Latvijā
Politika

Eiropa nevēlas kontrolēt Ukrainu. Saruna ar ārpolitikas pētnieku Aldi Austeru0


Aldis Austers
Aldis Austers
Foto: Karīna Miezāja

Aldis Austers studējis Rīgas Tehniskajā universitātē un Vīnes Diplomātiskajā akadēmijā. Strādājis Briselē, Latvijas pārstāvniecībā Eiropas Savienībā. Patlaban viņš ir pētnieks Latvijas Ārpolitikas institūtā un lasa lekcijas Rīgas Juridiskajā augstskolā.

Napoleons Bonaparts īsi pirms karagājiena uz Krieviju esot teicis – ģeogrāfija ir liktenis. Vai jūs tam piekrītat?

A. Austers: Jā, piekrītu. Valsts ģeogrāfiskais novietojums nosaka gan tās attīstības perspektīvas, gan risināmo problēmu loku. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka neizdevīgs ģeogrāfiskais novietojums, nelabvēlīgs klimats vai resursu trūkums automātiski nozīmē atpalicību un nabadzību.

Katrā ziņā tas nav nāves spriedums. Pozitīvu piemēru ir daudz, kaut vai mums tepat kaimiņos esošā Somija. Patiesībā arī trīs Baltijas valstis vēsturiski īsā laikā spējušas uzrādīt labus panākumus.

Viens no ģeopolitikas zinātnes pamatlicējiem Halfords Makkinders 1919. gadā formulēja savu slaveno tēzi: “Kas valda pār Austrumeiropu, tas valda pār Krieviju. Kas valda pār Krieviju, tas valda pār Eirāziju. Kas valda pār Eirāziju, tas valda pār pasauli.” Vai šī ideja, ka pasaules liktenis gandrīz vai izšķiras reģionā, kurā dzīvojam, spēkā arī šodien?

Makkinders uzskatīja, ka pasaulē pastāv dabisks konflikts starp tā saucamajām jūras lielvarām, pie kurām viņš pieskaitīja Lielbritāniju un ASV, un “zemes lielvarām” ar centru Krievijā.

Tas bija laiks, kad ar Ķīnu, Indiju un islāma pasauli vēl neviens nerēķinājās. Pasaules spēcīgākais varas centrs atradās Rietumeiropā. Vienīgie izaicinājumi tai varēja nākt tikai no Krievijas, vēlāk Padomju Savienības.

Tāpēc Makkinders piešķīra tik lielu nozīmi Austrumeiropai, tā laika “sanitārajam kordonam”, robežvalstīm, kas atdalīja Rietumeiropu no lielā Austrumu kaimiņa. Viņa uzskatā no Krievijas savaldīšanas izrietēja kontrole pār Eirāziju un līdz ar to visu pasauli.

Anglis būdams, viņš uz pasauli raudzījās no Lielbritānijas interešu viedokļa. Bet laiki ir mainījušies. Šodien lielākais ģeopolitiskais izaicinājums Rietumu pasaulei ir nevis Krievija, bet gan Ķīna.

Taisnība, ASV ir vienīgā valsts, kurai civilizācijas vēsturē izdevies nodrošināt globālu hegemoniju pār pasauli. Tomēr šodien ASV jau ir norietoša lielvara, savukārt Ķīna – uzlecoša zvaigzne.

Tāpēc jautājums par to, kurš nākotnē kontrolēs pasauli, vairs netiek attiecināts uz Eiropu un Krieviju, bet gan Klusā okeāna telpu.

Bet vai tad notikumi Ukrainā neliecina, ka tieši Eiropā saduras Rietumu un Krievijas intereses?

Eiropai šodien vairs nav ģeopolitisku interešu klasiskā izpratnē.

Toties Amerikai tādas ir.

Amerikai ir viena interese – saglabāt ietekmi pasaulē. Eiropai drīzāk raksturīgs “eirocentrisms” – pārliecība, ka tās demokrātija, cilvēktiesības un ekonomiskā sistēma ir vislabākais, kas vien iespējams šai pasaulē. Tāpēc Eiropa cenšas šīs idejas eksportēt – sākot ar Ukrainu un beidzot ar Āfriku.

Eiropa nevēlas kontrolēt Ukrainu – pretēji tam, ko apgalvo Krievija, kas citus mēra no savu vērtību skatpunkta. Tas, ko grib Eiropa – dot iespēju Ukrainai izvēlēties, kam pieslieties nākotnē.

Ja Ukraina spēs reformēties, apkarot korupciju, veidot demokrātisku sabiedrību un brīvā tirgus saimniecību, tad durvis uz Eiropu tai būs atvērtas. Savukārt Krievija iespējamo Ukrainas zaudējumu uztver ļoti sāpīgi. Krievijas acīs Ukrainai ir milzīga vēsturiska, kulturāla, arī saimnieciska vērtība.

Zbigņevs Bžežinskis reiz teica – bez Ukrainas Krievija nav impērija.

Krievija joprojām kontrolē milzīgas teritorijas un daudzas tautas, šai ziņā tā ir impērija. Tomēr bez Ukrainas tā vairs nav Eir­āzijas impērija, tāpat bez Ukrainas vairs nav iespējams runāt par panslāvismu.

Viens no krievu ģeopolitikas stratēģiem Aleksandrs Dugins, kuram savulaik esot bijusi ietekme uz pašu Putinu, 1997. gadā iznākušajā grāmatā “Ģeopolitikas pamati” raksta: “Ukrainai kā valstij nav nekādas ģeopolitiskas jēgas.” Viņa ieskatā Ukraina ir vien “sanitārais kordons”. Savstarpēji pretēji vēr­stie spēki, kas veidojot šo valsti, neļaušot tai pievienoties ne Rietumiem, ne Krievijai.

Mūsu acu priekšā patlaban norisinās unikāls vēsturisks process – Ukrainas nācijas veidošanās, un karš valsts austrumos tam kalpo kā katalizators.

Valsts neatkarības pieredze ir īsa, vien 27 gadi. Cerams, ka Ukraina spēs pārvarēt vēsturisko sašķeltību, kādā tā atradusies daudzus gadsimtus. Man gan šķiet, ka Krievijas mērķis nav pakļaut sev visu Ukrainu. Kaut vai tādēļ, ka tai vairs nav ne spēka, ne resursu.

Vienīgais, kas Krievijai joprojām nodrošina lielvaras statusu, ir kodolgalviņas un ballistiskās raķetes. Patiesībā Krievija atrodas ievainojamās stāvoklī, tai trūkst finansiālo un cilvēku resursu, no Padomju Savienības mantotā rūpniecība nav atjaunota.

Tāpat Krievijai vajadzīgs tās dabas bagātību pircējs, kas atrodas Eiropā un Ķīnā.

Krievijas gāzes vadi uz Eiropu, arī daudz kritizētais “Nordstream” – tas ir ekonomisks vai politisks projekts?

Viss kopā. Paredzams, ka Eiropā gāzes patēriņš nākotnē pieaugs. Lai Eiropas ekonomika būtu konkurētspējīga, tai ir vajadzīga lēta gāze, un Krievija tādu spēj piedāvāt. Sūknēt gāzi pa caurulēm tomēr ir lētāk nekā vest ar kuģiem pāri okeānam.

Protams, Krievijas lēmumam apiet Ukrainu, būvēt “Nordstream” un “Turcijas straumi” ir politiska motivācija. Vienlaikus jāatzīst, ka Krievijas naftas un gāzes uzņēmumiem nav bijis viegli saprasties ne ar Ukrainu, ne ar mūsu Ventspili.

No krievu redzes viedokļa pa Baltijas jūru ejošais gāzes vads uz Vāciju ir pats drošākais un prognozējamākais transporta veids.

Pirms simts gadiem Makkinders brīdināja pasauli par iespējamo Krievijas–Vācijas asi, kas apdraudēs mieru Eiropā, tā paredzot Molotova–Ribentropa paktu. Beidzoties aukstajam karam, arī Henrijs Kisindžers izteica bažas par iespējamo Krievijas un Vācijas tuvināšanos.

Kisindžers par to rakstīja 20. gs. 90. tajos gados. Bet līdz ar Ķīnas varenības pieaugumu ģeopolitikas aritmētika ir mainījusies. Tad jau drīzāk aktualizējies jautājums par Krievijas īpašo sadarbību ar Ķīnu.

Nav noliedzams, ka Ķīnas īstenotajam Jaunā zīda ceļa projektam, kas saslēdz vienotā tīklā Āzijas un Eiropas transporta infrastruktūru, ir arī politiskā dimensija ar mērķi ietekmēt visu Eirāzijas telpu no Šanhajas līdz pat Lisabonai.

Tie ir milzīgi izaicinājumi pasaulei un ASV dominējošai lomai. Tomēr arī Ķīna un ASV ir savstarpēji cieši saistītas. Amerika ir lielākais Ķīnas preču noieta tirgus, savukārt Ķīna uzpirkusi lielu daļu ASV valsts obligāciju, faktiski aizdevusi tai savu naudu.

Vēl viens jautājums – kas nākotnē notiks ar Krievijas Tālajiem Austrumiem? Ja paraugāmies kartē, tad redzam, ka Ķīnas reģioni, kas atrodas blakus Krievijai un Mongolijai, ir visai blīvi apdzīvoti, savukārt otrā pusē valda ar dabas resursiem bagāts tukšums.

Vācieši teiktu – lūk, dabiska “Lebensraum” jeb dzīves telpa. Vēl viens iemesls iespējamam konfliktam. Tiesa gan, savā gadu tūkstošus ilgajā vēsturē Ķīna reti kad izrādījusi agresīvas tieksmes.

Bet varbūt modernā laikmeta sauklis būtu – demogrāfija ir liktenis? Bēgļu laivas, kas dodas no Āfrikas uz Eiropu, migrantu karavāna, kas patlaban cauri Meksikai dodas uz ASV robežu, jau kļuvuši par simboliem.

Tie ir objektīvi procesi, kuriem grūti pretoties, un patiesībā tas arī nav vajadzīgs. Latvijā cilvēki no laukiem pārceļas uz pilsētām un vēl tālāk uz Rīgu, no Rīgas – uz Rietumeiropu, savukārt eiropieši dodas uz ASV, pat uz Ķīnu, Singapūru.

Paredzams, ka ap 2050. gadu Āfrikā dzīvos ap 2,5 miljardiem cilvēku. Ja kaut 5% no tiem pārcelsies uz Eiropu, tad vecā labā Eiropa, kādu mēs to šodien vēl pazīstam, pazudīs.

Vienīgais, ko varam prognozēt – ka migrācijas vilkme saglabāsies. Eiropa kļūst aizvien vecāka un vienlaikus bagātāka, Āfrika jaunāka un dinamiskāka.

Bet iebraucēju nespēja integrēties ir reāla problēma. Pastāv pamatots uzskats, ka paši imigranti nevēlas īpaši ciešu kontaktu ar pamatnāciju, jo tad viņi tikai vēl asāk izjūt milzīgo sociālo un materiālo plaisu starp sevi un “vietējiem”.

Es neesmu sastapis nevienu Anglijā dzīvojošu paziņu, kurš būtu ielūgts kādas angļu ģimenes mājās uz vakariņām. Vācijā un Īrijā – jā, bet ne Anglijā.

Taisnība. Atšķirībā no Otrā pasaules kara latviešu bēgļiem, kuri strādāja plecu pie pleca ar vietējiem angļiem vienkāršus darbus fabrikās un raktuvēs, šodienas aizbraucēji vairāk kontaktē ar citiem imigrantiem no Austrumeiropas, Indijas, Pakistānas.

Vienīgie izņēmumi ir tie latvieši, kuri “ieprecas” angļos. Katrā ziņā migrācija būs viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko sastapsies pasaule un jo īpaši Eiropa.

Kāda ir Latvijas vieta šajās turbulencēs?

Mums ir stingri jāturas pie rietumnieciskā virziena, pie dalības NATO un ES. Tikai iesaiste šajās struktūrās var nodrošināt tādu mazu valstu kā Latvija suverenitāti un izdzīvošanu uz pasaules politiskās skatuves.

Vienlaikus esmu vienisprātis ar ASV armijas Eiropā bijušo komandieri Benu Hodžu, ka ASV militāro bāzu izvietošana Austrumeiropā nebūtu pareizais risinājums. Tā vietā jādomā par NATO daudznacionālo spēku plašākas rotācijas sistēmas izveidi, infrastruktūras attīstību un gaisa aizsardzības pilnveidošanu.

Te es gribētu uzskaitīt šādu ķēdīti: “breksits”, Tramps, partijas “Alternatīva Vācijai” panākumi, izolacionisma tendences Centrāleiropā, Bolansaro uzvara Brazīlijas prezidenta vēlēšanās. Vai tad tie nav brīdinoši signāli?

Mēs atgriežamies pie sarunas sākuma, pie jautājuma par ģeopolitikas nozīmi šodien. Ja pasaules kārtība stingri balstās starptautiskās tiesībās un likumos, tad ģeopolitika nav īpaši aktuāla.

Ja šī kārtība sabrūk, tad gan tā atgriežas politiskajā darba kārtībā – domāšanas “ietekmes sfēru” kategorijās, spēka instrumentu izmantošana. Diemžēl patlaban pār pasauli veļas populisma un autoritāras domāšanas vilnis, kas ir vienkāršota atbilde uz 2008. gada saimniecisko un finanšu krīzi.

Vērojama vilšanās liberālās demokrātijas vērtībās, arī globalizācijas procesi izrādījušies ļoti trausli un ievainojami.

Vēsture savā ziņā atkārtojas, kaut ko līdzīgu varēja novērot 20. gs. 30. gados. Pie kā tas noveda, mēs zinām – pie kara. Cerēsim, ka cilvēce atcerēsies rūgtās mācības un līdz militāram konfliktam nenonāks.

Saistītie raksti

Nav arī izslēgts, ka Eiropas integrācijas projekts, kas ir Otrā pasaules kara rezultāts, šobrīd jau ir izdzīvojis savu vitalitātes fāzi.

Visai zīmīga ir Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna nesen izteiktā doma – ka Ungārijas labklājība nākotnē esot atkarīga ne tik daudz no ES, cik no Vācijas, Krievijas un Turcijas sadarbības.

Lūk, tā gan jau ir domāšana tīri ģeopolitiskās kategorijās.

LA.lv