Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
30. jūlijs, 2015
Drukāt

NEDĒĻAS KINO: Vatikāna ieraksti

Vatikana_ieraksti_7

Amerikāņu kinorežijas klasiķa Viljama Frīdkina filmas “Sātana izdzinējs” klātbūtnes efekts nemazinās, neskatoties uz to, ka kopš tās iznākšanas pagājuši jau vairāk nekā četrdesmit gadi. Stāsts par ļaunā gara izdzīšanu no apsēstas jaunas sievietes turpina būt saistošs dažādu paaudžu režisoriem, lai arī ko jaunu tajā atrast izdodas vien retajam – “Vatikāna ierakstu” gadījumā intriģējošākais būs fināls.

Pirms iedziļināties “Vatikāna ierakstos”, atgriezīsimies pie klasikas – “Sātana izdzinēja” (“The Exorcist”, 1973) un kāda dialoga, kas šodien izskan ļoti zīmīgi. Mācītājs, tēvs Karass uz dēmonu apsēstās meitenes mātes aicinājumu ierasties pie viņām un veikt sātana izdzīšanas rituālu atbild – tam būtu nepieciešama laika mašīna, ar kuru atgriezties 16. gadsimtā, kad tādas lietas tika praktizētas, viņš nezina nevienu sātana izdzīšanas gadījumu nesenā pagātnē. Taču tēvam nākas pārliecināties, ka meitenīte Reigana patiešām ir ļaunā gara apsēsta un jāveic šāds rituāls 20. gadsimta septiņdesmitajos gados, kad notiek filmas darbība. Dialogā ietverto laiku “pirms”, kas pārstāv izdzīšanas lietu neesamību, varam salīdzināt ar filmas ietekmi kino vēsturē. “Pirms” “Sātana izdzinēja” šādas tematikas filmas bija retums, bet Frīdkina darbs parādīja tās potenciālu – filma iemantoja ļoti lielu popularitāti, atnesa ievērojamus kases panākumus, saņēma desmit nominācijas “Oskara” balvai, no kurām ieguva gan tikai divas – labākais adaptētais scenārijs un labākā skaņa. Šo faktoru ietekmē pēc ilgākas vai īsākas pauzes filmas par sātana apsēstiem cilvēkiem (varētu pat rakstīt – sieviešu dzimuma pārstāvēm) un viņu attīrīšanas rituāliem parādās repertuārā regulāri.

“Vatikāna ieraksti” ir jaunākais darbs, ko par šo tēmu piedāvā Amerikas lielbudžeta kinoindustrija. Tajā galvenā varone glīta, blonda jauna sieviete Endžela savā 25 gadu dzimšanas dienā savaino pirkstu ar nazi, griežot dzimšanas dienas kūku. Ļaunuma vēstnesis simboliski ir krauklis – tas signalizē par to, ka ar meiteni notiks kas slikts, tas ir tuvumā, kad notiek negadījumi gan pirms Endželas nonākšanas dēmona varā, gan jau tad, kad tas iemājojis meitenes ķermenī, ko izmanto kā starpnieku, kas palīdz ļaunuma vēsti novadīt līdz cilvēkiem. Tomēr šī simbola izmantošana arī rada komisku efektu, jo notikumu spriedze tiek kāpināta nevis ar noskaņas palīdzību, kas šausmu filmās ir ļoti būtisks aspkets, bet ar butaforiska tēla parādīšanos.

Šis noteikti nav izcils debijas piemērs, kā tas šajā gadījumā jāsaka par režisoru Marku Neveldīnu. Debitants viņš ir tādā nozīmē, ka “Vatikāna ieraksti” ir pirmā filma, kurai viņš ir vienīgais režisors. Iepriekšējās četras Neveldīns veidojis pārī ar režisoru Braienu Teiloru, tostarp asa sižeta trillerus “Adrenalīns” (2006) un “Adrenalīns 2” (2009) ar Džeisonu Stethemu. Galvenās lomas atveidotājai aktrisei Olīvijai Teilorei Dadlijai arī šis ir pirmais nopietnākais ieraksts aktrises filmogrāfijā. Latvijā kinoteātru repertuārā viņa redzēta šausmu filmā “Černobiļas dienasgrāmatas” (2012) – holivudiskā skatījumā uz katastrofas dēļ pamesto “spoku” pilsētu Pripjatu, uz kuru devušies bariņš amerikāņu jauniešu, bet tajā viņa bija tikai viena no vairāku aktieru grupas. Dadlija ir spēlējusi vēl vairākās filmās, kā arī pati režisē īsus video. “Vatikāna ierakstos” aktrisei pārliecinoši izdodas tās epizodes, kurās viņas sejā jāatainojas Endželas personības un dēmona klātbūtnes nomaiņai, meitenei cīnoties par varu savā pašas ķermenī. Citi tēli – mācītājs (Maikls Penja), Endželas tēvs (Dagrijs Skots), draugs (Džons Patriks Amedori) – ir diezgan shematiski, ko neizdodas iedzīvināt arī ar aktieru tēlojumu. Tēvam un draugam lielu filmas daļu ir jābūt vien atbalstošiem un bezpalīdzīgiem līdzāsstāvētājiem, kuri ir klāt pat sātana izdzīšanas rituālā. Tieši šeit vēlos atkal atgriezties pie “Sātana izdzinēja”, kura tēli ir sarežģīti un iekšēju konfliktu pilni, kur katrs sižeta pavērsiens veidojas uz iepriekšējo notikumu pamata. Būtiskākais šķiet arī tas, ka šeit varoņi šaubās – gan mācītājs par savu ticību, gan izmeklētājs par notikušu nelaimes gadījumu, gan māte par savas meitas pārmaiņām, turpretī “Vatikāna ierakstos” šāda elementa varoņu raksturojumā iztrūkst.

Stāsts “Vatikāna ierakstos” risinās pēc noteiktas struktūras, kurai kulmināciju sagaidām sātana izdzīšanas rituālā: vispirms ievads ar varoņu iepazīšanu, pirmās pazīmes dēmona iemājošanai, medicīniskie izmeklējumi, psihiatriskā slimnīca, ģimenes izvēle starp racionālo (medicīnu) un iracionālo (baznīcas veiktie rituāli), lai atgūtu meitenes miesu un garu, un pats rituāls. Filmā visas šīs sadaļas arī atradīsiet, un tieši rituāla daļa būs pacietību, uzmanību un laiku attaisnojošā, jo no individuāla, vienā cilvēkā iemājojuša ļaunuma situācijas tas tiek pārcelts globālā mērogā. Un tieši ar šo tēmu, manuprāt, rodama visciešākā saikne ar ierakstu vārdu filmas nosaukumā. Vatikānā tiek vākti un glabāti ieraksti par visiem gadījumiem, kas saistās ar dēmonu iemājošanu cilvēkos – ierakstu formātā, kopš pastāv kustīgais attēls. Videonovērošanas kameru ieraksti, kuru kopijas vajadzības gadījumā saņem un izvērtē Vatikāna arhīva glabātāji, liek aizdomāties plašāk par to, ka dzīvojam pastāvīgā novērošanas situācijā ar kamerām uz ielām, dažādas nozīmes ēkās, arī savos, draugu un svešinieku mobilo telefonu vai planšešu ierakstos. Filmā gan šiem ierakstiem un medijam kā tādam nav īpaša nozīme, tas ir vienīgi formāts, kurā tiek piefiksēti dažādi gadījumi, par kuriem izdarīt tālākus secinājumus.

Pozitīvi atšķirīgs filmā ir skaņu celiņš un mūzika, jo vismaz tajā tās veidotāji nemēģina sekot ierastajām klišejām, bet parādīt savu pieeju, ko realizē komponists Džozefs Bišara, kas rakstījis mūziku vairākām līdzīga žanra filmām pēdējos gados (“Ļaunuma izsaukšana” (2013) u. c.).

Ja “Sātana izdzinējs” ir jau redzēts, “Vatikāna ieraksti” būs iespēja izvērtēt, cik ļoti viena filma var ietekmēt turpmāko tā paša subžanra filmu struktūru. Ja, tieši pretēji, tā redzēta nav, atklāsiet, cik maz oriģināla ir jaunākās filmas stāstā. To nesaku par filmas izskaņu – tas ir filmas skatīšanās vērts, jo aicina domāt plašāk par “Vatikāna ierakstu” nosaukumā norādīto mediju klātbūtnes nozīmi mūsdienās un reabilitē citādi paredzamo stāsta attīstību.

“Vatikāna ieraksti” / “The Vatican Tapes”, ASV, 2015

Režisors: Marks Neveldīns

Lomās: Olīvija Teilore Dadlija, Maikls Penja, Dagrijs Skots, Ketlīna Robertsone u. c.

Kinoteātros “Citadele”, “Multikino”, “Cinamon” no 31.07.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+