Latvijā
Politika

Latviskā vidē būsim laimīgāki. Saruna ar Sarmīti Ēlerti 34


Sarmīte Ēlerte
Sarmīte Ēlerte
Foto – Valdis Semjonovs

Pirms pieciem gadiem, 2012. gada 18. februārī, notika vēsturiskais balsojums, kurā 3/4 daļas pilsoņu referendumā apliecināja, ka Latvijā ir viena valsts valoda un tā ir latviešu valoda. Pēc tam ministrijām uzdeva izdarīt secinājumus “virzīt priekšlikumus”, lai nostiprinātu valsts valodas lomu, vietu un izplatību. Plānus apkopoja, valdība asignēja līdzekļus. Sarmītei Ēlertei kā tālaika valdības galvas Valda Dombrovska padomniecei un spējīgākai partijas ideoloģei uzdeva koordinēt, lai noliktos mērķus īstenotu dzīvē. “Vienotības” politiķi S. Ēlerti aicināju uz sarunu “Latvijas Avīzes” redakcijā.

 

Kas jums ataust atmiņā, atceroties laiku pirms pieciem gadiem?

S. Ēlerte: Marginālu personu sāktā akcija par krievu valodu kā otru valsts valodu nesekmējās, bet tad parakstu vākšanā ar savu parakstu iesaistījās Nils Ušakovs. Bija skaidrs, ka referendums notiks. Noritēja diskusija sabiedrībā un politiskās partijās, kā uz to reaģēt. Bija viedoklis, ka prasība ir absurda, tāpēc tā jāignorē, tā domāja arī tālaika Valsts prezidents Andris Bērziņš. Tomēr varēja notikt tā, ka referendums notiek un, kaut arī balsu Satversmes izmaiņai nepietiek, lielā skaitliskā pārsvarā ir krievu valodas kā otras valsts valodas atbalstītāji, jo latvieši vienkārši referendumā nepiedalās. Krievija ar rezultātiem manipulētu. Koalīcijas spēki tāpēc pieņēma paziņojumu, ka parakstu savākšanas gadījumā ir jāiet un jāpiedalās referendumā. Balsojumā iznākums bija pārliecinošs. Ar to jautājums par otro valsts valodu – krievu valodu – tika svītrots no darba kārtības, gribu teikt, uz mūžiem.

Uzskatu, ka referendums veicināja nepieciešamību skaidrāk apzināties un izteikt savu identitāti. Drīz pēc tam Saeima pieņēma divus valstiski svarīgus lēmumus, pirmkārt, Sa­tversmes preambulu, kuras būtiskākais teikums skan: Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Otrs lēmums bija mainīt Pilsonības likumu, atļaujot dubultpilsonību un nosakot to, ka Latvijas tautas piederīgie ar tiesībām uz pilsonību ir visi latvieši, tātad ar tiesībām uz pilsonību. Ar to “uzņēma klēpī” cilvēkus, kuri savulaik dažādu iemeslu dēļ nebija ieguvuši pilsonību un kuriem ir latviešu saknes, lai kur pasaulē viņi dzīvotu.

 

Kādi bija praktiskie nostiprinājumi un atdeve valdības piešķirtiem miljoniem? Statistika atklāja, ka valstī bija pilsētas, apdzīvotas vietas, kur balsojums bija diametrāli pretējs nacionālā plebiscīta galaiznākumam.

Jā, lielākoties Latgales pilsētās, bet ne Latgalē. Sekoja tāda kā lēkmjveidīga reakcija steidzīgi kaut ko darīt. Būtu gan vajadzējis darīt jau iepriekš, bet labi, ka vismaz atradās finansējums un griba uzlabot situāciju. Toreiz pirmoreiz tika piešķirta nauda latvietības uzturēšanai ārvalstīs. Nometnēm, kur satiekas bērni, skoliņām un pilsoniskajai sadarbībai ārzemēs. Tas sekmīgi strādā šobaltdien. Otrs virziens bija valodas apmācība, īpaši pierobežā, līdzekļi plašsaziņas medijiem. Valsts valodas loma ir svarīga, bet ne mazāk svarīgi ir veidot cittautiešiem labāku izpratni, kas ir Latvija, kurā šie cilvēki dzīvo, kāda ir tās vēsture, kultūra. Runājot par atdevi – ikkatrs rosinājums integrācijā ir jēdzīgs, jo nav viena globāla risinājuma, kas rāvienā visu noliek vietā. Tas ir process ar ikdienā darāmiem darbiem.

 

Tagad, pēc pieciem gadiem, ainava nav visai optimistiska. Ievilcies process, ko it kā atbalstīja, ka bērnudārzi pāriet uz latviešu valodu. Piemēram, žurnāliste Sanita Upleja raksta par nepatīkamu pārsteigumu, katru reizi no prombūtnes atgriežoties Latvijas galvaspilsētā – pieaug krievu valodas klātbūtne!

Man grūti nomērīt, vai latviešu valodas kļuvis vairāk vai mazāk, es sarunājos tikai latviski, un nedz veikalā, nedz kafejnīcā, nedz uz ielas man nav nācies saskarties, ka mani nesaprastu. Iespējams, kādam ir atšķirīga pieredze, un esmu dzirdējusi, ka pēc referenduma dažos krievos parādījusies attieksme – protu, bet demonstratīvi nerunāju latviski.

 

Varbūt “vidējā temperatūra” liecina, ka valsts valodas prasmes uzlabojas, bet tas nav rets kadrs televīzijā, kad uz ielas uzrunātie Latvijas jaunieši atbild krieviski, lai gan šie jaunieši skolā gājuši neatkarīgā Latvijas valstī. Vai cits piemērs, ko rakstīja “LA”. Kad Izglītības kvalitātes valsts dienests pārbaudījis sūdzību par kādas skolas direktores iespējamo nelojalitāti, tai nebija pamata, toties izrādījās, daļai šīs skolas skolēnu ir lielas grūtības izteikties valsts valodā, bet rakstītam tekstam spēja latviski uzrakstīt tikai darba nosaukumu.

Droši vien ir izņēmumi. Bet jaunieši, nemācoties latviešu valodu, pasliktina savas nākotnes iespējas, jo nu jau vairākus gadus skolu beigšanas eksāmeni ir vienādi latviešu un krievu skolās – latviešu valodā. Tomēr valoda, kas ir ļoti svarīga, lai pastāvētu saliedēta sabiedrība, neatrisina visu…

 

… un otrs veids ir vienota skola, nevis segregācija, ar krievu valodas apmācību.

Tieši tā! Ja bērnus nodalām atsevišķās skolās, sašķeltu sabiedrību atražojam paaudzēs. Ja bērni ikdienā ir kopā, tad veidojas citas attiecības.

 

Kāpēc tad nepārtraucam šķelšanu?

Tāpēc, ka trūkst politiskās drosmes. Ir nepieciešama politiskā drosme, gudrība un pacietība, nevis cerība, ka laiks visu atrisinās. Neatrisinās.

Klausieties, “Vienotības” biedri, un saņemieties izlēmīgai rīcībai!

Ir jāsāk no paša elementārākā. 2018. gadā būs jaunas izglītības vadlīnijas. Tajās jāieraksta – bērniem, kas iegūst pirmsskolas izglītību, ir jāprot latviešu valoda. To var izdarīt. Pašreizējā absurdā regulējumā runāts par pāris rotaļstundām latviski, un tas ir audzinātāju prakses ziņā, kā minimumu ievēro. Izglītības statistika rāda, ka ilgus gadus pieauga bērnu skaits latviešu mācību valodas skolās – no 64% 1999. gadā līdz 74% 2009. gadā. Kopš tā laika tendence apstājusies un pagriezusies atpakaļ! 2015. gadā skolēnu īpatsvars ir 27,5% krievu skolās un 71,5% latviešu skolās. Uzskats – nejaucamies iekšā, neradām problēmas, ar laiku nokārtosies, ka bērni vairāk dosies uz latviešu mācību iestādēm, – nav attaisnojies. Lietas pašas no sevis nenotiek.

 

Kas jākonstatē no minētajiem skaitļiem?

Jāsecina, ka, nerīkojoties sabiedrības sašķeltība tiek iekonservēta. Tātad jāmaina valsts politika. Viena pieeja ar visvieglāk izdarāmo pāreju – 7 gadu vecumā atnākot uz 1. klasi, visi bērni zina latviešu valodu. Noteikti ir labi piemēri daudzviet Latvijā, es zinu, ka Jelgavā no 90. gadu nogales izglītības nodaļa bija konsekventa un šobrīd pašvaldību bērnudārzu ar apmācību krievu valodā vairs nav. Pirmsskolas izglītība krieviski daļēji vēl ir, bet pilnīgi neproporcionāli jelgavnieku sastāvam pēc tautības. Vecāku sūdzības par šo kārtību nav bijušas.

Droši vien, ka izglītības nodaļa saņēmusi pilsētas varas politisku atbalstu. Latviskā vide bērniem nav bijusi par sodību, bet priekšrocība, kas tālāk palielina izvēles iespējas.

 

Tomēr tie esot jūtīgi jautājumi. Krievi vērīgi seko līdzi valodu politikai.

Kā viņi uztver to, ka latvieši paši atkāpjas no konsekvencēm? Lūk, zviedru augstskolas rektoram latviešu valodas zināšanas neesot obligātas. Vai Stokholmā rektors drīkstētu vadīt augstāko mācību iestādi, neprotot zviedriski? Jūsu draugs ekonomikas ministrs Ašeradens biznesa kārtošanu valsts instancēs vēlas atvieglināt valsts valodas nepratējiem, un tā notiek mīkstināšana uz angliskošanas, krieviskošanas pusi. Piedodiet, mēs gribam latviešu valodu kā biznesa, zinātnes, moderno tehnoloģiju valodu, nevis nobīdītu virtuves saziņas līmenī.

Padomju gados strīdējās, vai jātulko zinātniski tehniskā literatūra latviski, jo tā taču ir plaši pieejama krieviski! Neapšaubāmi, latviešu valodai jāpastāv visās jomās, ieskaitot robotizāciju. Bet ir normāla angļu valodas plaša ienākšana Latvijā, jo izplatības dēļ tai vajadzētu būt katra izglītota Rietumu cilvēka otrai valodai aiz dzimtās. Attiecībā uz konkrēto lietu sanāk liekulība. Juridiskās un ekonomikas augstskolas īpašas ar to, ka studijas ir tikai angliski. Viens variants būtu, ka ir arī speciāls regulējums šo augstskolu vadītājiem. Tomēr mana nostāja ir – cilvēkiem, kas ilgstoši dzīvojuši Latvijā, elementāri iemācīties latviski tik daudz, lai komunicētu ārpus augstskolas par kopīgiem izglītības jautājumiem, ir nepieciešami.

 

Un rektors – administrators var iztikt bez valsts valodas zināšanām, pieaicināt tulku vai cerēt, ka trīs latvieši, tuvojoties zviedram, pāries uz angļu valodu, kā raduši runāt krieviski, ja pulciņā ir viens krievs?

Manuprāt, vajadzīgs speciāls regulējums attiecībā uz šādu skolu rektoriem un, iespējams, jāiekļauj noteikums, ka attiecīgā termiņā viņi iemācās valsts valodu.

Atkāpšanās politikā kronis visam ir prezidenta komplektētās ekspertu saliedētības komisijas ieteikums valsts amatpersonām Latvijā dzīvojošos krievus, toskait pilsoņus, uzrunāt viņiem vēlamā krievu valodā! Tas jau praktiski notiek, ka ministri, deputāti lauzās svešvalodā, bet nav pierunājami pāriet uz valsts valodu. Rets izņēmums, ka politiķis cittautiešus neuzrunās krieviski.

Tā tiešām ir pavisam savāda pozīcija, kur paša pieaicinātie eksperti prezidentu nostādījuši neērtā situācijā. Prezidentam taču būtu jābūt Satversmes sargam. Ieteikums ir absurds, un skaidrs, ka negūs likumisku spēku. Prasība valsts pārvaldē strādājošajiem prast krievu valodu nozīmē, ka tiek nogrieztas iespējas no ārzemēm pārbraukušajiem latviešiem, jauniešiem, kas mācījušies labās pasaules augstskolās, un daudziem reģionu jauniešiem, kuri neapgūst krievu valodu. Kurzemes lauku novados mācības latviski notiek simtprocentīgi, krieviski – nulle procentu. Pat Rīgas reģionā, neskaitot lielpilsētu, latviski mācās 90% bērnu. Turklāt aptaujātie nelatvieši pāri par 90% skaitā apgalvo, ka zina latviešu valodu.

 

Kāpēc politiskās personas tik labprāt pāriet uz krievu mēli, ja visi māk latviski?

Nezinu. Trūkst valodas pašapziņas. Varbūt maz­vērtības kompleksi. Ikdienā redzam, kā rietumvalstu televīzijas un radio kanāli spēj pārtulkot svešvalodā runāto.

 

Mūsu sabiedriskā LTV neuztraucas par amatpersonu niķi nerunāt valsts valodā. Vai, vai, vai, sanervozējušies, ka latviešu skolēni slikti apgūst krievu mēli.

Latvieši nedrīkst tikt diskriminēti tāpēc, ka neprot krieviski. Ja to nenostiprina, tad – aizver durvis ciet jebkuriem latviešiem no ārzemēm vai provinces.

 

Nerādīšu ar pirkstu, bet Nacionālā apvienība nesaņem atbalstu, kad priekšlikumus pret latviešu darba diskrimināciju Latvija iesniedz parlamentā.

Kad viņi beidzamoreiz to darījuši? Cik priekšlikums bijis pārdomāts un izstrādāts?

 

Gribētos no visiem latviešu politiķiem redzēt nacionālo stāju…

Nevēlēšanās pieķerties nacionālajiem, skolu, valodas jautājumiem saistās ar divām lietām. Vispirms – bailes laikos, kad attiecības ar Krieviju ir saspringtas, un slinkums laikos, kad tās ir normālākas. Otrs – nepietiekamā izpratne par to, kas ir Latvija. Preambulas pieņemšana, labojumi Pilsonības likumā vienā mirklī ainu neizmaina. Bet tie ir soļi pareizā virzienā un zināms spiediens atcerēties, ka, runājot par to, kas ir Latvija, nepietiek ar solījumiem par tik un tik procentiem celt dzīves līmeni valstī. Pārskatāmā nākotnē augstāka labklājība, iekāpjot lidmašīnā, būs sasniedzama aiz robežām. Tas nav galvenais iemesls, kāpēc cilvēki grib dzīvot Latvijā. Viņi grib tāpēc, ka var sarunāties latviešu valodā, ka šeit ir tikai Latvijai raksturīgā ainava, šeit ir tautas kopējā atmiņa. Tā ir milzīga vērtība, kas jākopj, orientēšanās uz patērētāja instinktiem – jo vairāk būs mantas, jo cilvēki būs laimīgāki – vienmēr liek vilties. Ar to ir par maz. Pastāv augstākas, garīgas vērtības, un tieši pēc valodas referenduma apziņa mazliet mainījusies pozitīvā virzienā.

 

Minējāt izglītības vadlīnijas 2018. gadā. Tas būs Saeimas vēlēšanu gads. “Saskaņai” gūstot labus panākumus, galdā var celt pavisam citas vadlīnijas. Ja tā notiek, ka “Saskaņa” tiek valdībā…

… tad dzīvosim citādā Latvijā. Satversmes izmaiņas nenotiks, jo tam būtu nepieciešamas divas trešdaļas parlamenta piekrišanas, bet jau pašreiz nereti notiekošā “Saskaņas” un ZZS bloķēšanās ir pazīme, ka iespējams izveidot cita salikuma valdību. Lienoša krieviskošana var notikt.

 

Tikko ZZS parakstījās, ka pēc Rīgas domes vēlēšanām neies kopā ar Ušakovu. Un, ziniet, nav mazums merkantilu latviešu, kam nekas nebūtu pretī partnerībai ar krievpartiju.

No ZZS grūti saprast kursu. Silenieks ziņoja, ka domē ZZS un “Saskaņa” varētu turēties kopā.

 

Silenieks ir zaļoksnis jauneklis, kuru apvienība nopēla. Bet sakiet, cik pašiem latviešiem jāuzņemas vaina, ka valodas lietojums, tīrība, daiļskanība noplicinās? Sen zināms, ka, par spīti aicinājumiem, nav atmesta paraža ar krievu runāt krieviski. Vai nav jaunas problēmas, ka jaunatne nelasa grāmatas, valoda netiek izkopta, agrākiem aizguvumiem rusicismiem virsū klājas “inglišs”.

Tas rada zināmu trauksmi, ja vidusskolu beigušam jaunietim nav pietiekama vārdu krājuma, lai precīzi izteiktu savu domu. Dzīve sociālajos tīklos veido atrašanos katram savā informācijas burbulī un sociālās dzīves tālāku fragmentēšanos. Cilvēkus aizvien grūtāk uzrunāt par kopīgām lietām. Un tomēr katra valoda attīstās, nāk klāt jauni jēdzieni, vārdi. Sliktākais, ja valoda vairs nav attīstībā dzīva, kļūst nabadzīga un neprecīza. Man liekas, ka situācijas uzlabošanā sabiedriskajiem medijiem viens no absolūti svarīgākajiem uzdevumiem būtu gan rādīt priekšzīmi, gan veltīt raidījumus valodas kvalitātei. Tādi, starp citu, var būt ļoti interesanti.

 

Labu laiku klīst runas par MTG grupas pārdošanu, bet tai pieder visvairāk skatītie LNT un TV3 kanāli. Privātā darījumā uzņēmumu pārdod, kam grib, ieskaitot Austrumu kapitālu. Vai nav jāuztraucas, ka notiktu nekontrolēta televīziju pārņemšana? Mediju komercija tomēr nav desu tirdzniecība. Valstis regulē informatīvos laukus.

ES dalībvalstīm ir tiesības definēt stratēģiskās jomas un noteikt tām īpašu regulējumu. Pirms gadiem desmit TV varbūt arī nebija stratēģiska nozare, jo bija daļa no plaši attīstītas mediju vides. Šobrīd situācija ir mainījusies, valstīm tas jāņem vērā. Cik zinu, Latvijā šai virzienā tiek domāts.

 

Mūsu ilggadējais autors Franks Gordons atzīmēja, ka vietējās proputiniskās “Vesti segodņa” avīzes “pārtapšana” par pirmskara laikraksta “Segodņa” mantinieci ir zaimošana. “Segodņa” strādāja Latvijai lojāli žurnālisti, kurus pirmos paņēma uz grauda, kad mūsu valsti okupēja. Nomocīja gulagos, nobendēja. Tas nepavisam neiet kopā ar “Vesti” krievu propagandas tauri.

No tā, ka avīze maina nosaukumu, tā nekļūst mazāk putiniska. Nekad nekļūs arī par to “Segodņa”, kas bija pirms kara. Labi, ka Gordona kungs pievērsis uzmanību, bet jāatzīmē, ka “Vesti” ietekme ir ļoti minimāla, maza ķēdes sunīša lomai atbilstīga. Žēl, ka aptraipa vārdu.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv