Ekonomika
Bizness

Olafs Zvejnieks: Kāpēc jaunā valdība visās nebūšanās vienmēr vaino veco?0


Premjera Krišjāņa Kariņa valdības pirmā svinīgā sēde, 23.01.2019.
Premjera Krišjāņa Kariņa valdības pirmā svinīgā sēde, 23.01.2019.
Foto: Karīna Miezāja

Reizi četros gados, kad Latvijā mainās valdošā koalīcija, mēs skatāmies vienu un to pašu politisko vaimanu lugu “Vecā koalīcija nav atstājusi jaunajai naudu labo nodomu īstenošanai”.

Luga tiek uzvesta tik regulāri, ka to var pielīdzināt citiem uzvedumiem, kas notiek stingri noteiktā laikā, – Dziesmu svētkiem, “Skroderdienām Silmačos” katru jūniju vai, piemēram, Japānas ķiršu – sakuras – ziedēšanas festivālam.

Un tagad – jaunā budžeta apstiprināšanas periodā – ir minētās ludziņas pirmizrāžu sezona. Katrs aktieris spēlē lomu atbilstoši savam ampluā.

Jaunais satiksmes ministrs Tālis Linkaits ar aizturētu vīrišķīgu niknumu vēsta, ka nevienas nozares attīstībai pašlaik nav naudas, jo “labo darbu čempioni”, proti, ZZS, ir atstājuši mantojumā valsts 2019. gada budžeta projektu ar deficītu.

Bet jauno labklājības ministri Ramonu Petraviču naudas trūkums satriecis tik ļoti, ka jau trīs nedēļas pēc apstiprināšanas amatā jādodas atvaļinājumā ārstēt nervus.

Katrs, kurš piepūl sevi un velta dažas minūtes pat virspusīgai izpētei, kā funkcionē valsts finanses, zina, ka darbs pie jaunā budžeta sākas gandrīz uzreiz pēc kārtējā budžeta apstiprināšanas Saeimā un budžeta izveides cikls ir vismaz deviņi vai desmit mēneši.

Tāpat nav grūti uzzināt, ka pastāv dažādi, iepriekš apstiprināti valsts attīstības ilgtermiņa plāni, kas nosaka dažādus budžeta tēriņus.

Visbeidzot, pastāv arī Eiropas Savienības plāni un ar ES iepriekš saskaņotas programmas, kas arī paredz dažādus budžeta tēriņus.

Proti, tāda situācija, kurā budžeta veidotājiem būtu kaudze naudas un brīvas rokas, kur to tērēt, reālajā dzīvē vienkārši nepastāv.

Ņemot vērā garo budžeta izstrādes ciklu, ja kāds iedomātos, ka tikai pēc jaunās valdības izveides mēs sāktu veidot budžetu, tad labākajā gadījumā to izdotos izveidot ap Jāņiem – tas ir, ja strādātu ātrāk nekā parasti.

Nav arī tas fakts, ka jaunajai valdībai jāsāk darbs ar vecās valdības veidotu budžetu, kaut kas īpaši Latvijai raksturīgs. Visās valstīs, kurās pastāv vēlētas demokrātiskas pārvaldes sistēmas, notiek tieši tā.

Nav pat izslēgts, ka tas spēlē tādu kā politiskā drošinātāja lomu – lai entuziasma pilnie jaunie censoņi “nesavāra mēslus” jau pirmajā darbības gadā.

Vai politikas aprindās ne vienu vien gadu pavadījušais Tālis Linkaits to nezina. Nu nē taču, protams, zina. Varbūt varētu vēl noticēt, ka to nezina R. Petraviča.

Tad kādēļ jāuzved šī iepriekšparedzamā ludziņa, kur tāpat kā “Skroderdienās” visi zina, kad sprāgs krāsns.

Saistītie raksti

Tādēļ, ka “labā toņa” likumi prasa par visām nebūšanām pirmajā darbības gadā vainot iepriekšējo valdību un koalīciju, šādi neļaujot kristies “jauno spēku” atbalstītāju entuziasmam cīņā pret “vecajiem”.

Visi iesaistītie šos noteikumus zina un spēlē jau sen apnikušo scenāriju.

Kas atliek mums – skatītājiem? Nekā citādi kā pret politisko teātri pret notiekošo izturēties nevajag. Ērti atgulieties uz dīvāna, uzvāriet tēju un baudiet aktierspēli. Līdz nākamajai izrādei būs jāciešas veseli četri gadi.

LA.lv