Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
21. jūnijs, 2016
Drukāt

Līgotņu Jēkabs: vai joprojām dzēsts no tautas atmiņas? (1)

Foto - Diāna JanceFoto - Diāna Jance

Ievērojamā kultūras darbinieka Līgotņu Jēkaba māja Jūrmalā, Majoros.

Jāņu laiks Latvijā ir reibinošs mums visiem – Latvijā vai citur pasaulē. Tomēr, atceroties tikai pirms dažām dienām pieminēto 75. gadskārtu kopš 1941. gada 14. jūnija deportācijām, ir jādomā arī par mājām, kurās līgotnes vairs neatskan, jo cilvēku un arī māju vairs nav. Toreiz, Jāņu vakarā, ešelonos jau kaut kur tālu Sibīrijā esot skanējušas klusas līgotnes. Mūsdienās vietumis ap dažu māju pamata akmeņiem vēl uzzied seno saimnieku stādītās puķes un jāņuzāles. Arī senās, tukšās un sabrukušās, latviešu zemnieku celtās sētas ir mūsu kultūras vērtība.

Eiropas lielās kultūrtautas gadsimtiem ilgi, nemaz nerunājot par dažiem gadu desmitiem, piemin savus dižgarus – tos, kuri ir veidojuši, virzījuši nāciju, mākslu un kultūru. Saka, ka tautas atmiņa ir īsa. Tiesa, gadiem ilgie Latvijas okupāciju režīmi arvien ir palīdzējuši un pavēlējuši izdzēst no tautas atmiņas daudzus Latvijas kultūras cilvēkus.

1874. gada 24. aprīlī Salgales pagasta “Dauknās” (mūsdienās Ozolnieku novadā) dzimis žurnālists, kritiķis, literatūrvēsturnieks un rakstnieks Līgotņu Jēkabs, īstajā vārdā Jēkabs Roze. Viņš mācījies Salgales pagastskolā un Jelgavas pilsētas skolā, bet vēlāk sarakstījis vairākus dzejoļu un prozas krājumus, lugas, apceres par rakstniekiem, kā arī sastādījis vairāku autoru kopotus rakstus. Viņš bija viena no tām Latvijas personībām, kuras 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos virzīja latviešu literatūru, teātri, avīžniecību un arī sabiedriski politisko dzīvi. “Esmu ticējis cilvēkam un tam labākam, kas ir mūsu tautā. Kamēr tauta turas pie zemes, tikmēr nekādi pasaules negaisi to neizklaidēs pa visiem četriem vējiem,” reiz rakstīja Līgotņu Jēkabs, kura pirmā stāstu grāmata iznāca 1903. gadā.

Līgotņu Jēkabs. 1874. – 1942.Līgotņu Jēkabs. 1874. – 1942.

Padomju okupācijas varas algotņi Līgotņu Jēkabu apcietināja 1941. gada 14. jūnijā viņa paša celtajā mājā Jūrmalā, Konkordijas ielā 73. Jau pēc nepilna gada, 1942. gada jūnijā, rakstnieks nomira Permas novada Soļikamskas rajona Usoļjes labošanas darbu nometnē. Ar 1948. gada 21. jūnija Latvijas PSR Ministru padomes Galvenās literatūras un izdevniecību pārvaldes priekšnieka pavēli Nr. 6. Līgotņu Jēkaba un citu ievērojamu Latvijas rakstnieku un žurnālistu sarakstītās lugas, stāstus un publikācijas aizliedza, un, visbeidzot, gandrīz visu samala Slokas papīrfabrikas dzirnavās. Jāatzīmē, ka šī bija vismaz ceturtā līdzīga veida pavēle. Atbilstoši rīkojumam visiem tautas milicijas priekšniekiem, Komunistiskās partijas vietējām komitejām un sarkanās armijas daļām desmit dienu laikā bija jāizņem no apgrozības visas grāmatas, žurnāli, brošūras, atklātnes, dziesmas, attēli.

1949. gada 25. martā no Salgales pagasta “Dauknām” uz Krievijas Federācijas Omskas apgabalu deportēja arī Baltruku ģimeni. 2016. gada vasarā par bijušo mājvietu vairs liecina tikai daži zālēs ieauguši krūmi.

Līgotņu Jēkaba Jūrmalas mājā jau kopš agrīniem pēckara gadiem izbūvēti vairāki dzīvokļi, un 2016. gada vasarā ap nelielo zemes gabaliņu slejas trīs dažādi žogi. Pa vienām durvīm iznāk divas sievietes. “Sakiet, kas bija Līgotņu Jēkabs, kura vārds ir minēts uz jūsu mājas goda plāksnes?” jautāju. “Nezinu, laikam kaut kāds dramaturgs,” nosaka viena. “Viņš bija valodnieks,” pārliecināta atbild otra. Varbūt vēl Līgotņu Jēkaba stādītās sarkanās Jāņu laika rozes turpina ziedēt, un sunītis rej. Mūsdienās Līgotņu Jēkaba mūža un darba gājumu piemin reti.

Tomēr aizmirstam arī citus – mūsu laikabiedrus. Pirms pāris nedēļām Mūžībā aizsauca mūsu atmodas laika lepnumu, Latvijas televīzijas programmas “Labvakar” galveno režisoru Juri Vaičunu. Zaķusalas augstceltnē, neatkarīgās Latvijas Valsts televīzijas pirmā stāva vestibilā, neatradās vieta fotogrāfijai sēru noformējumā. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, barikāžu laika dalībnieks, ievērojamais režisors Latvijas televīzijā bija nostrādājis visu darba mūžu, taču jaunā žurnālistu un birokrātu paaudze viņu neuzskata par pieminēšanas vērtu. Kam tas interesē, dzīve turpinās – mēs jaunu pasauli sev ceļam… Latvijas simtgadei tuvojoties, ik pa laikam tiek uzdots jautājums, kāda ir šodienas valsts saikne ar 1918. gada Latviju. Viena no šādām turpinājuma iespējām būtu apzināt un godināt visus tos, kuri savulaik Latviju ir dibinājuši un cēluši. Veidot karti un sarakstu, kurā būtu atzīmētas mājvietas, māju vārdi un cilvēki, kuri reiz tur dzimuši un dzīvojuši. Kopš 2011. gada ir pieejama digitālā kultūras karte www.kulturaskarte.lv, kuras izveidei iztērēti kopumā 78 tūkstoši eiro valsts budžeta naudas, 395 tūkstoši Bila un Melindas Geitsu fonda un 588 tūkstoši finansēti no Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonda līdzekļiem. Kartē nevienu ar Līgotņu Jēkabu saistītu ierakstu neizdevās atrast. Ikkatrs Latvijas iedzīvotājs ir nozīmīgs Latvijai. Šobrīd gandrīz vai vienīgais veco mājvietu katalogs ir atrodams, pārlapojot 1941. un 1949. gada izsūtīto ­sarakstus.

 

Rakstā izmantoti Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas materiāli.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Īsti nav labi nosaukumā likt tik spēcīgus vārdus. Līgotņu Jēkabu zinās tie, kuri studēs literatūru un lasīs. Tie, kas dzīvos mājās, zinās daļēji, jo par to liecinās plāksnes. Eiropas dižtautu mazie tautēni, kas dzīvo mājās, kur bijis kāds mazāks dižgars, arī nezinās visus savus dižcilvēkus, jo arī viņu ir daudz, bet kāds kādā brīdī kādu atcerēsies vai pieminēs. Ja LA sistemātiski izvētīs, rakstnieki ieliks stāstos, kāds izcels to, ko viņi darījuši, viņi nezudīs. Tā kā – vairāk šādus rakstus, mazāk tik spēcīgus vārdus.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiroKopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+