Latvijā
Novados

Lai jūrkant’ netrūkst dzīvīguma! Ciemos pie Rojas Jūras zvejniecības muzeja krājuma glabātājas3

Foto: Anda Krauze

“Vajag sapņot, ļoti vēlēties un tad to domu palaist. Manā dzīvē ir pierādījies, ka izsapņotais pēc tam kaut kādā veidā noteikti atnāk, īstenojas.” Tā saka Gundega Balode, Rojas Jūras zvejniecības muzeja krājuma glabātāja. Viņas izsapņoti un izloloti ir dažādi aizraujoši pasākumi muzejā. Nu jau piekto vasaru viņa ar domubiedriem īsteno ideju par Kaltenes svētkiem. Gundegas misija ir iedvest dzīvīgumu – muzejam, apdzīvotai vietai, pamestai ēkai, vairot prieka enerģiju.

Gundega sagaida tāda kā sakautrējusies. Neko īpašu neesot izdarījusi, nav radusi lepoties. “Šaipusē ir daudz cilvēku, kuri aktīvi darbojas, nevis gaida no citiem, lai kaut kas sāktu notikt. Man vienmēr paticis atrast jaunas idejas un tās realizēt.”

 

Svešiniece ar reņģēm

Gundega jau 36 gadus dzīvo šajā Kurzemes pusē, jūrmalciemā viņa ir ienācēja no Zemgales. “Nereti ir bijis tā: vietējās sievas kaut ko spriež par bērnību, par skolu, tad pavaicā man. Atsaku, ka šajā skolā neesmu mācījusies, jo dzīvoju un skolojos pavisam citur. “Kā, tiešām?” viņas brīnās. Viņām šķiet, ka esmu te bijusi vienmēr,” smejas Gundega.

Pēc Elejas vidusskolas absolvēšanas viņa iestājās Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, apguva kluba darbinieka un pašdarbības dramatiskā kolektīva vadību. Nereti braukāja ciemos pie kursabiedres, kura bija no Rojas.

Reiz padzirdēja, ka zvejnieku kolhozam “Banga” vajag darbinieku vietējos klubos, izprasīja norīkojumu uz Roju.

“Mamma smējās: ar tevi notiks kā filmā “Svešiniece ciemā”. Jūrmalniekiem esot grūti pieņemt svešos. Es gan neko tādu neizjutu. Biju metodiķe – atbildēju par kultūras rosību mazajos lauku klubiņos Melnsilā un Kaltenē. Melnsila zivju cehā bija ļoti sirsnīgs kolektīvs, vadīju viņiem atpūtas vakarus. Kā ierados, tā man tūlīt siltas reņģes priekšā,” smaidot atceras Gundega.

Drīz vien Zemgales jauniete satika dzīvesbiedru Vilni, kurš bija Kaltenes iedzimtais. Apprecējās un palika šaipusē dzīvot. Izveidojās kupla ģimene, divi dēli un divas meitas. Nu jau visi ir pieauguši, savā dzīvē.

 

Iepūst dzīvību skolā

Viļņa ģimenes māja atrodas jūras krastā, tieši pie Kaltenes kluba. Šī vēsturiskā ēka celta 1899. gadā kā Nogales muižas īpašnieku vasarnīca. Pagājušā gadsimta sākumā namā iekārtoja pamatskolu, vēlāk tur bija ciema klubs. Skoliņa Kaltenē pastāvēja līdz 1966. gadam, tajā mācījās arī Gundegas vīrs.

“Bija pārmaiņu laiks. Vecākā meita sāka iet Rojas vidusskolā, viss šķita tāds liels un atsvešināts. Tolaik daudz rakstīja, ka vajag atjaunot mazās skolas, daudzviet to jau bija izdarījuši. Es arī gāju lauku skoliņā, zināju, ka tur visi ir kā viena ģimene. Uzrunāju apkaimes vecākus – arī mēs varētu atjaunot Kaltenes skoliņu! Iedegos par ideju. Savācām parakstus un – mums izdevās, 1992. gadā skola tika atjaunota. Sāku tur strādāt par sākumskolas skolotāju, biju klases audzinātāja, pasniedzu darbmācību un tā dēvētās baltās stundas.

Skolai izdevās pastāvēt 13 gadus, tad vairs nebija pietiekami daudz bērnu, lai izveidotu pirmo klasi. Tolaik sāku vadīt Rojas teātra kopu. Mūsu sufliere Silva Zvejniece strādāja Rojas Jūras zvejniecības muzejā, bet sadomāja mainīt darbu. Tā vārds pa vārdam, un viņa man piedāvāja strādāt muzejā.” Gundega šifrē savā ceļā ievilktās likteņa līnijas – savulaik viņa mēģināja iestāties Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē, taču neveiksmīgi. Senais sapnis par vēstures izpēti piepildījās, kad Gundega sāka strādāt muzejā.

 

Gribēju visu sakārtot

“Man gan nebija nekāda priekšstata, kas muzejā jādara. Šķita, ka muzejā ir tikai vecas mantas un atmiņas. Pamazām sapratu, ko šis darbs nozīmē. Sākumā strādāju viena, pilnīgi visu nācās darīt pašai – vadīt muzeju, darboties kā krājumu glabātājai, uzkopt telpas… Man gribējās, lai muzejā ir dzīvība, lai nāktu cilvēki. Tūristi jau iegriežas, ja nonāk šaipusē, bet pašmāju ļaudīm šķiet: ai, vienreiz jau biju, ko vēl nākšu… Sāku rīkot dažādus pasākumus, lai visiem būtu interesanti.

Vēl man bija sāpe par muzeja izskatu. Ēka tik ļoti nolupusi, ka apmetums vērās vaļā, putniņi tur ievija ligzdas. Jumts tecēja. Uzrakstīju vēstuli “Jaunā laika” frakcijai, un kā par brīnumu galvaspilsētas deputāti piešķīra naudu jumta remontam. Es biju tik laimīga, tas šķita tāds sasniegums! Kad iestājāmies Eiropas Savienībā, pavērās ceļš uz projektiem. Pamazām sākām remontēt, sakopt apkārtni. Kāds bija prieks, ka izdevās!” silti smaida Gundega. 2010. gadā notika visas ēkas renovācija, tā ieguva pašreizējo izskatu. Muzejs iekārtots mūsdienīgi un gaumīgi.

Gundega bija muzeja vadītāja desmit gadus. Uzzinājusi, ka krājuma glabātāja iet prom no darba, Gundega pieteicās viņas vietā.

“Man patīk būt dzīvei tuvāk, nevis darboties ar dokumentiem. Man vairāk patīk iet cilvēkos, uzklausīt viņu dzīvesstāstus, atklāt nezināmo par Roju un cilvēkiem.”

 

Vai Mildiš melo?

Mūsdienu muzejā visu laiku jādomā par jauniem pasniegšanas veidiem. Tagad daudzviet ir skārienjutīgie ekrāni, arī Rojas ekspozīcijā tādi ir, tomēr gan Gundega, gan muzeja vadītāja Inese Indriksone uzskata, ka jāsaglabā arī mazā aura, “te jāsajūt zvejnieku ciems”. Turklāt daudziem apmeklētājiem patīk tieši muzeja miers, iespēja nesteidzīgi baudīt vēsturi.

“Protams, ekskursijas vadītājam vienmēr jādarbojas atraktīvi. Katra reize ir kā sava veida uzvedums. Ir klausītāji, kuri vairāk gaida nopietnību un faktus, tomēr netrūkst to, kuri priecājas, ja viss notiek ar humoru. Tā mums radās projekts “Meļu klubiņš”. Ideju pasmēlos vides izglītības kursos – skatītājiem parāda nepazīstamu priekšmetu un nosauc trīs iespējas, kas tas varētu būt. Šo ideju ietērpu trīs dažādu laikmetu dāmu tēlos, kuras parāda neparastu muzeja eksponātu, liekot apmeklētājiem uzminēt tā īsto jēgu.

Re, kāda šī trijotne! Kapteiņa sieva Pauliņkundze ir no tiem laikiem, kad Rojā vēl būvēja buriniekus un darbojās jūrskola. Mildiš no jūrkant’ ir īstena zvejnieksieva, kādas te bijušas vienmēr. Savukārt Anna Petrovna pārstāv slavenā kolhoza “Banga” laikus, tāds padomju produkts. “Mēs atbilstoši saģērbjamies, iztaisāmies katra savā tēlā. Esam nešpetnas, kā jau kurzemnieces, apceļam cita citu. Viss pasākums aiziet vienā kopīgā smējienā.”

Muzejniece no liela groza izceļ tādu kā dēlīti ar nazi. Kas tas? Piedaloties Meļu klubiņā, ļaudis dzird Annas Petrovnas apgalvojumu, ka tas ir padomijā pirmais virtuves kombains. Pauliņkundze spurojas: ar to nogriež fotopapīram maliņas, jo – man vienīgajai ciemā bija fotoaparāts. Bet Mildiš teic, ka tas ir tabakas smalcināmais. “Skatītājiem jāizvērtē, kurai ir taisnība. Šoreiz jāpiekrīt Mildišam, jo ar šādu rīku senatnē grieza tabakas lapas,” skaidro Gundega.

Pirmo reizi Meļu klubiņš startēja kādā Muzeju dienā.

Pēc tam ļaudis vaicāja, lai rāda vēl interesanto šovu. Tā dāmas sāka braukt arī uz jubilejām un citiem pasākumiem, un ar katru reizi viņu košie stāsti pilnveidojās. Gundega atzīst: “Man ļoti patīk, ka šajā programmā vajag aktierisku iesaisti un dzirkstelīti.”

Jāpiebilst, ka te var izpausties arī viņas režisores talants, kas slīpēts, desmit gadus vadot Rojas kultūras centra amatierteātra kolektīvu. Mana draudzene Anita Legzdiņa, kura vasarās dzīvo netālajā Ģipkā, savulaik ir redzējusi Gundegas režisētās izrādes, atzīst tās par lieliskām, ar labu režiju. Arī Gundegas rīkotie pasākumi muzejā allaž esot labā līmenī, nekad ne provinciāli, kā mēdz gadīties citur laukos.

No teātra Gundega atteicās pati. “Gāju prom, jo savās izrādēs biju izteikusi visu, ko vēlējos. Pirmoreiz labprātīgi atteicos, kad studēju kultūras vadību Liepājas Universitātē. Pēc tam atkal ļāvos pierunāties un nostrādāju vēl divus gadus.”

 

Lepoties ar Kalteni

Šovasar notika jau piektie Kaltenes svētki. Arī tā ir Gundegas ideja. Savulaik, kad pajuka Kaltenes skoliņa, koka ēkā palika tikai bibliotēka. Pārējā ēkas daļā ziemā bija auksti, notika pa kādam pasākumam, bet no ārpuses laika zobs darīja savu. Lai māju mēģinātu saglābt, piesaistītu līdzekļus, vietējie domubiedri nodibināja biedrību “Kaltene”.

Rakstīja projektus, bet tika atraidīti. Arguments: kas tā īsti ir par biedrību, nekas jau nenotiek?!

“Man apskrējās dūša, nolēmu, ka vienreiz jāpaskatās, vai kādam to klubu vajag. Aicināju visus kopā, sarīkojām svētkus. Sabrauca daudzi. Gan kaltenieki, gan “gājputni” – tā pirmajos svētkos iedēvēja vasarniekus, kuri siltajos mēnešos dzīvo Kaltenē. Šis teiciens ieviesās valodās. Svētkos paši muzicējām, sportojām Čībiņkalnā, dalījāmies atmiņās, vakarā bija lustīga zaļumballe. Pēc tam daudzi sāka tincināt: vai nākamgad arī svinēsim? Nu ko, rīkojām atkal. Lai cilvēki nāk kopā, lai apzinās savu dzimto vietu, lepojas ar to,” uzsver Gundega.

Šā gada svētkos sarīkota spēle “Es mīlu tevi, Kaltene”. Gundega skaidro, ka tās elementus aizņēmusies no televīzijas šova. Dalībniekiem nācās meklēt atbildes uz jautājumiem par Kaltenes kalvām, par to, kādi putni redzami no Kaltenes putnu torņa, ko ražo vietējais zivju cehs un tamlīdzīgi. Un vēl par godu šiem svētkiem izveidojās kaltenieču koris. Pirmoreiz visas sadziedājās 4. maijā, kad rīkoja arī Baltā galdauta svētkus. Radās ideja turpināt kora darbību. Visas cītīgi nāca uz mēģinājumiem, un 3. augusta Kaltenes svinībās skanēja tiešām labi.

 

Muzejam savs bērniņš

Svētku dalībnieki vienmēr pulcējas saieta vietā pie Kaltenes klubiņa. Nams gan sen nebija pirmā svaiguma. “Kādreiz pie sevis sapņoju, ka būtu smuki te iekārtot muzeju. Ja kādreiz tā būtu… Ja varētu ēku saglābt… Nu re, izdevās. Lai Kaltenes klubu saglābtu, novada dome iesniedza projektu Lauku atbalsta dienesta – Eiropas zivju fonda – izsludinātajā konkursā. Ar projektu klubs tika pie jauna tēla košās krāsās, tika uzlikts jumts, ēka siltināta un ierīkota apkure.

Un tā pagājušajā vasarā apmeklētājiem tika atvērta Rojas Jūras zvejniecības muzeja filiāle “Kaltenes klubs”.

Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu iekārtots atvērtais krājums – viena telpa, kurā apskatāmi muzeja krājumā esošie zvejas un zivju apstrādes piederumi, kā arī fotogrāfijas par Kalteni un zvejniecību.

 

Karogs un bruncis

“Es sevi ļoti izjūtu kā latvieti. Mēs esam koša un stipra tauta. Tikai nez kādēļ mums nākas nemitīgi pierādīt, ka neesam sliktāki par citiem. Kad Latvija gatavojās simtgadei, muzeja stellēs sākām aust sarkanbaltsarkano karogu. Auda daudzi vietējie ļaudis, katrs pa mazumiņam. Karogs bija gatavs pērn maijā, kad svinējām Rojas svētkus. Pēc tam man iznāca noaust vēl vienu karogu. Tas iznāca visai neparasti.

Vecākā meita Madara posās kāzām, tās notika Kanādā, jo vīrs ir kanādietis. Vaicāju meitai, ko lai atvedu no mājām. Paņem līdzi, mammu, Latvijas karogu. Sapratu, ka mūsmāju karogs nav pirmā svaiguma, jāgādā jauns. Bet gribētos tādu īpašu… Sāku domāt – ja jau varēju nokūrēt viena karoga aušanu, varbūt varu pati darināt?! Tā arī rīkojos. Tas tiešām bija īpaši – noaust karogu meitas kāzām. Biju aizkustināta un lepna, Toronto latviešu baznīcā redzot savām rokām austo Latvijas simbolu līdzās Kanādas karogam.”

Vaicāju, vai viņai ir savs tautastērps. Gundega teic, ka pagaidām nav, bet par to ir daudz domājusi, meklējusi. “Manai mammai savulaik bija pašausti Burtnieku puses tautiskie brunči, viņa ir no tās puses. Māsa gribēja pucēties, bet padomju laikā bija grūti dabūt skaistas drēbes, tad nu izprasīja mammai tos brunčus un pāršuva kostīmā. Toreiz jau neapzinājāmies šāda apģērba vērtību. Šādus tautiskos brunčus vairs nevienai neesmu redzējusi. Reiz Dziesmu svētkos pamanīju ko līdzīgu, skrēju klāt, taču šī sieviete neko nezināja par brunču izcelsmi.

Līdzīgi gāja ar Rojas novada tērpu. Vēlējāmies, lai muzejā būtu izlikts vietējais tautastērps, nācās gādāt īstos brunčus. Braucu uz Vēstures muzeju, meklēju paraudziņus, apzināju audējas. Sarīkojām izstādi, lai kopīgi izlemtu, kuru no rakstiem audīsim mūsu stellēs. Atradām konkrētas ziņas, ka vieni šīspuses brunči austi Rudē, tādi koši, ar sulīgām zaļdzeltenām svītrām. Krāsa skaista, līdzinās saulainām pienenēm,” priecājas Gundega.

Nu brunču pamats jau ir ievilkts stellēs. Katrs varēs pielikt savu roku, ieaust kādu rindiņu. Gundega tikai sekos, lai viss pareizi paveikts, cik vajadzēs, noaudīs klāt, lai bruncis taptu gatavs.

 

Lai izpūš jūra!

“Brīvībā daudz kas vairāk rodas. Pie galda sēžot, esi sasprindzis, par varītēm neko neizdomāsi. Visvairāk domu un ideju raisās, kad braucu ar velosipēdu. Jau pavisam agrā pavasarī sāku ar riteni braukt uz darbu. No manas sētas Kaltenē līdz muzeja sētai Rojā ir apaļi seši kilometri. Šādi braucot, varu sajust dabu, dzirdēt, kā putni sasaucas, kā jūra šalc.”

Jūra ir īpašs akcents Gundegas liktenī.

Ne velti viņu ģimenes māja atrodas Kaltenē pie pašas jūras. “Kad mans vīrs vēl brauca reisos kā tālbraucējs, mums bija tradīcija viņa aizbraukšanas dienā aiziet līdz jūrai. Tādas kā atvadas no sievas un jūras. Mūsu kaimiņš, zvejnieks, iet uz jūru pat vairākas reizes dienā. Man gadās dažādi. Dažreiz esmu jūrmalā ik dienas, bet citreiz iegadās saspringts darba skrējiens un piepeši attopos – tik sen neesmu paskatījusies uz jūriņu! Ūdens klājs ik reizi ir citāds, te jūra ir mierīga, te skaļa, te pavisam bangaina. Nereti man pilnīgi prasās iziet trakajā jūras vējā, ļauties, lai izpūš. Gar jūru var staigāt mūžīgi, tā nekad neapnīk un vienmēr ir atšķirīga!”

 

Pieredze

Lai saglabātu no paaudzes paaudzē pārmantotās zivju ēdienu receptes, Rojas muzeja vadītājai Inesei Indriksonei radās ideja veidot kulinārā mantojuma praktiskās nodarbības. Pasākumu saimniece ir rojeniece Dina Čuba. Visas sanāk kopā, gatavo un ēd, pieraksta senās receptes un pievieno recepšu autoru stāstus. Nu jau savāktas vairāk nekā 40 receptes. Lūk, viena no tām. Šādi tā dēvētās mazreņģītes gatavoja apkārtnes ciemos, arī Gundegas vīramāte mēdza cienāt ar šo ēdienu.

 

Brētliņas vai mazreņģītes krējuma mērcē

Skārda bļodā vai “pīļpannā” skaisti sablīvē zivtiņas. Pa starpām pakaisa sāli, uzber apaļos piparus, lauru lapas, sīpola ripas. To visu aplej ar pienu un vēl pa virsu skābo krējumu. Sautē cepeškrāsnī. Zivtiņas ir ātri gatavas. Ēd pie vārītiem kartupeļiem. Ļoti garšīgi!

 

Lai jūrkant’ netrūkst dzīvīguma
LA.lv