×
Mobilā versija
Brīdinājums +14°C
Rudīte, Everts
Trešdiena, 22. augusts, 2018
24. aprīlis, 2018
Drukāt

Sanita Upleja: Likteņdārza baļķis mūsu acī (29)

Foto - Lita Krone/LETAFoto - Lita Krone/LETA

Kad aprīļa sākumā Latvijas plašsaziņas telpu apskrēja vēsts, ka sagatavots un Saeimā iesniegts likumprojekts par Likteņdārza zemes nodošanu no pašvaldības valsts īpašumā, mani nepārsteidza kurnēšana par politiķu ieinteresētību spodrināt savas spalvas priekšvēlēšanu laikā. Veselīgām aizdomām šajā ziņā ir vienmēr vieta.

Taču nepatīkami pārsteidza purpināšana sociālajos tīklos un citviet par to, ka šis dārzs tagad kļūs par apgrūtinājumu visiem nodokļu maksātājiem un ka vispār vēl vajadzētu nogaidīt kādas desmitgades, kamēr būsim droši, ka tas kļuvis par tautas tikpat godātu vietu kā, piemēram, Brīvības piemineklis vai Brāļu kapi Rīgā.

Privāti dibinātais “Kokneses fonds”, kas 2005. gadā sāka šo projektu ar mērķi līdz Latvijas valsts simtgadei izveidot piemiņas vietu totalitāro varu un represiju upuriem, ir apliecinājis, ka turpinās par ziedojumiem veidot un labiekārtot šo piemiņas vietu, neprasot šim mērķim valsts finansējumu. Galvenā izmaiņa būtu zemes, uz kuras vairāk nekā 20 hektāru platībā plešas Likteņdārzs, piederības statusa maiņa – no pašvaldības uz valsts īpašumu.

Nav jau noslēpums, ka kopš sākta gala sabiedrībā par šo projektu ir dalījušās domas – gan par izvēlēto vietu, gan ainavisko ieceri, gan bruģakmeņiem ar ziedotāju vārdiem. Tādas diskusijas pie šāda atvēziena projektiem vienmēr ir vietā. Sociālie tīkli un citas sarunu vietas nebeidz burbuļot.

Tomēr mulsina fakts, ka nu jau desmit un vairāk gadus mēs tik naski diskutējam par privāti sāktu un par ziedojumiem īstenotu piemiņas vietu mūsu tautas lielākajai traģēdijai divdesmitajā gadsimtā – totalitāro varu nodarītajām pārestībām, kamēr atjaunotās Latvijas valsts trīsdesmit gados neesam spējuši par valsts līdzekļiem radīt pienācīgu un cieņpilnu piemiņas vietu tieši totalitāro varu upuriem. Galu galā no mūsu valsts simts gadiem puse ir pavadīta totalitāru režīmu jūgā.

Vai nav kauna lieta, ka Okupācijas muzejs, kas šogad svin savu 25. dibināšanas gadadienu, arī ir sācies un turpinājies kā privāta iniciatīva. Tagad muzeja attiecības ar valsti ir nostiprinātas īpašā likumā un tas saņem valsts atbalstu, bet muzeja ēkas pārbūves iecere ir saskārusies ar lielu pretestību mūsu sabiedrībā, un joprojām nav tapis arī iecerētais padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls Daugavas krastmalā.

“Latvijas Okupācijas muzeja likumā” jo-projām stāv rakstīts, ka “Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla kompleksa būvniecības projektu īsteno līdz 2018. gada 1. oktobrim divās kārtās”. Saskaņā ar likumu pirmā kārta nozīmē muzeja ēkas pārbūvi un jaunās piebūves būvniecību, bet otrā kārta — padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla būvniecību.

Atjaunotās brīvvalsts teju trīsdesmit gados Latvijā ir tapuši no jauna vai atjaunoti dažādi memoriāli vai piemiņas vietas totalitāro varu upuriem – Lestenē, Torņakalnā, Salaspilī, Rumbulā, Šķirotavā, Stūra mājā, Koknesē un citviet. Tie tapuši vai tiek uzturēti ar valsts, pašvaldību vai privātu atbalstu.

Tomēr mieru neliek doma, ka tā arī neesam pa šiem gadiem spējuši saņemties un radīt iespaidīgu, redzamā vietā esošu piemiņas vietu okupāciju upuriem, it īpaši jau vairākas desmitgades ilgstošās padomju okupācijas upuriem. Kā priekšā mēs gribam izlikties un ko apmānīt, ka neesam cietuši un ka pietiek par tām pagātnes ciešanām runāt?

Tas ir vairāk nekā ciniski domāt, ka vēl nav pienācis laiks un ka varam vēl gaidīt, kamēr tiekam skaidrībā, ko īsti ar savu pagātni darīt. Vai tiešām domājam, ka pēc pārdesmit gadiem, kad mūžībā būs aizgājusi lielākā daļa kā bērni izsūtījumā nonākušie vai tur dzimušie ļaudis, mēs varēsim atviegloti uzelpot un nomest no saviem kamiešiem “tautas ciešanu nastu” uz visiem laikiem?

Manuprāt, maldās tie, kas domā, ka padomju okupācijas represijas attiecas tikai uz tiem, kas nonāca izsūtījumā vai nometnēs. Patiesībā tā ietekmēja arī tos, kas palika un iegāja izvesto mājās, kam bija jāveido kolhozi, un arī tie, kam nemitīgās bailēs gadu desmitiem bija jāizdzīvo “iekšējā Sibīrija”, pat ja netika izsūtīti.

Totalitāras varas raksturīga iezīme ir tāda, ka pretstatā liberālai un demokrātiskai iekārtai, tā veicina cilvēka sliktāko īpašību un zemiskāko instinktu izpausmes – melot un nodot izdzīvošanas vārdā, nedomāt patstāvīgi, izvairīties no atbildības, rūpēties tikai par sevi un nevēlēties redzēt plašākas kopsakarības sabiedrībā.

Diemžēl ar tādu mantojumu mēs Latvijā joprojām sastopamies ik dienas, un to var pārvarēt, tikai domājot par to, runājot par to un cenšoties nepieļaut šī mantojuma nodošanu saviem bērniem un mazbērniem. Un tieši viņu dēļ mums ir vajadzīgas gan tādas vietas kā Likteņdārzs, gan iespaidīgs memoriāls ļoti redzamā vietā Rīgas centrā, jo cilvēku atmiņa diemžēl ir ļoti īsa.

Pievienot komentāru

Komentāri (29)

  1. It kā raksts labs un derīgs, – ja no tā izsvītro likteņdārzu. Dīvainais veidojums ir laba piemiņas zīne bagātajai Vītolu ģimenei, arī agrāk bagātnieki cēla gan katedrāles, gan muzejus, lai tiktu pieminēts viņu vārds. OK, pieminēsim. Dīvainais pus-budistu veidojums nav slikta pastaigas vieta, pieminpt Vītolus, bet ar Latviju vai tautas ciešanām tam sakara nav nekāda. Arī nedaudzos ”likteņa pozitīvistus” mūsu rados esam pārliecinājuši par šo, patiesībai jau pretoties nevar.

  2. It kā raksts labs ubn derīgs, – ja no tā izsvītro likteņdārzu. Dīvainais veidojums ir laba piemiņas zīne bagātajai Vītolu ģimenei, arī agrāk bagātnieki cēla gan katedrāles, gan muzejus, lai tiktu pieminēts viņu vārds. OK, pieminēsim. Dīvainais pus-budistu veidojums nav slikta pastaigas vieta, pieminpt Vītolus, bet ar Latviju vai tautas ciešanām tam sakara nav nekāda. Arī nedaudzos ”likteņa pozitīvistus” mūsu rados esam pārliecinājuši par šo, patiesībai jau pretoties nevar.

  3. Un, tomēr, Dievs svētī Latviju!

  4. Ir objekti, ko cilvēki pieņem un izjūt kā savu . Te nav tas gadījums .Jo to ir veidojis svešinieks un ielicis tur sev, savai filozofijai raksturīgus simbolus . Un tas ir biznesa projekts , kuru tagad grib uzkraut visiem nodokļu maksātājiem .

  5. Kāpēc vispār vajadzētu no paaudes uz paaudzi pārnes PSRS okupācijas faktu. Tā jau varētu pievienot arī visus okupācijas laikus no Krustnešu viduslaikum un vēl senākiem laikiem.
    Tā ir bezjēdība rādīt bērniem uz Krieviem un borēt smadzenēs ka tie ir mūsu okupanti.
    Vai vienreiz nevar pavilkt šim visam treknu strīpu un veidot valsti ar citādu skatījumu uz dzīvi un ekonomiku kopumā.
    Cik vēl gadsimtus būs jāvelk līdzi šī sēru un pārmetumu nasta. Kāpēc jaunā paaudze ir jāapkrauj ar to.

    • Protams, ka to vajag zināt. Kaut vai tāpēc, ka tas ir iespējams un kāda ir cilvēka daba. Varbūt tāpēc, lai neatkārtotos. Un obligāti-lai pieminētu visus cietušos-to aizmirst nedrīkst. Un neviens neliek ikdienā vaimanāt, bet jāizprot dzīve ar cieņu un godprātību.

  6. Latvijā drīz nebūs kas apmeklē šito bezjēdzību. Padomijā dzina skolēnus apmeklēt muzejus…

  7. Kate -visiem komentētājiem Atbildēt

    Kas jums ir devis tiesības ņirgāties par represētajiem, viņu tuviniekiem, tiem kas talku veidā strādāja, lai būtu klusa piemiņas vieta. Ko jūs katrs esat izdarījuši Latvijas labā? Kur var redzēt jūsu ikviena paveikto? Pat savas tautas vēsturi neziniet, par kādu rītdienu sapņojiet? Jāstrādā, tad nebūs jāņaud, ka nekā nav. Apnicis klausīties to īsteno latvietīšū gudrībās. Tādi sūda brāļi vien esat, pie pirmās izdevības par komunistiem savas balsis atdodiet…

  8. Artūrs Malta LZS un LLK priekššedētājs Atbildēt

    20 hektāru platībā plešas Likteņdārzs, piederības statusa maiņa – no pašvaldības uz valsts īpašumu.

    Kad šī zeme nonāca pašvaldības īpašumā? Vai pēc 1940. gad 17. jūnija nolaupīto nevajag atdot likumīgajiem īpašniekiem?!!

  9. Gribu pajautāt – vai paplašinātajā Okupācijas muzejā atradīsies arī kāds stūrītis stāstam par ABLV negaidīto aizsūtīšanu pa skuju taku?

  10. A kā būs ar maksas stāvvietu gaudu dārzā?

    • Tu nebrauci uz to dārzu ar auto, bet labāk ar vilcienu līdz Kokneses stacijai un tāļāk kājiņām. Būs i patīkama pastaiga, i nauda par auto stāvvietu ietaupīsies. Savukārt gaudot tur nebūs obligāti. Pietiks pasēdēt un paskatīties kā Daugava garām tek.

  11. Par to likteņdārza (latviešu raudu mūra) naudu par godu 100-gadei labāk būtu noasfaltējuši 100 km ceļu vai uzbūvējuši bērnudārzus 100 latviešu bērniem.

  12. Katrs var būt tikai tik brīvs ,cik pats to apzinās.Autore,kā vienmēr,uzrakstījusi labi,taču visu un par visu nekad neuzrakstīs.Rakstniekiem vienmēr būs par ko rakstīt,grāmatu kalni arvien vairāk liks stiprināt griestu pārsegumus.Taču visu tautas vēsturi nekad akmeņos neiekals,kāda daļa būs jāpatur “īsajā atmiņā”.

  13. Tas aizaugs un to aizmirsīs.
    Ja jau ziedotājiem tas pasākums ir par maksu.
    Privāts bizness paliek privāts, lai arī uz kādas zemes tas būtu organizēts.

  14. Kur ir piemineklis Atbildēt

    Mūsu varonim Konstantīnam Čakstem? Nogremdēts birokrātijas purvā. To ir jāceł augšā!

  15. Tā ir ilūzija iedomāties, ka Latvija ir brīva Atbildēt

    No antilatviskiem iespaidiem. Tie joprojām bremzē mūsu nacionālos un patriotiskos centienus visādos līmeńos gan valdībā, birokrātijā un politikā. Gan sabiedriskos mēdijos. Tas ir gluži naivi domāt, ka vēl varam dzīvot brīvi no šādas apzinātas sprungułu mešanas un no negatavisma kultivēšanas. Tas tikai norāda, ka nepārtraukti un negurstoši ir jāturas pretī, ir jācinas par savām vērtībām, ka nedrīkstam atslābt, bet ka kopīgi jāstbalsta viens otra šajā cińā.

  16. liktendarzu likvideet

  17. Nav ko cepties. Cilvēki vienkārši dalās 3 grupās: vieni dzīvo pagātnē, citi – šodienā, bet pārējie sapņo par nākotni.

  18. “Antikomunisms – ceļš uz tautas iznīcību.” V.Munters, 1963.
    Ko te vēl taisās apvārdot uplejisti-kuplejisti esošajā situācijā, kad – “Jaunākie dati par iedzīvotāju skaitu: neesam 2 miljoni” (LA, 18.04.2018.)

  19. Mums jau ir – Brīvības piemineklis.
    Bet šodienas latvieši “brīvprātīgi piespiedu kārtā” izvēlas Īriju…
    Nav svarīgi, cik vēl lielu un pamanāmu pieminekļu uzcelsim, bet gan – kas notiek cilvēku sirdīs? Par ko un pret ko mēs cīnāmies? Pret ārējiem ienaidniekiem vai pret ļaunumu, mantkārību un slinkumu sevī?

  20. Ko lai dara, tas japāniskais veidojums mani neuzrunā.

  21. Ko lai dara, tas japāniskais veidojums mani neuzrunā.

    • Cien. kristiešu fundamentālist,tieši japāniskais pasaules uztverē latviešiem ir daudz tuvāks nekā jūsu retās karojošās ierindas .Palasiet kaut vai Robertu Mūku!

      • Japāniskais nu gan nav latviešu mentalitātei tuvs, bet ne jau par to runa. Kas tieši mūs var uzrunāt- ? Aizbraucu uz Torņkalna staciju- viens vagons un salauzti akmeņi- sirds pa muti kāpj laukā.
        Arī ārzemnieki bez teikšanas saprot ka šeit kas smags noticis. Bet Likteņdārzā man jautā vai tā moderna vieta koncertiem????? Un kāpt virsū , iet pa vārdiem un uzvārdiem- es to nevaru…..

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Vai pretnoklausīšanās ierīces jums ir?

Mediju vidē sākušās baumas, ka drīzumā varētu nākt atklātībā tā sauktās “pirts sarunas”, kurās esot piedalījušās vairākas nozīmīgas valsts amatpersonas, politiķi un uzņēmēji, viņu vidū arī atstādinātais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, pret kuru sākta kriminālvajāšana, un uzņēmējs Māris Martinsons. Pierīgā pie Božu ezera esošajā atpūtas kompleksā “Taureņi” runāto pirms vairākiem gadiem esot ierakstījis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Ļoti iespējams, šie audioieraksti no biroja kaut kad noplūduši un pirms Saeimas vēlēšanām tiek gatavoti publicēšanai.

Vai jums ir bažas, ka novecojusi aparatūra medicīnas iestādēs var apdraudēt veiksmīgu jūsu ārstēšanu?
Draugiem Facebook Twitter Google+