Mobilā versija
+0.5°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
20. janvāris, 2017
Drukāt

Kurzemes elēģists Andris Jansons

Personiskā arhīva fotoPersoniskā arhīva foto

Andris Jansons

Dzimis 1976. gadā Ventspilī. Dzeju un mūziku raksta jau kopš bērnības, tālab mācījies Ventspils Mūzikas koledžā, kur viņa literatūras pasniedzēja bija leģendārā Aija Bumbiere – Kurzemes Dzejas dienu iedibinātāja. Kādu dzīves daļu pavadījis Rīgā, pirms gadiem pieciem atgriezās Kurzemē. Kā pats saka: “Dzīvoju un sapņoju lauku mājā Kandavas novadā.” Skaistajā Kurzemes pilsētiņā viņš strādā par mūzikas skolotāju.

Romantiskajam, bet nebūt ne naivajam Andrim Jansonam piemīt divas cienījamas un retas spējas. Pirmā – viņš nav sevī iemīlējies dzejnieks; citu autoru darbus godā vairāk nekā savus. Ne velti vairums Andra koncertprogrammu ir ar citu dzejnieku tekstiem. “Daudz lasu dzeju – gan latviešu, gan tulkojumus. Meklēju kā formas, tā satura meistarību un gara radniecību ar sevi, bet spēju novērtēt arī atšķirīgo un novatorisko. Pēdējais lielais atklājums man ir somu dzejnieka Penti Sārikoski dzeja Maimas Grīnbergas atdzejojumā. Lieliska, pārdomas un izjūtas rosinoša dzeja, ko sarakstījis pretrunīgs gara milzis!” Andris nepiekrīt stereotipam, ka dzejnieki ir nabaga dīvaiņi. “Dzejnieki, kā vīrieši, tā sievietes, ir unikālas personības, kas spēj saskatīt, sadzirdēt un pieskarties tam, par ko citi tikai attāli nojauš. Jā, bieži vien tas rada attālinātu realitātes uztveri…”

Otrā – spēja saviļņot publiku. Kad Andris Jansons spēlē klavieres, lasa dzeju un dzied, klausītāji neviļus pārceļas citā dimensijā – pat tie, kas ar dzeju un nopietno mūziku ir “uz jūs”. 2016. gadā dzejniekam un komponistam zvaigžņu stāvoklis bija labvēlīgs; viņa liriskā koncertprogramma “Ainas” izrādījās Zemgales Kultūras pils Dzejas dienu spilgtākais notikums un bija iekļauta arī Kurzemes Dzejas dienu programmā.

 

– Iesākumā esot bijis vārds. Bet varbūt skaņa?

A. Jansons: – Iesākumā bija klusums. No tā viss sākas. Vārds un skaņa šajā kontekstā ir sinonīmi, bet tālāk jau izriet ritms un melodija. Kosmiskā spirālē savijas tas, ko dzirdam, un rodas dzejolis un/vai skaņdarbs. Bet kas tad visu satur kopā un virza? Tas ir Lielais Noslēpums, kuram tuvoties ļauj dzeja un mūzika, arī tēlotājmāksla, teātris, it viss, kas cilvēkā atraisa un rosina alkas pēc noslēpuma.

– Muzikalitāte un dzeja. Kā tās mijiedarbojas viena ar otru un ar tevi?

– Mūzika un dzeja manā dzīvē iet roku rokā. Viena pāriet otrā, mijiedarbojas un rezultātā manifestējas kā māksla. Sāku ar mūziku, vecāku rosināts, bet turpat līdzās bija pirmie literārie mēģinājumi. Kopš pusaudža gadiem dzeja ir mana uzticīgā pavadone gan lasot, gan rak­stot. Arī mūzika visbiežāk top kā turpinājums kādam dzejolim vai dzejas rosināta. Esmu komponējis arī savus dzejoļus.

– Ja tev būtu iespēja izvēlēties zelta atslēdziņu vienām durvīm, kuras tās būtu?

– Zelta atslēdziņa pati par sevi ir vērtība; ja tā tev pieder, tad atvērsies jebkuras durvis. Galvenais ir tikt pie atslēdziņas! Kā? Tikai ar radošo garu, kurš atklājas dzejā, mūzikā un citos mākslas veidos. Durvis parādās un pazūd, bet radošā atslēga paliek. Zelta atslēdziņa ir realitātē izpaudies Gars.

 

DZEJAS ABC

Guna Roze, prozaiķe, biedrības “Tukuma Literātu apvienība” vadītāja: “Andra Jansona dzeja ir tuneļveidīga. Apbrīnojamā vārdu un metaforu bagātība paveic gandrīz neiespējamo – liek ienirt filozofiskā bezgalībā un aizturētu elpu pa ceļam pulēt savas neideālās dvēseles spoguli, tajā pašā laikā modinot tikai labākās, cilvēciskākās jūtas un emocijas.”

 

 

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Andra Jansona jaunāko dzeju

Haijāmas

*

No vīna kausa kāpnes

slejas uz pusēm abām

kāpt tev ļauts bet kur

ir kāpšļi iezāģētie?

*

Ar Mīļoto top īsa nakts

un mēness riets un saules lēkts

kā mirklis viens

no lūgšanas līdz tavernai.

*

Ko savā Grāmatā mums

vēsta Dievs to arī

kausa māls un zemes ceļš

vairs nespēj noklusēt.

*

Ir dzīve cepetis kur

kāri zobus iecērt laiks

un mūsu domas tāpat

darbi vien piliens trekns.

*

Tver flautu, skaņas dzer

tver kausu, valgmi dzirdi

ja zināt lemts par Dieva sirdi

tad jāmeklē nav tālu.

*

Ar glāstiem dzīve sākas

kad dienu darbi saskaitīti

taps tad glāstus vērā liks

uz paradīzi sūtot vai uz elli.

*

Mīļotā ir aijāta no

Korāna kas apslēpts Dievā

bet vai tu modīsies no rīta

lai to iegaumētu?

 

 

***

Noslēpumu nevar

noklusēt

par noslēpumu nevar

nerunāt

noslēpumā iekšā nevar

paslēpties

caur noslēpumu nevar

izdomāt līdz galam

aiz noslēpuma stāv vien

divi cilvēki kas

aizaugušā dārzā

meklē.

Svētvakari

I

ir aka pilna dūņu

ir aka pilna

ir dūņas

un ir atbalss:

ai-ja-ja-jāā-

aiz šūpolēm

aiz bērzubirzs

aiz pļavas nenopļautas

un ir balss

bet tu to nedzirdi

bet tu to

nedzirdi vairs

tu redzi aku

dūņu pilnu

un bērnu rotaļas

un piparkūku hostijas

kas izkūst piparmētru

tējā

tu redzi sniegu.

 

II

pēc tam kad apļveida ņirboņa ir

rimusi

kad trokšņu uzbāzīgie zigzagi ir

apklusuši

var ļauties mieram

bet vakars šis skars

mūsu dievu

kā mūs pašus

un lēnām tumsa ieplanēs

pa vaļā atstātajām

krustcelēm

pēc tam es iešu dusēt

ja vien

krustcelēs

man kāja

nepaslīdēs

pēc tam es iešu dusēt

un mierpilns

trokšņainums

virs zemes.

 

III

tas nekas

ka nebijis

ka klāt nestāvējis

ka tikai iespējams

ja vien

mākoņi slīd pāri

kā katru rītu

un zila pildspalva

pa lapu

slīd

kā bieži vien

tas notikt var

es varu pienākt klāt

nekas nav

citādi kā vakar

un viss ir

mazliet

neparastāk

šodien vēl.

 

Tavā dārzā. Elēģija

Kad ieeju es

tavā dārzā staigāt

ir kopā

vīrietis&sieviete

es dārzu

redzu nopļautu

un apsētu

un putnu barus

atdusāmies

rītausmā tie dosies

prom

un dārzs būs

atkal

atvērts man

un tiem

kas mājo

mijkrēslī

starp mums.

 

Lapaspuse no dienasgrāmatas

Tagad kad ziema

ielaidusi

telpā karstas

kafijas

garaiņus

beidzot

varu atvilkt elpu

 

vasarā skrēju

pakaļ ziedputekšņiem

 

rudenī putekļus

slaucīju

 

pavasarī savukārt

gaisā laidīšu

burbuļus varavīksnes

krāsās

 

bet tagad ir

ziema

karstas kafijas

garaiņi

telpā

un laiks pabūt

ārpus

sevis

paša.

 

Ziemas miegs

uz jumta sniegi kūst

bēniņos čab soļi piesardzīgi

griestos lapaspuses atspīd

bet grāmata uz galda ciet

aizkrāsnē vējš aizelsies

zem gultas kaut kas mīksts

nepārkāpjams slieksnis šķiet

patrepe liek apstāties

ir ziemas miegs

es arī nespēju tā

gulēt ja debespuses visas

tikai izliekas

bet zeme gaida

pavasari.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+