Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. maijs, 2013
Drukāt

Kāpēc Kinna pārcēlies uz Alpiem (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Latvijas Avīzē” viesojās bijušais politiķis, deputāts, ministrs, mežu dienesta vadītājs un lauksaimnieks, tagad Austrijā – viesnīcnieks JĀNIS KINNA. Saruna notika īsā Kinnas kunga atvaļinājumā Latvijā. Viesi intervēja Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

 

V. Krustiņš: – Kinna aizbraucis! Ar kādu motivāciju jūs esat pārcēlies no iespējamās labklājīgās dzīves tepat Latvijā, par kuras neatkarības atgūšanu pats 4. maijā balsojāt pirms 23 gadiem, uz “nezināmu tāli” Austrijā? Vai tikai jūs “neizdzīvoja”?

J. Kinna: – Pirmkārt, man ir gana daudz gadu – sešdesmit pirmais. Veselības stāvoklis nebūt nav labs. 700 m augstumā virs jūras līmeņa tas uzlabojas. Fizisks darbs, maz stresa, svaigs gaiss. Un beidzot – ideja, ka vecumdienas jāpavada Alpos, radās jau 1997. gadā, kad man veica sirds asinsvadu operāciju. Bija plānots pārcelties tad, kad kļūšu pensionārs, bet iekrita apstākļi, kad mani praktiski izspieda no valsts darba, liekot veikt reformas, kas man nebija pieņemamas. Ienākums no dzīvokļa pārdošanas deva iespēju nopirkt pusi Alpu mājas, otru pusi sedzot ar bankas aizņēmumu. Sākotnēji gribējām apmesties Tirolē, taču tobrīd, kad atradām tur māju, pašiem naudas nebija, un Latvijas bankas nekreditē tādus pirkumus. Beidzot atradām namiņu Forarlbergā, mazākajā Austrijas federālajā zemē pie Šveices un Lihtenšteinas robežas. Reģions kalnains, ļoti katolisks, “slēpojošs”, mūsu māja ir mežmalā, augstāk slejas kalni, sniega vienmēr ir daudz.

E. Līcītis: – Un tagad jūs esat viesnīcnieks?

– Viesnīcniece ir mana kundze Nora. Es viņai palīdzu. Ziema, protams, ir galvenā sezona, taču kalni ir neaprakstāmi skaisti arī vasarā. Tūristi ceļas augšup ar slēpošanas pacēlājiem, kas darbojas arī vasarā, ar kalnu riteņiem ceļo pa kalnu takām, nūjo un kāpj klintīs.

Uzejot kalnu pārejā, var redzēt, kāda izskatās Šveice, un interesanti, ka no seniem laikiem kontrabandists tiek turēts godā kā tāds nelegālais varonis, “Šmuglera” (vācu – kontrabandists) vārdā tiek nosauktas takas un ūdenskritumi, radies romantisks “labā likumpārkāpēja” tēls.

– Kas tā ir par saimniecisku vienību, ko saucat par “vecumdienu māju Alpos”? Varētu teikt, ka Kinnas izdod istabas?

– Dzīvoklīšus apartamentu mājā. Apartamentā ir pilns virtuves aprīkojums, un taupīgie latvieši reizēm pie mums ierodas ar puscūci, kuru pa nedēļu notiesā.

V. Krustiņš: – Vai Austrijā ir grūtības ar produktu iegādi?

– Nē, daļa pārtikas ir pat lētāka nekā Latvijā, bet gaļa un maize gan salīdzinājumā diezgan dārga.

– Kā latvietis ar politisko pieredzi jūtas svešā vidē? Austrieši ir tādi lustīgi, draudzīgi, pūš taurē, jodelē, zina, ka pie viņiem apmeties bijušais ministrs?

– Forarlbergieši ir atvērtāki, viesmīlīgāki par tiroliešiem un, tā kā atrodas pasaules krustcelēs, tad nacionāli jauktāki – vāciešu, austriešu, itāļu, retoromāņu un citu tautību pēcteči. Ar ciematiņa birģermeistaru esam iepazinušies, savukārt viņš un vietējās bankas bija “izvilkušas” no interneta mūsu biogrāfijas, un tur ir arī priekšstats, kur un kas ir Latvija. Lai nopirktu īpašumu, pašvaldībai jādod piekrišana, lai gan noraidījumam jābūt argumentētam. Apkārtnē citu latviešu nav, visā federālajā zemē dzīvo varbūt kāds ducis tautiešu. Ieleja ir ļoti stipra ne vien ar tūrismu, jo ienākums no katra pārnakšņojušā ceļinieka ir 1,10 eiro, ko nodoklī pārskaita pašvaldībai, bet arī ar kalnu upēs, ezeros saražoto elektroenerģiju, ko pārdod arī Vācijai.

Pašvaldības ļoti koordinēti strādā tūristu pievilināšanai un informēšanai. Kalnu ciematiņos ir trīs četri tūkstoši iedzīvotāju, taču pēc svarīguma šī pašvaldība ir līdzvērtīga lielajai Insbrukas pilsētai, un man nav zināms, ka Austrijā plānotu “mazos” apvienot.

Ir gan līdzīgas problēmas Latvijai tajā ziņā, ka jaunie dodas uz pilsētām, un tamdēļ, ka mūsu nopirktās mājas veco saimnieku bērni negribēja šo biznesu, īpašnieki to pārdeva un sev nopirka ģimenes mājiņu.

Starp citu, Austrijā nesen bija referendums, kur tauta ar lielu vairākumu noraidīja pāreju uz algotu profesionālu armiju. Pateica, ka jāturpina obligātais dienests. Un karavīri ir ļoti “redzami”. Stalti, kārtīgi tērpti puiši trenējas slēpošanā un izturībā kalnos. Tikpat pamanāmi ir ugunsdzēsēji. Tie ir brīvprātīgie. Visos pasākumos viņi ir klāt, turklāt gandrīz katrā ciemā ir pūtēju orķestris pilnā sastāvā. Bieži vien ugunsdzēsējiem ir “monopols” karstvīna tirgošanai āra saiešanās, ar to viņi labi nopelna, vēl atsūta laipnu papīru, ka, lūdzu, ziedojiet glābējiem no uguns, un visi viņiem ziedo.

E. Līcītis: – Kādas ir austriešu zināšanas par Latviju?

– Sākumā tā nedarījām, bet tagad saviem viesiem kā pirmo pasakām – mēs nākam no Latvijas. Attapāmies, ka tādā veidā jāstādās priekšā, un tad klienti akceptē mūsu vēl nebūt ne perfekto vācu valodu un viņiem rodas arī zināma interese. Forarlbergā mums skan ieslēgts vietējais muzikālais radio ar ziņām, bet austriešu politiskai dzīvei ne pārāk sekoju līdzi.

– Vai tagad esat atbraucis uz Latviju – kā uz mājām?

– Atbildēšu ar līdzību.

Kad no Dzērbenes laukiem pārcēlos uz Rīgu, vairākus gadus, izgriežot auto uz Cēsu pusi, bija sajūta, ka dodos uz mājām. Lēnām, lēnām sistēma pagriežas uz otru pusi. Šopavasar automobilī caur Eiropu mani vēl nebija pametusi šī izjūta – atgriežos mājās. Bet te esmu pāris nedēļas un domāju – rūpes palika tur, manā ielejā.

V. Krustiņš: – Kā jūs, bijušais politiķis, vērtējat te Latvijā pavērušos ainavu? Vai mēs kaut cik ilgi noturēsim šo valsti?

– Noturēt jau noturēsim… Bet kāpēc arī mēs aizbraucām it kā pirms pašu iecerētā laika? Ne tikai sagaidīt saulainās vecumdienas, bet arī tamdēļ, ka šeit nav vajadzīgi cilvēki. Tas, ko krīzes aizsegā izdarīja ar cilvēkiem, kaut vai lojālus darbiniekus izsviežot no tā paša Mežu dienesta un padarot viņus par bezdarbniekiem, neiet nekādos rāmjos. Tā daudziem ļaudīm šeit piemēro birku “bijušais” un ieskaita nevajadzīgajos. Tas pats noticis ar bijušajiem diplomātiem, kalpotājiem, kuri atdeva Latvijai 15 – 20 raženākos savas dzīves gadus. Arī Dainis Īvāns nav vajadzīgs un pat tā kā neiederas šai valstī.

– Kam nav vajadzīgi?

– Pieņemu, ka jaunajai politiskajai elitei. “Vecie” ir nepaklausīgi, varētu runāt pretim, varētu runāt nepatīkamas lietas. Tāpēc daļa noslēdzas sevī, paliekot Latvijā, daļa aizbrauc.

Attiecības sabiedrībā lielākoties arī bāzējas uz iekšējā ienaidnieka meklēšanu. Jebkurš, kurš pabāž galvu virs ūdens, tūlīt saņem dubļu tiesu, it īpaši internetā. Autoritātes te nepacieš, un par vienīgo pareizo tur savu viedokli. “Nabaga” Ķīlis atkāpies droši vien pirmoreiz dabūja kādu labu vārdu dzirdēt, nevis tikai paļas vien.

Veselība čupā, sadzīvotas divas pirmsinfarkta stadijas, un tad sabiedrība kļūst vēlīgāka, līdzjūtīgāka – nu jā, bija jau tam Ķīlim labas ieceres, bija labs cilvēks. Neņemos spriest par izglītības reformu, bet cik asa un naidīga bija pretreakcija, kad šis domājošais vīrs cēla priekšā kaut ko pēc sava prāta, – tā taču bija karošana, nevis apsvēršana, cik tas pareizi vai nepareizi. Un nenoliedzami, pārmaiņas sistēmā vajag.

E. Līcītis: – Tātad sabojātas ir ne tikai politiskās, bet arī cilvēciskās attiecības. Aizbraucēji par vienu no svarīgiem prombraukšanas iemesliem min nestabilitāti, nedrošību par nākotni – sākot ar skolu, turpinot ar darbavietu un beidzot ar pensijas gadiem.

– Mēs lolojām sapni un īstenojām, tas nebija gluži atkarīgs no šejienes apstākļiem. Taču attieksme, kā jau minēju, spieda ātrāk iet uz mērķi. Taču zinu citus, kuriem valsts uzteica darbu.

Tie ir gudri cilvēki, vairākums no viņiem darbu atraduši tepat un nemaz nekārtojas uz prombraukšanu. Lūk, kur paradokss – no tik daudz darbiniekiem šķīrās, bet tagad ar sludinājumiem iesauc jaunu ierēdņu armiju, lai veiktu uzticēto Eiropas prezidentūru 2015. gadā. Kur pēc tam liks savervētos konkursa kārtībā? Atkal uz ielas?

V. Krustiņš: – Nesakiet, nesakiet, te taču runāja, ka vajag jaunu Eiropas lietu ministriju!

– Kā tad! Pie Ārlietu ministrijas vēl vienu resoru! Tas taču arī bija nesens paradokss, ka ārlietu ministra Kristovska vietā sagatavošanās procesu prezidentūrai vadīja aizsardzības ministrs Pabriks. Smiekli visai Eiropai. Nu tad samainiet ministrus vietām, lai katrs dara to, kas viņam jādara.

V. Krustiņš: – Jūs runājat ar tādu kā zaudējuma sajūtu. Šogad LTF svin 25 gadus, valdība arī dažreiz sakās cēlusies no Tautas frontes, kaut diez vai kāds tur ir vairs tuvumā, bet šķiet, ka tālaika politiķiem daudz kas palicis nepadarīts. Varbūt varēja labāk darīt?

– Tā jau vienmēr saka – revolūcijas iecer filozofi, īsteno pustrakie, bet augļus nolasa augļotāji.

– Bijāt Zemnieku savienības atjaunotājs. Tagad partijas vaino it visā, kas Latvijā ir un nav noticis. Ko teiksiet par zemnieku partiju?

– Nu – ilgdzīvotāji. Tiek iekšā visās Saeimās, izņemot vienu, bijuši valdībās un notur stabilu elektorātu. Augusta Brigmaņa spēja izdzīvot visos apstākļos, neuzvilkšanās, augšā nesprāgšana ir diezgan apskaužama.

Var jau būt, ka viss vērsīsies uz labu un politiķi Latvijā iemācīsies pareizo vadīšanu, valdīšanas manieri, tas ir, viņiem būs vajadzīgi arī citi cilvēki, nevis tikai viņi paši. Tā ir lielākā problēma, ka visos līmeņos cilvēki jūtas nevajadzīgi.

– Jā, bet kamēr vara mācās, tikām latvieši brauc prom. Ne tikai tamdēļ, ka nav darba vietu vai zemas algas, bet arī tāpēc, ka nav lielu uzstādījumu – darīsim Latviju skaistāku, saimnieciskāku, varenāku, patriotiskāku.

– Domāju, ka tie, kuri aizbrauca uz labu laimi, varbūt atgriezīsies atpakaļ. Citi iekārtojas, atrod normālu darbu, un viņiem nav nekādas argumentācijas atgriezties. Tur ir pieklājīgi dzīves apstākļi, pieklājīga alga, drošums par nākotni, kā arī pilnīgi cita attieksme. Cilvēks ir vērtība. To var just arī savstarpējā pieklājībā, autobraukšanas kultūrā, kad tu gājēju vienmēr palaidīsi pār ceļu, policistu attiek-smē. Smaidi, sasveicināšanās ar satiktu otru cilvēku – tā ir Rietumeiropas dzīves sastāvdaļa. Tāpat kā laipnība apkalpošanā.

E. Līcītis: – Ko Austrijā esat ievērojis sevišķu, kā nav Latvijā?

– Tā ir, piemēram, vāciskā atkritumu šķirošanas sistēma. Kad pie tās pierodi, kļūsti sistēmas fans, un, atbraucis Latvijā, saķer galvu – šausmas, kas te notiek! Austrijā ir neiedomājami visu masu sasviest vienā konteinerā. Mūsu atkritumu telpā ir vieta četrām atkritumu frakcijām – stikls, plastmasa, metāls un papīrs. Piektais maiss, vienīgais, par kura aizvešanu jāmaksā, ir jaukta, netīra masa, teiksim, ēdienu atliekas, kartupeļu mizas. Noteikumi paredz, ka konservu kārbas jāizskalo. Nav jāberž, bet pārpalikumi jāmet jauktajā “putrā”, bet kārba – metāla atkritumos. Jogurta trauciņš – plastikātā.

Maksa par piektās frakcijas drazu aizvešanu ietverta marķēta 80 l maisa cenā. Tas maksā 6 eiro, kad maiss pilns, noteiktā dienā to savāks atkritumu vācēju auto. Tāda šķirošana vāciski runājošām tautām ieaudzināta un man arī šķiet pieņemama. Neesmu gan interesējies, bet domāju, ka arī atkritumu pārstrāde ir sakārtota tip–top līmenī.

– Kā no Austrijas puses izskatās – vai paredzams eiro sabrukums?

– Par politiski ekonomiskiem procesiem mūsu radiofonā runā maz. Man radies iespaids, ka tur cilvēki daudz mazāk “cepas”. Viņi ir samērā apolitiski. Viņi vienkārši strādā un dzīvo. Un izskatās laimīgi!

 

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Kinna ir vien no tiek **, kurs ** Latviajs laukus, atbalstija to izlaupisanun un izpostisanu, un latviesu zenieku iznicinasanu, lizigi rikojas ** Roze un vina paligi Maris Sprindzuks, Margers Krams. Vecais zids Godmans paspeja vel iznicinat Latvijas cukura razosans nozari, bet nu si ** pasi ir spiesti mukt prom no pasu izveidotas “laimes zemes”.
    Loti labi, ka sie ** Latvjja un cilvekus ar savu klatbuti nekaitina.

  2. Ko,tur kalnu upēs, ezeros ražo elektrību,saražoto elektroenerģiju pārdod arī Vācijai? Kur skatās Latvijas zaļie,kāpēc HESi tur nav aizliegti?

Draugiem Facebook Twitter Google+