Mobilā versija
+3.2°C
Otīlija, Iveta
Otrdiena, 12. decembris, 2017
20. novembris, 2017
Drukāt

Kur palikušas brūnaļas un siena zārdi? Zudusī ainava (8)

Foto: Ilze Pētersone, Evija Trifanova/LETA, publicitātes fotoFoto: Ilze Pētersone, Evija Trifanova/LETA, publicitātes foto

Nav jābūt dižam speciālistam, lai pamanītu, ka Latvijas ainava mainās. Upēm un ceļiem nogriežam līkumus, mežus un laukus ierāmējam taisnās līnijās. Pļavām ļaujam aizaugt. Televīzijas cilvēki jaunā raidījumā “12 elementi ainavā” līdz pusjanvārim ceturtdienu vakaros aicina piesēst pie ekrāna un palūkot, ko esam sadarījuši ar mūsu skaistajiem skatiem un kas vēl glābjams.

Uz “īspirža” pa Gaujmalu

Raidījumā veiksmīgi izmantots jau pārbaudīts paņēmiens – pārmaiņas ainavā no seniem laikiem līdz mūsdienām tiek samērotas caur mākslas un dokumentālo filmu fragmentiem. Seriāls sākas ar Vijas Artmanes straujo braucienu melnā “Volgā” filmā “Dāvana vientuļai sievietei”. Ar bisi pār plecu uz mopēda, ko veci ļaudis padomju laikā asprātīgi bija iesaukuši par īspirdi, pakaļ dzenas – raidījuma vadītājs Jānis Ķīnasts. Kņopienes “Volga” nobremzē Gaujas stāvkrasta malā, ka smiltis vien noput, “Stāvi, žuļik, šaušu!” kliedz Ķīnasts. Jaunais cilvēks nav ne žurnālists, ne skatuves mākslu meistars, vārdu sakot – iesācējs kameras priekšā, kam ik sērijā nākas iejusties kāda kino tēla “ādā” – te viņš stenēdams traušas kraujmalā kā Ulda Pūcīša Edgars, te ar zobenu rokā gozējas Zviedrijas karaļa tērpā no filmas “Pēdējā relikvija”. Sarunās ar raidījuma dalībniekiem noprotams, ka Ķīnasts gluži labi pazīst “drēbi” – viņš ir vides zinātņu bakalaurs, maģistrantūrā studē funkcionālo dizainu un lasa lekcijas par inovācijām arhitektūrā un dizainā Ekonomikas un kultūras augstskolā.

Materiālā jūtama filmēšanas režisora Daiņa Kļavas stingrā profesionāļa roka un gaumes izjūta, kā arī teicams operatoru darbs, taču līdzvērtīgas meistarības nereti pietrūcis, visu saliekot kopā, montāžas speciālistiem. Saturā vietām gribētos vairāk un arī koncentrētākas informācijas par izvēlēto tematu, tāpēc apšaubāms šķiet lietotais paņēmiens neizmantot aizkadra tekstus, jo ne vienmēr sarunas dalībnieks spēj pietiekami vispusīgi raksturot izvēlēto ainavas elementu. Izņemot epizodes, kurās piedalās viens no seriāla idejas autoriem dabas aizsardzības eksperts Viesturs Lārmanis ar savu saistošo un pilnvērtīgo stāstījumu.

Bez nostalģiskas raudāšanas 

“Interesantākais ir ieraudzīt pārmaiņas ainavā un savilkt kopsakarības,” uzsver raidījuma scenārija autors Andris Vanadziņš un min piemēru par govīm pļavās, kas kļuvušas par retumu Latvijas ainavā. Ap vasaras saulgriežu laiku, izmisīgi meklējot jāņuzāles, diez vai iedomājam, ka pie vainas jaunās lopkopības metodes, kas gotiņas iesprosto fermās un kompleksos, tāpēc daudzviet ziedošo pļavu vietā plešas rapšu lauki. “Dabisko pļavu apjomi ir sarukuši dramatiski, taču vienā tādā pleķītī dabas daudzveidība ir lielāka nekā tropiskajā mežā,” piebilst Vanadziņš. Par šo Latvijas ainavas izzūdošo elementu stāsts būs kādā no turpmākajām sērijām, kurā par savām attiecībām ar pļavu dalīšoties arī aktieris Uldis Dumpis.

No lētas didaktikas ļaujot izvairīties kinoklātbūtne – palūkojiet paši, kāda izskatījās Gauja 1934. gadā vai Ērgļu klintis sešdesmitajos gados, kad tur zirgā traucās “Purva bridēja” Edgars, un salīdziniet ar mūsdienām, aicina scenārists. Pašam samērot “toreiz un tagad” ļāvusi arī līdzšinējā sadarbība ar režisoru Ivaru Selekci, kā scenārija autoram piedaloties 1994. gada filmas par Latvijas laukiem un cilvēkiem “Nāc lejā, bālais mēnes!” veidošanā. Kad 20 gadu jubilejā tā rādīta Vecpiebalgā, abi devušies apciemot filmas varoņus un nācies atzīt, ka no ainavas pazūd ne tikai pļavas, siena zārdi un govis, bet arī cilvēks. Braukuši kā baltajā naktī.

“Seriālā svarīgi bija neiegrimt nostalģiskā raudāšanā, bet paskatīties, kādas ir šodienas izvēles – starp ekonomisko izdevīgumu un ainavu. Ja vienīgais lielražošanas mērķis laukos ir vairāk un lētāk, tas ir štruntīgi,” nosaka Vanadziņš.

Raidījums nesniedz gatavas “kā labāk dzīvot” receptes, bet mudina domāt par gudrām un cieņpilnām cilvēka un dabas attiecībām, izvērtējot katram savu rīcību, lai ziedoša pļava, upes līkums, senču ozols un vēl simtiem elementu Latvijas ainavā nekļūtu nākotnē tikai par virtuālās realitātes failiem.

Raidījumu cikls “12 elementi ainavā” 

Raidījuma veidotāji ar mākslas un dokumentālo filmu fragmentu palīdzību salīdzina Latvijas ainavu pirms vairākiem gadu desmitiem un šodienas situāciju, cenšoties saprast, kas mainījies un ko mūsdienās darīt, lai saglabātu tās unikālās iezīmes. Katrā sērijā izvērtēts kāds raksturīgs ainavas elements – vientuļi lauku koki, dabiskas pļavas, purvi, ezeri, upes, kāpas un citas pie mums vēl sastopamas vērtības.

Rāda LTV1 kanālā ceturtdienās plkst. 19.30.

Viedokļi 

Māris Olte, raidījumu vadītājs, žurnālists: Raidījums ir labi “atstrādāts”. Režisors Dainis Kļava un Co guvuši iespēju parādīt savu Latvijas kino vēstures erudīciju, “izsēžot” arhīvos filmu kadrus, kuru lokāciju vietas jau gadiem prasījušās parādīties.

Par tematiku – tā vaga, ko iesāka raidījums “TE!”, pagrieza pa labi “Adreses” un tagad lūko vilkt “12 elementi ainavā”, ir svētīga, bet nezinu, vai pietiks būvmateriāla elementu veidotājiem un vai tauta šo ambroziju uz “pelēkā” Nezinīša šķīvja lauku virtuvē spēs novērtēt. Es skatīšos un priecāšos.

Ķīnastam kā runājošajai galvai jāsaka – pirmie pieci gadi tie grūtākie, brauc ciemos, pavērtēsim…

Labs darbs, var redzēt ka cilvēki centušies Latvijas simtgadei par godu. Nāk 101. Ko tad?

Jānis Ķuze, Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētājs, ornitologs: Ainava mainās, un tas ir normāli, taču kādreiz, kā redzam raidījumā, tā bija daudz piesātinātāka pretstatā šodienas monolītajiem laukiem ar iztaisnotām robežām, mežiem, kas sadalīti kā šaha galds, taisniem grāvjiem, pļavām, no kurām pazuduši siena zārdi u. c. Raidījums ne tikai to parāda, bet, kas ir pats svarīgākais, liek padomāt, kāpēc tā noticis.

Pirmajā raidījumā par Gauju gan pietrūka aspekta par deviņām hidroelektrostacijām (HES) augštecē. Tēma ir tā vērta, lai izvērstu sīkāk un liktu padomāt, ko esam desmit gadu laikā sadarījuši ar Latvijas skaistāko upi. Esmu pārliecināts, ka tas ir tikai laika jautājums, kad “hesi” no Gaujas tiks novākti, taču – jo vairāk par to runājam un izceļam problēmu, jo vairāk paši sevi sagatavojam, ka šādām pārmaiņām jānotiek.

Viensētu raidījums šādā ziņā bija ļoti labs piemērs tāpēc, ka nestāstīja tikai par labo dzīvi laukos un kā to darīt dabai draudzīgāk, bet runāja arī par sāpīgām tēmām. Kāds kungs atcerējās, kā padomju gados pats ar buldozeru stūmis čupās viensētas. Tādas lietas visās malās notiek arī šodienas Latvijā – lauksaimniecība atdzimst industriālajā izskatā. Tā ir milzīga ainavas noplicināšana, zaudējam kultūrvēstures veldzējošus elementus, kur acij aizķerties.

Andris Klepers, Vidzemes Augstskolas pētnieks, docents: Raidījums ar dziļu skatījumu par laukiem, cilvēku dzīvi un dabu, ainavas elementu kopsakarībām, kas patīkami pārsteidz uz šķietami pieprasītā izklaides žanra pārraižu fona par sievas meklējošiem lauku saimniekiem.

Prasās turpināt galveno lauku viensētas ainavas elementu sasaisti ar mūsdienu skatījumu. Vecie koki, ābeļdārzs, koku alejas, senie krūmi, ūdens malas, arhitektoniskie elementi un to izvietojuma kopsakarības. Trūkst vēl pirmsākuma, kāpēc latviskajai identitātei tas ir tik svarīgi un kā pie tā esam nonākuši, – kopīgais pagātnes ceļš, ko vēl pa fragmentiem var atrast lauku ainavā. Pastiprinājumu dotu kādu faktu iekļaušana – cik daudz saimniecību bija pirms simts gadiem un tagad, cik nopostīja meliorācija, cik daudz cilvēku dzīvo lauku viensētās. Reizē aktuāla būtu zinošu cilvēku spriešana par plašāku mūsdienu skatījumu uz lauku viensētu, iekļaujot savrupmājas, cilvēkus, kas nedzīvo tikai ar mērķi par naturālo saimniekošanu. Kā paaugstināt ainavas kvalitāti, kādus elementus saglabāt, kādus veidot apzināti no jauna? Kā palīdzēt tajā saskatīt vērtību un sasaistīt ar praktiskām atziņām ainavas kvalitātes paaugstināšanai?

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Ekonomiskais izdevīgums un ainava. Iebilstu, jo attīstītajā abglijā un viscaur attīstītajā Eiropā lauku ainava un dzīvesveids nav būtiski cietuši. Pēc statistikas ,apm.60 % šo valstu lauku iedzīvotāji saimnieko nelielos ģimenes uzņemumos un veic papildus algotu darbiņu. Tikai LV mums cenšas sagraut visu zemniecību un amatniecību. Amatniecības jau vairs praktiski nav ,pa retam kads daiļamata meistars.

  2. Tāds ir rezultāts kad masveidā tiek atbalstīti lielzemnieki.
    Pagasta teritorijā vietas pietiek tik kādiem ~ 4 lielzemniekiem. Pārējie ir maziņi kas ar laiku izzudīs.
    Pārējiem ir jādzīvo pilsētās 🙁

    • angļi, vāciesi u.c. eiropā visur tradicionāla ainava ar lopu bariem, gimenes saimniecībām ka pirmskara Latvijā,kura savāca 6 tonnas zelta valsts kasē. Procentuāli viens no lielākajiem zelta daudzumiem pret vienu iedzīvotāju.

  3. Pateicoties mūsu darbīgajai valdībai visu, ko varēja – nolikvidēja, zemes un mežus izpārdeva, lauku mājas palika tukšas, bankas uzcepās uz zemnieku rēķina nu, kur vēl mīļās brūnaļas un siena zārdi. Tas viss reiz bija kā senās pasakās. Darba vietas likvidēja,Vajadzīgās un veiksmīgās rūpnīcas likvidēja!!! Palikām mēs pie sasistās siles!!!! Bet kur ta un ko ta nākotnē slauks tā mūsu klanu brigāde? Nebūs jau vairs ko

  4. Ko varēja – likvidēja, zemes izpārdeva, melnzemi nolaida atmatās – zemniecību un lauksaimniecību iznīcināja un tas ir viss.

  5. Vācijas lauki ir pilni ar govju bariem, bet Latvija ir padarīta par nožēlojamu noieta tirgu. Esam pircēji citur saražotajam.Latvieši dzīvo savā valstī kā cietuma kamerā, kurā lepni viens otru uzmundrina ar patosālām, sevi slavinošām runām un ik pa brīdim uzsmaida saviem cietumsargiem, kuriem tiešām nav jāustraucas par tādu dīvaiņu saujiņu, kuri pretī nerunā un paši par sevi priecājas…..

  6. Kaut kā jocīgi, ka Vācijas ainavas ir pilnas ar govju bariem??? Šeit vienkārši ir izdeldēta valsts, kura padarīta par “pircējiem” citur saražotajam. Latviešiem ir jābeidz būt stulbiem un iedomīgiem, ka mēs nu dzīvojam brīvā valstī – mums sen vairs nav ne brīvības, ne pašiem savas valsts – tikpat labi cietuma kameru var nosaukt par Latvijas brīvvalsti un lepni rīkot tajā mītiņus, sevi slavējot un draudzīgi uzsmaidot saviem cietumsargiem…..

  7. Valsts vara prasa, lai lauku īpašumi tiek vairākkārtēji gadā pļauti, tādējādi pļavas augu ziedēšanas laikā tiek nopļautas, mainās augu sastāvs, iznīcinātas tiek bišu ganības, jo nav ziedu. Līdz ar to drīz būs ļoti ierobežoti daudzumi Latvijas medus. Un, ja vēl Latvijā sāks audzēt lāču populāciju, tad nu vispār…! Beigās būs kā ar jenotiem – irbju, pīļu, rubeņu populācijas gandrīz ir izzudušas, vai ievērojami samazinājušās, jenotiem dabisko ienaidnieku nav, to populāciju lielumu regulē suņu mēris, līdzīgi kā ar Latvijas cūkām. Tā ka viss cilvēku prāta spēju spektrs – kā uz delnas.
    Tagad ar lauksaimniecības industrializāciju speram nākošo lielo soli pretī bezdibenim. Bet, laikam, jau tā vajag. Tie,kas esam, kaut kā jau izdzīvosim, par nākotni – nospļauties.

Draugiem Facebook Twitter Google+