. Nelatviska, bet simpātiska seja….vai no vikingiem?

  4. Nevaru vien sagaidīt jauno grāmatu. Lasīšu aizrautīgi!

Jukas Rislaki grāmatai – Lielā lasītāju balvaPagājušās piektdienas pēcpusdienā Vidzemes koncertzālē "Cēsis" norisinājās akcijas "Atbalsts lauku bibliotēkām" noslēguma pasākums un "Lielās lasītāju balvas 2016" uzvarētāju apbalvošana.
Draugiem Facebook Twitter Google+