Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
8. aprīlis, 2014
Drukāt

Latviešu literatūra: starp interesi, pieejamību un kvalitāti
 (4)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Marta beigās Kuldīgas Galvenā bibliotēka noorganizēja konferenci “Kas notiek 21. gadsimta latviešu literatūrā: pārdomas un vērtējumi”, kurā pēc bibliotēkas vadītājas Laimas Osteles aicinājuma pulcējās prāvs bibliotekāru pulks, lai apspriestu situāciju visjaunākajā latviešu literatūrā, tās pieejamību bibliotēku plauktos un lasītāju intereses veicināšanas iespējas.

Rakstnieks un literatūrkritiķis Arno Jundze runāja par prozu, bet dzejnieks un publicists Aivars Eipurs ieskicēja labāko pašmāju dzejnieku darbus, kā arī labākās atdzejas grāmatas. Par bērnu literatūru stāstīja Ilze Stikāne, bet Andra Konste iepazīstināja ar Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas ieguldījumu rakstnieku radošā darba un literatūras procesa atbalstīšanā. Paldies Laimai Ostelei par drosmi “kustināt” neparocīgus jautājumus, kuros, protams, nav vienas pareizās atbildes!

Saikne ar grāmatu – vispirms emocionāla


Gatavojoties konferencei, kurā man bija atvēlēta “slidenā” literārās gaumes un tās izkopšanas tēma, veicu ekspresaptauju, uzrunājot bibliotekārus (50), vecākus (50) un latviešu valodas un literatūras skolotājus (26). Minēšu vien dažus aptaujas rezultātus. Lielākā daļa bibliotekāru (80%) un skolotāju (60%) uzskata, ka jauniešu interese par literatūru un lasīšanu ir samazinājusies. Līdztekus jāatzīmē – 10% vecāku šķiet, ka jaunajā realitātē interese par literatūru ir zaudējusi aktualitāti, jo svarīgākas ir citas intereses un prasmes. Tomēr iepriecina, ka aptaujā 54% vecāku atzinuši, ka viņu bērni lasa labprāt vai pat aizrautīgi. Arī 34% bibliotekāru norādījuši, ka bibliotēkās neobligāto (t. i., ne tikai literatūras stundās uzdoto) literatūru lasa vismaz 13 – 25% jauniešu. Aptaujas apliecina jau zināmo faktu, ka jauno lasītāju interese par latviešu oriģinālliteratūru ir krietni mazāka nekā par ārzemju autoru grāmatām. Galvenokārt to var skaidrot ar labu bērnu un jauniešu grāmatu trūkumu (36%) un nepietiekamu reklāmu (36%), jo atziņai, ka latviešu literatūras nelasīšana jauniešiem vienkārši šķiet nestilīga, piekrituši tikai 10% no aptaujātajiem skolotājiem. Atzinīgu vērtējumu visās aptaujās guvuši lasīšanas veicināšanas pasākumi.

Interesantu ainu atklāj atbildes uz jautājumu par pašu skolotāju, bibliotekāru un vecāku zināšanām latviešu literatūrā, kas tapusi kopš 1990. gada: tikai 10% vecāku atzinuši savas zināšanas prozā un dzejā par ļoti labām, bet 72% norāda, ka labprātāk lasa citas grāmatas. Arī bibliotekāru un skolotāju aptaujas rezultāti nav mūslaiku latviešu rakstniecībai īpaši glaimojoši – bibliotekāriem tie ir attiecīgi 30% un 32%, bet skolotājiem – 11,5% (tiesa, 42% norāda, ka prozu pārzina labi, toties par dzeju interese ir maza) un 27%. Jaunāko latviešu dzeju labi pārzina 20% latviešu literatūras skolotāju. Arī konferences laikā izveidotajā sarakstā, kurā dalībnieki ierakstīja savu pēdējo izlasīto latviešu autora grāmatu, varēja pamanīt pa kādam jaunākās prozas darbam, bet no dzejas bija pārstāvēts vienīgi Dainas Sirmās debijas krājums “Kailsals”. Visbeidzot, 80% vecāku domā, ka interesi par lasīšanu un literatūru iespējams veicināt, kamēr tikai 20% uzskata, ka tā ir pilnīgi spontāna norise un centieni “no malas” neko nedod.

Aptaujātie atzinuši, ka interese par literatūru sākas ģimenē un laikā, ko vecāki atvēl lasīšanai kopā ar bērniem, bet skolā literatūra jāmāca radoši, motivējot un iesaistot skolēnus. Tomēr piekrītu viedoklim, ka ieniršana ilgstošā un aktīvā literatūras baudīšanā parasti sākas ar dziļi personisku “klikšķi”. Izlasītā pārrunāšana, izceļot interesanto un savdabo, prasa lielu sagatavotību un prasmi. Tieši sarunas un pats grāmatu plaukta saturs mājas bibliotēkā droši vien ir arī pirmais literārās gaumes veidotājs. Lai gan, saprotams, gaume nav un nevar būt uzspiesta un vienpusēji kontrolējama. Saikne ar grāmatu ir galvenokārt emocionāla un tikai pēc tam – racionāla. Pats atceros, ka bērnībā grāmatas bija mīļākā dāvana. Tā sajūta – 
mana grāmata! – noteikti ir motivējoša un ieinteresējoša pat bērnam, kam lasīšana nav pati mīļākā nodarbe. Tāpēc vēlējums vecākiem – dāviniet bērniem grāmatas! Jo runa nav par to, ka nelasītājs būtu sliktāks vai zemāk vērtējams kā lasītājs. Runa ir par iespēju, ka lasoša cilvēka pieredzētā dzīve var kļūt daudzveidīgāka un redzesloks – plašāks.

Pastāv objektīvi kritēriji


Diskusijā par literāro gaumi galvenokārt gan runājām par to, ko un kāpēc šodien lasa Latvijas bibliotēku apmeklētāji, kā rosināt interesi par t. s. nopietno literatūru un kādi varētu būt iespējamie kritēriji un pret­argumenti, lai neatvērtu bibliotēku durvis grafomāniem, kas, kā atzina viena no konferences apmeklētājām, zvana un piesakās paši.

Priecē bibliotekāru atziņa, ka viņi ikdienā seko literārajam procesam un šajā nolūkā izmanto arī kultūras periodiku. Priecē vēlme apzināt kritērijus, kas grafomānu atšķir no profesionāla rakstnieka. Svarīga ir sapratne, ka prozā un dzejā līdztekus subjektivitātei, kas raksturīga jebkuras māk­slas vērtējumam, tomēr pastāv arī objektīvi kvalitātes kritēriji. Atšķirību starp grafomāna un, piemēram, Ar­vja Vigula daudzslāņaino valodu un poētikas līdzekļiem ir grūti nepamanīt. Līdztekus racionālās vienībās grūti analizējamai estētiski mākslinieciskajai kvalitātei pat elementāra valodas izpēte ļauj ātri konstatēt, cik lielā mērā autors ir apguvis rakstnieka profesijas pamatprasmi – maksimāli lielā mērā izmantot visus valodā esošos līdzekļus. Īss ieskats biogrāfijā pateiks, vai autors ir publicējies kultūras periodikā un ir profesionāli pilnveidojies, audzis. Savukārt literatūras periodika un tajā esošā vai neesošā grāmatas kritika, lai kādā kvalitātē, arī ir kvalitātes rādītājs, tāpat kā izvirzīšana Literatūras gada balvai. Valstij būtu jānodrošina ikvienas nominētās grāmatas nonākšana katrā Latvijas bibliotēkā.

Kvantitāte var izrādīties maznozīmīga


Protams, nekad nav bijis un nebūs, ka visi lasa tikai Prustu vai kāri meklē pēc jaunākajiem postmodernisma šedevriem. Neapgrūtinoša izklaide vienmēr bijusi populārāka, un tas ir dabiski. Runa ir par to, kā lasītāju informēt arī par grāmatām, kas piedāvā pavisam cita – alternatīva līmeņa literāro baudījumu; kā veicināt literārās pieredzes daudzveidību un radīt apstākļus, kuros lasītājam rodas interese atšķirt grāmatu un uzmanīgi izlasīt vismaz pirmās lappuses, jo, iespējams, tas, kas šķita aizslēgts un nepie­ejams, piepeši tomēr uzrunā un aizsniedz. Personiska saskarsme, lasītāju tikšanās ar rakstniekiem ir neatsverami svarīgs posms. Nesaprotams man šķiet arguments – 
ja jāizšķiras, vai aicināt autoru, kuru klausīties atnāks pieci, vai to autoru, kura pasākumu apmeklēs 20 cilvēki, tad saprotama esot izvēle par labu otrajam. Svarīgs ir ne tikai klausītāju skaits, bet tas, ko viņi pasākumā iegūst.

Valsts un pašvaldības līdzekļi būtu tērējami noteiktu un mērķtiecīgu vērtīborientējošu pasākumu organizēšanai. Grāmatu iepirkumā noteikti jātiecas pēc objektīva līdzsvara, kuru, protams, lielākā daļa bibliotēku noteikti meklē. Piekrītot, ka grāmatu pieejamība un skolotāju un bibliotekāru noslogotība ir būtiski faktori, kas ierobežo iespējas pārzināt jaunākās grāmatas un labākos autorus, tomēr sliecos domāt, ka spēcīgu rakstnieku Latvijā nav nemaz tik daudz un viņus var ij apzināt, ij atrast un uzrunāt, lai organizētu tikšanās. Turklāt arī valsts šiem pasākumiem nodrošina finansējumu VKKF projektu konkursu kārtībā.

Visbeidzot – literārais process un latviešu rakstniecība jāskata un jāvērtē arī vispārīgākā līmenī. Neatkarīgi no tā, vai šobrīd topošās grāmatas patīk vai nepatīk, nevar apšaubīt, ka latviešu literatūra ir būtisks valodas saglabāšanas un attīstīšanas veidelements. Arī esošajā lasītāju intereses situācijā, piemēram, par dzeju, valstij jāatbalsta daži visnotaļ vienkārši mehānismi (publiskais iepirkums, VKKF finansējums, radošas personas statusa likums u. tml.), lai rakstniekiem nodrošinātu vismaz minimālus apstākļus rakstīšanas procesam.

Savukārt, domājot par lasītājiem, kas teic, ka mūsdienu dzeja nav lasāma, man ir aizdomas, ka daži no viņiem būtu ārkārtīgi pārsteigti, uzmanīgi izlasījuši, teiksim, pēdējos piecos gados izdotos labākos dzejkrājumus. Intonatīvā, stilistiskā un pasaulsainas daudzveidība ir vērā ņemama. Skumji, ja dzejas baudījumam neļaujamies vien tādēļ, ka tajā neieraugām atskaņas vai četru rindu pantus. Telefona izskats gadsimta laikā droši vien ir mainījies nesalīdzināmi vairāk, bet nav dzirdēts, ka tāpēc to liegtos izmantot. Visskumjāk, ja kāds no mūslaiku autoriem, kura uzrakstītais lasītājiem varētu izrādīties ne mazāk nozīmīgs un baudāms kā savulaik Ziedoņa un Vācieša dzeja, paliktu nezināšanas tumsā tikai tādēļ, ka bibliotēkā līdzās žurnālam “Kas Jauns” un līdzīga rakstura lasāmvielai nav viņa grāmatas. Ir maz cilvēku, kuri uzreiz pieņem un novērtē visjaunāko, kas top jebkurā no mākslām. Maz ir arī to cilvēku, kas veido un attīsta mūsu pasauli. Tātad saikne starp kvalitāti un mazo pieprasījumu pēc kvalitātes var būt dabiska un nenovēršama. Iespējams, ka tieši tā saujiņa cilvēku, kas bauda kvalitatīvu, bagātinošu literatūru, arī ar savu dzīvi bagātinās mūs un mūsu ikdienu. Tāpēc kvantitāte bibliotēkas rādītājos var izrādīties maznozīmīga, lai gan iesaistīšana un ieinteresēšana ir ļoti svarīga. Domājot un vērtējot, kā mums vislabāk organizēt darbu katrā no rakstniecības un grāmatniecības posmiem, šķiet, būtu jālūko, lai labai un kvalitatīvai literatūrai būtu iespēja “sazināties” ar lasītāju, kas pats orientēts bagātināšanās, izaugsmes un daudzpusīga redzesloka virzienā.

Novadu aptauja


Vai bibliotēkām jābūt lasītāju literārās gaumes veidotājām? 


Ausma Caune, bibliotekāre Alsungas novada bibliotēkā: “Ir cilvēki, kuri lasa tā saukto vieglo, izklaidējošo literatūru. Taču ir arī tādi, kas paši seko līdzi visam aktuālajam, vēl citi pievēršas konkrētām tēmām, specifiskai nozaru literatūrai. Drosmīgākie nāk un jautā pēc konkrētām grāmatām. Tā kā pēdējos gados visā Latvijā novērojama tendence lasītāju skaitam sarukt, ļoti aktīvi veidojam fondu pēc lasītāju ieteikumiem. Tomēr sekojam līdzi arī visam jaunajam, kvalitatīvajam un cenšamies to salāgot ar interesēm. Iepirkumus veidojam, ņemot vērā vairākus aspektus – kvalitāti, tēmas, autorus, pieprasījumu, skolas vajadzības. Protams, nevaram arī pilnīgi norobežoties no populārās daiļliteratūras. Katrā ziņā darām visu, lai iepirktās grāmatas nenogultu plauktos, bet ietu apritē. Bieži, meklējot kādu konkrētu lasāmvielu, lasītāji sāk sarunu ar mums, tad arī cenšamies piedāvāt kādas alternatīvas un viņu rokās nonāk arī ļoti laba literatūra, ko sākotnēji varbūt nemaz nebija plānots lasīt. Bibliotekāru uzdevums ir sarunas gaitā piesaistīt lasītāja uzmanību un radīt viņā interesi par konkrētiem izdevumiem. Varbūt pilsētu bibliotēkās, kur liela cilvēku apgrozība, ar to ir sarežģītāk, taču pie mums tā ir ierasta prakse – aktīvi komunicēt ar lasītājiem. Pēc grāmatu izlasīšanas cilvēki nāk un stāsta, sniedz savu vērtējumu un iesaka arī citiem bibliotēkas apmeklētājiem.”

Lāsma Veigelte, bibliotekāre Kurmāles pagasta Priedaines bibliotēkā: “No vienas puses – jā. To arī darām, regulāri sekojot līdzi izdevniecību piedāvājumam. No otras puses, atduramies pret ierobežotajiem finanšu līdzekļiem, kā arī lasītāju vēlmju un interešu vērā ņemšanu. Kā lauku bibliotēka ļoti labi pazīstam savus lasītājus un viņu gaumes. Mums ir ļoti svarīgi noturēt esošos lasītājus. Protams, piedāvājam arī ļoti nopietnu, kvalitatīvu latviešu oriģinālliteratūru. Cenšamies gan izpatikt lasītājiem, gan regulāri papildināt savu krājumu ar labām grāmatām. Tiesa, to nevar teikt par dzeju. To lasa mazāk, tā ne tik plaši iekļauta arī skolu programmās, tāpēc arī to iepērkam retāk. Domāju, ka līdzīgi ir daudzās bibliotēkās. Taču šeit daļēja vaina jāuzņemas arī pašiem jaunajiem dzejniekiem. Viņiem tomēr ar savu piedāvājumu ir jāiepazīstina, jācenšas to padarīt cilvēkiem draudzīgu. Piemēram, izdevums “Latvju Teksti” nav viegli lasāms. Tajā ir milzīgs teksta kopums, kurā maz ilustratīvā materiāla. Dzejniekiem jābūt radošiem tāpat kā uzņēmējiem, kuriem starp simtiem citu produktu savējais jāmēģina piedāvāt pēc iespējas interesantāk. Šobrīd visa vaina tiek novelta uz bibliotekāriem, taču tas nav pareizi. Bibliotekārs nevar piespiest lasīt vienmuļu vai mazliet garlaicīgu grāmatu. Latviešu literātiem vairāk jādomā, kā iepakot un pasniegt savu veikumu.”

Ilma Ābolte, Saldus pilsētas bibliotēkas lietotāju apkalpošanas daļas vadītāja: “Nenoliedzami. Cik nu varam, piedāvājam lasītājiem nopietnu literatūru, cītīgi papildinām arī nozaru literatūru, par ko pateicīgi studenti. Organizējam tikšanās ar ļoti labiem un spēcīgiem autoriem. Latviešu oriģinālliteratūra mums patiesi ir topā, un sevišķi interese un pieprasījums pēc tās aug pēc šādām tikšanās reizēm. Cilvēki pat stāv rindās pēc konkrētu autoru darbiem. Protams, gaumes ir dažādas un tām mums jāseko līdzi – galu galā grāmatas iepērkam par nodokļu maksātāju naudu. Ne visi pieņem to, ko bibliotekārs, labu gribējis, liek priekšā. Kāds vienmēr gribēs palasīt Danielu Stīlu. Runājam, iesakām, rosinām, taču uzspiest kaut ko arī nav pareizi. Publiskai bibliotēkai jāpiedāvā gan vieglāks, gan nopietnāks un kvalitatīvāks saturs, bet bibliotekāram jābūt elastīgam.”

Līga Irbe, bibliotekāre Ventspils galvenajā bibliotēkā: “Jāpiedāvā lasītājiem laba literatūra, bet jāieklausās arī viņu vēlmēs un jāseko pieprasījumam. Mūsu lasītājiem patīk, ka iesakām labas grāmatas, un tas ir veids, kā pie daudziem nonāk literārās vērtības. Nereti cilvēki baidās no nopietnās literatūras, arī no jauniem autoriem, bet mēs viņus iedrošinām paralēli vieglāka tipa literatūrai izvēlēties arī nopietnāku lasāmvielu. Ļoti bieži tas nostrādā.”

Sagatavojusi MADARA BRIEDE

Uzziņa


Bibliotēku iepirkums – pašu bibliotēku rokās


Oficiālā bibliotēku statistika liecina, ka Latvijā publisko lasāmvietu skaits lēnām, bet pastāvīgi rūk – no 838 publiskajām bibliotēkām 2009. gadā līdz 801 bibliotēkai 2012. gadā – pēdējā, par kuru pieejama informācija. Arī lasītāju skaits šajā periodā sarucis – no 457 714 līdz 436 096, turpretī apmeklējumu skaits turpina augt. Tas nozīmē, ka bibliotēkas cilvēkiem ir nepieciešamas, tiek izmantotas, un tātad vismaz teorētiski uzliek arī valstij atbildību rūpēties par savu pilsoņu un iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanu.

Tomēr, neraugoties uz valstsvīru publiski daudzkārt atzīto, ka krīze beigusies, Latvijas publiskās bibliotēkas vēl joprojām no valsts nesaņem pastāvīgus līdzekļus iepirkuma vajadzībām. Pēdējo reizi jūtamu atbalstu no valsts tās saņēma 2012. gadā, kad tika iepirktas grāmatas kopumā par 200 000 latiem, kur puse nāca no Kultūras ministrijas, bet puse – no Sabiedrības integrācijas fonda, kam gada nogalē bija radies līdzekļu pārpalikums. Pārējā laikā vienīgais atbalsts no valsts puses ir LNB Bibliotekāru biedrības projekti dažu tūkstošu latu apjomā, kurus Valsts kultūrkapitāla fonds vai nu piešķir, vai ari nepiešķir. Pamatā bibliotēkas gan finansiāli, gan pēc satura pilnībā atkarīgas no pašvaldību iespējām un izpratnes par savu iedzīvotāju vajadzībām. Tādējādi, protams, izdevīgākā situācijā ir lielo un turīgo pilsētu bibliotēkas, kuras bieži veido īpašas ekspertu grupas, lai izstrādātu iespējami labāko un iedzīvotāju vajadzībām piemērotāko izdevumu komplektu.

Igaunijas sabiedriskajām bibliotēkām grāmatu iepirkumam no valsts pēdējos gados tiek nemainīgi atvēlēti 1,677 miljoni eiro, kas, jāatzīst, kaimiņvalsts bibliotēkām arī šķiet pamaz, īpaši tāpēc, ka pēc 2012. gada ieviests nosacījums par to, ka 50% no ikgadējā valsts piešķirtā finansējuma jāatvēl kultūras žurnālu un atzītu igauņu rakstnieku un tulkotāju grāmatu iegādei.

Lietuvā ik gadus publiskajām bibliotēkām valsts atvēl aptuveni miljonu eiro, un arī tās šo summu atzīst par nepietiekamu. Pat tik lielā mērā, ka pirms pāris gadiem Lietuvas Valsts prezidente iniciēja projektu “Uzdāvini bibliotēkai grāmatu!”, grāmatnīcās marķējot noteiktus izdevumus, kurus iedzīvotāji, iegādājoties dāvanas ģimenei, varēja nopirkt un uzdāvināt kādai bibliotēkai.

Sagatavojusi LINDA KUSIŅA

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. taujātās grāmatas bibliotēkā bijusi iespēja saņemt. Pēc jaunākajām bija jāpastāv rindā.
    Bet, atceroties L.Langas komentāru par Latvju tekstiem, domāju, ka tas bija visai agresīvs. Arī pati bibliotekāre iesaistījās diskusijā un izskaidroja situāciju. Bet, kas pārsteidza, tas, ka diskusijā daži jau izteica viedokļus, par bibliotekāru atbilstību savam amatam. Tas nu gan nelikās adekvāti.

  2. Ja dzejnieks varētu būt uzņēmējs, viņš droši vien tāds būtu. Nedomāju,ka Fricis Bārda vai Ojārs Vācietis prata iepakot savu dzeju. Vienmēr būs cilvēki, kam “Mērnieku laiki” šķitīs vienmuļa un garlaicīga grāmata. Vai tāpēc tai nav jābūt bibliotēkā? Un kur lai tas trūcīgais latvietis šo grāmatu izlasa, ja nopirkt nevar, bet izlasīt gribētos? Tā ir bibliotēku funkcija – būt par grāmatu krātuvi, kur var atrast gan lubu literatūru, gan mūsdienu dramaturģiju, piemēram.

  3. Jā, tādi bļembaki kā “Mīļās Monikas”serāla scenārija autors…

  4. Aizstāvu bibliotekārus Atbildēt

    Piemēram, izdevums “Latvju Teksti” nav viegli lasāms. Tajā ir milzīgs teksta kopums, kurā maz ilustratīvā materiāla. Dzejniekiem jābūt radošiem tāpat kā uzņēmējiem, kuriem starp simtiem citu produktu savējais jāmēģina piedāvāt pēc iespējas interesantāk. Šobrīd visa vaina tiek novelta uz bibliotekāriem, taču tas nav pareizi. Bibliotekārs nevar piespiest lasīt vienmuļu vai mazliet garlaicīgu grāmatu. Latviešu literātiem vairāk jādomā, kā iepakot un pasniegt savu veikumu.”

    Vaina nav bibliotekāros. Vaina ir pašos rakstniekos.

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizētSociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+