Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
27. janvāris, 2015
Drukāt

Kaprīza komēdija

Publicitātes (Matīsa Markovska) fotoPublicitātes (Matīsa Markovska) foto

Skats no Valmieras Drāmas teātra izrādes "Apjukums".

Viestura Meikšāna iestudējums “Apjukums” Valmieras teātrī nemoralizējošā vieglumā aktualizē daudzas aktuālas tēmas

Lasot teātru plānus jaunajai sezonai, režisora Viestura Meikšāna atgriešanās Valmieras teātrī pēc divu gadu prombūtnes šķita viens no intriģējošākajiem sezonas notikumiem, un novembra beigās pirmizrādi piedzīvojusī izrāde “Apjukums” tik tiešām atsauc atmiņā režisora pirmos darbus Valmierā, kuros asprātīgs sadzīves komisms savijās ar viegli absurdām pārdomām par dzīves (un arī teātra) patieso dabu. Izrāde tematiski turpina režisora iepriekšējos iestudējumos aktualizētās tēmas par cilvēka identitātes krīzi, sabiedrībā valdošajiem aizspriedumiem un fobijām, taču uzrunā skatītāju vieglā un nepiespiestā intonācijā.

Iestudējuma pamatā izmantotā vācu vidējās paaudzes dramaturga Mariusa fon Maienburga luga “Perplex” sarakstīta 2010. gadā un veidota kā visai izaicinošs mūsdienu cilvēka dzīvē aktuālu tēmu katalogs. Dramaturgs lugu veidojis kā plūstošu ainu virkni, kurā brīvi mainās gan telpa, gan darbības personas – viena absurda situācija gluži kā domino efektā pāraug citā, radot priekšstatu par pasauli kā neloģisku cēloņsakarību ķēdi, kuras vidū atrodas apjucis cilvēks.

Izrāde nemoralizējošā vieglumā aktualizē daudzas tēmas, no kurām lielākā daļa paredzētas skatītāja šokēšanai, izsišanai no līdzsvara. Kā to iecerējis dramaturgs, uz skatuves uznākušie četri aktieri – Elīna Vāne, Māra Mennika, Mārtiņš Meiers un Imants Strads – 
darbojas ar saviem īstajiem vārdiem, regulāri vēršas pie skatītājiem ar darbību komentējošām replikām un brīvi pāriet no vienas lomas citā. Brīžos, kad skatuves darbība kļūst nekontrolējama vai pārāk izaicinoša, tiek aizvilkts priekškars un izteikta atvainošanās skatītājiem. Apmulsums, kas pārņēmis izrādes varoņus, kuri nemitīgi tiek iemesti no vienas situācijas citā, pozitīvā nozīmē pārceļo arī uz skatītāju zāli, liekot ar neatslābstošu uzmanību sekot līdzi uz skatuves notiekošajam.

Tas, ka iestudējumā visi varoņi dēvēti vienādos vārdos (attiecīgi – Elīna, Māra, Mārtiņš un Imants), ar laiku rada gluži vai klaustrofobisku sajūtu, ko veiksmīgi pastiprina paša režisora radītā lakoniskā scenogrāfija – atskabargainas skaidu plašu sienas. Izrādē nemitīgi mainās tēlu vecums, sociālais stāvoklis, sabiedrībā ieņemtās lomas (vīrs–sieva, bērns–vecāki, kalpone–saimnieki utt.), taču cilvēka individualitāte šajā lomu labirintā šķiet neglābjami pazudusi. Depsiholoģizēto tipāžu galerijā īpaši izceļas Māras Mennikas un Elīnas Vānes darbs – 
abas aktrises ne tikai precīzi ceļo no viena tēla citā, bet arī rada plašāku priekšstatu par gluži cilvēcisku apjukumu brīžiem smieklīgās, brīžiem traģiskās dzīves situācijās.

Kaut arī izrādes darbība rit raiti, nepamet sajūta, ka Meienburga teksts Meikšāna skatuves versijā tomēr zaudējis daļu no savas aktualitātes. Dramaturgs lugā mērķtiecīgi atlasījis tēmas, kas, pieļauju, ir sāpīgi aktuālas mūsdienu vācu sabiedrībā – gan nosacīti universālas­ (vecāku–bērnu attiecības, homoseksualitāte u.c.), gan lokālas (nacisms). Latvijas kontekstā no piedāvātā tēmu loka precīzi nostrādā vien dažas, piemēram, viena no būtībā ciniskākajām epizodēm, kurā Mārtiņa Meiera atveidotais bērns pārtop (lasiet – izaug) par nacistu virsnieku, neatstāj tikpat kā nekādu emocionālo iespaidu, kaut arī, racionāli domājot, šī metaforiskā lomu maiņa ietver ļoti plašu sociālpolitisko nozīmi. Vilšanos sagādā fakts, ka režisors, iestudējot izrādi, tomēr samērā stingri pieturējies pie lugas burta, neveicot lokalizāciju, kā tas ar lieliskiem panākumiem darīts iepriekš, piemēram, 2010. gadā Valmierā iestudētajā izrādē “Vīns un nezāles” pēc kinofilmas “Amerikāņu skaistums” motīviem.

Viestura Meikšāna versijā “Apjukums” ir kaprīza komēdija, taču citu iemeslu dēļ, kā to iecerējis lugas autors, – izrādē netrūkst patiesi asprātīgu brīžu, taču līdz galam nav izdevies panākt vajadzīgo balansu starp komisko un traģisko. Nemitīgā lomu maiņa un vēršanās ar uzrunām pie skatītājiem rada atsvešinājumu, kas atbilstoši episkā teātra tradīcijai neļauj pilnībā identificēties ar izrādes varoņiem un liek skatītājam izrādi uztvert kā racionālu spēli. Skatīties ir interesanti, taču plašākas asociācijas un sitienus pa zemapziņu izrāde nerada. Iespējams, problēma ir tajā, ka Maienburga radītā pasaule, kurā tiek iesprostoti četri aktieri, lai nemitīgi izpildītu mērkaķa cienīgus trikus un lēkātu no vienas lomas citā, sniedzas dziļāk par izrādē attēloto sadzīvisko absurdu.

Vērtējums

REŽIJA 4

SCENOGRĀFIJA 4

AKTIERDARBS 4

 

Uzziņa

Mariuss fon Maienburgs “Apjukums”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī

Režija, scenogrāfija un muzikālais noformējums – Viesturs Meikšāns, kostīmu māksliniece – Ieva Veita, horeogrāfe – Linda Mīļā, gaismu mākslinieks – Krišjānis Strazdīts.

Lomās: Imants Strads, Elīna Vāne, Mārtiņš Meiers, Māra Mennika.

Nākamās izrādes: 30. janvārī, 17. un 19. februārī.

 

Vārds skatītājiem

Lienīte: “Izrāde ļoti patika, jo likās atsvaidzinoša pēc ierastajiem klasiska tipa iestudējumiem. Vienīgi īsti nesapratu nobeigumu ar nogriezto galvu. Varbūt tā bija domāts un tas bija īstais apjukums? Uzrunāja tas, ka izrādes sižets ir neparedzams, patika aktierspēle.”

Sanita: “Es no izrādes aizgāju neapjukusi. Ja brīžiem ikdienas dzīvē nesaproti, kas ir labais, kas ļaunais, kam ticēt, kam neticēt, tad uz skatuves, redzot to visu pasniegtu ar tādu nedaudz ironisku vieglumu, uzreiz skaidrs, kas esi pats un kur tava vieta.”

Andris: “Man apjukums iestājās jau brīdī, kad aktieri paziņoja par tēlošanu savos īstajos vārdos, ko viņi bieži lietoja. Tas šķita brīžiem komiski, pat nojaucot domu no kopējā sižeta. Gaidot sākumu, skeptiski noskaņoja vienkāršā scenogrāfija ar skaidu plāksnēm, taču izcilā aktierspēle to padarīja pilnībā mazsvarīgu. Man patīk teatrālas provokācijas, un šī bija izdevusies.”

Sagatavojusi ILZE GALKINA

Pievienot komentāru

Dzīvoju sapnī. Saruna ar dizaineri un kostīmu mākslinieci Inesi OzoluGracioza un izsmalcināta kā saudzējams zieds, bet reizē – ļoti mērķtiecīga un darbīga.
Draugiem Facebook Twitter Google+