Kultūra
Kultūrpolitika

Jaunais mācību saturs: Lielākās pārmaiņas gaidāmas kultūras un mākslas stundās 16


Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas 12. klases skolēni vizuālās mākslas stundā jau tagad apgūst radošuma iemaņas.
Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas 12. klases skolēni vizuālās mākslas stundā jau tagad apgūst radošuma iemaņas.
Foto – Karīna Miezāja

Mācīties dziļāk, ar lielāku izpratni, skološanās procesā piedzīvot vairāk nekā līdz šim – tas jaunajā izglītības saturā, ko sāks ieviest no 2019. gada 1. septembra, attieksies arī uz kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā jomu, kurā ietverti tādi mācību priekšmeti kā literatūra, vizuālā māksla, mūzika un jaunievedumi – drāma, bet vidusskolas klasēs – arī kultūras studijas. Kopumā, paraugoties uz iecerētajām pārmaiņām mākslu apguvē, šķiet, ka te, salīdzinājumā ar citām jomām, pārmaiņu visvairāk. Bez jau pieminētajiem jaunajiem mācību priekšmetiem iecerēts, ka vizuālā māksla un mūzika nākotnē vidusskolā būs obligāti apgūstamas.

Kā praktiski atšķirsies attiecīgo mācību priekšmetu stundas pēc tam, kad jaunais saturs būs ieviests, un ar kādām bažām pārmaiņas gaida skolotāji?

Atbilžu gan vēl ir maz, jo attiecībā uz jauno mācību saturu publiskotas tikai tā sauktās lielās idejas, kuru apakšpunktos sīkāk paskaidrots, kas tad skolēniem katrā vecuma grupā būtu jāapgūst. Kā līdz šim rezultātam tikt, to lielā mērā atstāšot skolu un skolotāju ziņā. Ir gan izstrādātas arī paraugprogrammas, kurās sīkāk aprakstītas iespējamā mācību stundu gaita pēc jaunā satura ieviešanas, taču tās pagaidām nav publiski pieejamas, turklāt tās pedagogiem nebūs obligāti jāievēro. Līdz ar to daļa no bažām, kas izteiktas par jauno saturu, varētu mazināties tad, kad būs plašāk pieejama informācija par gaidāmajām pārmaiņām.

Šopavasar jaunais saturs tika apspriests arī plašos forumos, kuros piedalījās katras attiecīgās jomas profesionāļi. Tā forumā, kurā sprieda par kultūras izpratnes un pašizpausmes māk­slā jomu, piedalījās mūziķi, rakstnieki, kinozinātnieki, nonākot pie secinājuma, ka visas mākslas vienlīdz svarīgas.

Literatūra: māksla vai valoda?

Tomēr lielākais stundu laiks mākslas un kultūras jomā arī jaunajā saturā būs atvēlēts literatūrai. Par šā mācību priekšmeta (līdzīgi kā par latviešu valodas apguvi) jaunajā saturā arī publiski izskanējis visvairāk bažu. Daudz šķēpu lauzts par to, kāpēc literatūra atrauta no valodu jomas un nav ietverta tajā pašā mācību priekšmetu grupā, kur latviešu valoda. Te jāatgādina, ka arī šobrīd literatūra iekļauta mākslas priekšmetu grupā, tad nu latviešu valodas un literatūras skolotājs sanāk plaša profila speciālists, kurš raujas pa divām “frontēm”: valodas un mākslu. Var teikt, ka tas, kurā mācību priekšmetu grozā ielikta literatūra, ir birokrātisks lēmums, par ko nav vērts satraukties, tomēr daļa skolotāju un valodnieku, kā arī Latvijas pašvaldību savienība uzskata, ka literatūras un latviešu valodas nodalīšana pazemināšot valsts valodas statusu. Toties jaunā satura veidotāji uzsver, ka literatūra ir māksla un punkts. Šis satura veidotāju striktais viedoklis nez kāpēc attiecas tikai uz pamatskolu. Vidusskolā toties vismaz pagaidām plānots atsevišķs mācību modulis, kurā latviešu valodu un literatūru mācīs kopā. Līdz ar to tad literatūra vairs it kā nav māksla.

Projekta “Skola2030” eksperts literatūras jomā, Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas direktora vietnieks Māris Bušmanis skaidro, ka jaunā satura izstrādes laikā daudz diskutēts par literatūras vietu: “Palikām pie tā, ka literatūra būs vienā jomā ar citām mākslām. Tas ir vēl viens akcents – stiprināt literatūras sadarbību ar pārējām māk­slām, nosakot gan kopīgus sasniedzamos rezultātus, gan nepazaudējot arī literatūrai raksturīgo.

Toties vidusskolā esam vienojušies par trīs kopīgiem moduļiem latviešu valodā un literatūrā, bet relatīvi patstāvīgu saturu katrā mācību priekšmetā. Tā ir ideja par kopīgu jomu, kurā katrs mācību priekšmets ir patstāvīgs un respektējams. Pamatskolā apgūtie un aktualizētie pašizpausmes aspekti vidusskolā, ciešākā saiknē ar valodu esot, vairāk ļaus izprast mākslas valodas specifiku, kultūras kodus u. tml. Tas, ka literatūra ir palikusi kā patstāvīgs mācību priekšmets, var tikai stiprināt arī latviešu valodas un kultūras nozīmi. Turklāt literatūra nedrīkst būt tikai līdzeklis, tas ir patstāvīgs mākslas veids.”

Par literatūras un latviešu valodas vietu droši vien vēl būs diskusijas, kad jauno mācību standartu apspriedīs valdībā.

Bez obligātās literatūras saraksta

Bet kas mainīsies literatūras apguvē? M. Bušmanis stāsta, ka jaunajā saturā literatūrā, tāpat kā citos mācību priekšmetos, tiks mainīti akcenti. Piemēram, uzsverot caurviju prasmes: pašizziņa un pašvadība, domāšana un radošums, sadarbība un līdzdalība u. c. Viņš gan arī atzīst, ka literatūras izziņā šīs prasmes nav jaunums, kaut gan varbūt mazāk līdz šim to laikā attīstīta pašizziņa un pašvadība. Taču jauns ir tas, ka šo prasmju attīstībai tiks pievērsta lielāka uzmanība. “Līdz šim informāciju skolēniem pamatā deva skolotājs – tagad vēlamies, un tas jau daudzās Latvijas skolās notiek, lai skolēni to meklē, iegūst, klasificē, analizē, sintezē un citādi ar to strādā paši,” skaidro pedagogs. Piemēram, skolēniem tiks piedāvāts kāds projekta uzdevums, iespēja veidot darbu, atsaucoties gan uz lasīto literārā darba tekstu, gan pašam jaunradot, piedāvājot jaunus risinājumus, piemēram, pētot gadskārtu ieražas un svētku tradīcijas, izmantojot arī aktuālo, skolēna apkārtnē esošo informāciju. Te iespējama sadarbība arī ar citu mācību priekšmetu skolotājiem, kas arī būs viens no akcentiem jaunajā mācību saturā.

Izskanējušas bažas, ka jaunajā saturā daudz vietas atvēlēts mūsdienu literatūrai, par maz klasikai. Vispirms gan jāuzsver, ka obligātās literatūras saraksta nebūs: arī te daudz kas atstāts skolotāju ziņā. M. Bušmanis norāda: svarīgi, lai bērni gribētu lasīt to, ko skolotājs piedāvā. “Liela nozīme ir arī pieejai, kā darbu lasām. Tad vairs nav tik būtiski – klasika vai mūsdienu darbs,” viņš teic.

Stundās varētu palielināties audiovizuālo materiālu izmantošana, jo jāņem vērā mūsdienu bērnu uztveres īpatnības. “Pirms prast lasīt, viņi iemācās pastiprināti uztvert tieši attēlu, tad nu tas jāizmanto mums par labu, lai bērnus un jauniešus iesaistītu arī lasīšanā,” tā M. Bušmanis.

Kādā no jaunā satura apspriedēm izskanēja bažas: ja bērni lasīs tikai mūsdienu darbus, viņu valoda netiks bagātināta tā, kā notiktu, lasot senākus stāstus un romānus. “Vai valodas bagātināšana notiek tikai ar klasikas darbiem? Tad lai piedod Inga Ābele, Nora Ikstena, Gundega Repše…” atbild M. Bušmanis.

Dzirdētas arī raizes, ka samazināsies folkloras īpatsvars literatūras stundās. Eks­perts nepiekrīt un bilst, ka pamatskolas programmā katrā klasē paredzēts vismaz mēnesis laika, lai kādu noteiktu vērtību aspektā izzinātu tieši folkloru. Piemēram, 4. klasē – daba folklorā un rakstnieku darbos, 5. klasē – mājas un ģimene folklorā. Turklāt folklora ievīsies arī citu tematu apguvē.

Drāma kā darbības māksla

Mācību satura jauninājums, kas radījis gana daudz jautājumu, ir drāma. Tas gan nebūs atsevišķs mācību priekšmets, bet modulis. Tas nozīmē, ka patstāvīgi, ik nedēļu stundu sarakstā drāmas nebūs. Modulim mācību gada laikā būs jāatvēl 20 līdz 40 stundas, un skolas pašas varēs izlemt, kurā brīdī un kā tās iekļaut mācību saturā: vai skolēni visu mācību gadam paredzēto drāmu apgūs divu nedēļu vai pusgada laikā. Protams, tas nozīmē, ka skolām būs fleksiblāk jāveido stundu saraksts. Tas vairs nevarēs būt akmenī iekalts uz visu mācību gadu. Sākotnēji gan bijis plānots drāmas moduli iekļaut literatūras stundās, tomēr ekspertei tieši drāmas jomā Ingai Krišānei izdevies kolēģus pārliecināt, ka drāmai nepieciešama atsevišķa pieeja. Tajā pašā laikā skolām būs ļauts daļēji apvienot drāmas un literatūras stundas. Piemēram, iestudējot kādu lugu vai tās fragmentus.

Vai tagad visi bērni spēlēs teātri? Projekta “Skola2020” eksperte Inga Krišāne skaidro: kaut arī drāmas nodarbībās būs ietverti daudzi aktiermeistarības vingrinājumi, runa nav tikai par teātra spēlēšanu. Jaunajā mācību modelī skolēniem būtu jāapgūst prasme uzstāties, publiski runāt. Galu galā – šīs prasmes noder darba intervijā vai jebkurā nozarē, aizstāvot bakalaura darbu. Jaunā satura veidotāji arī cer, ka tādējādi skolēni mācīsies būt iejūtīgāki viens pret otru.

Vaicāju, vai tad šīs prasmes nevar apgūt sociālajās zinībās. “Tur jau tā lieta: ja visur var apgūt, tad galu galā pa īstam neapgūst nekur. Drāmā apgūtās prasmes varēs izmantot un tālāk attīstīt, piemēram, literatūrā, uzvedot kādus literārus darbus vai to fragmentus, vēstures stundās debatējot vai sociālo zinību stundās izspēlējot dažādas situācijas. Piemēram, literatūras skolotājam vairs nebūs jāmāca, kas ir daiļruna. Mana pieredze liecina, ka samērā daudz cilvēku jau pieaugušā vecumā meklē kursus, kuros var apgūt prasmes uzstāties publiski. Turpmāk visiem jau skolā tiks iedotas atbilstošas prasmes, kas noderēs visu mūžu,” uzskata I. Krišāne.

Drāma moduļa nosaukumā esot jāuztver plašākā nozīmē, proti, ne tikai saistībā ar skatuves mākslām, bet kā darbības māksla, jo ikdienas dzīvē cilvēks bieži ir kā uz skatuves. Tajā pašā laikā eksperte atzīst: satura veidotāju starpā bijusi diskusija, vai jaunajam modulim dot nosaukumu “Skatuves māk­slas” vai “Drāma”. Iepriekš izskanējis, ka jaunā satura veidotāji būtu gatavi jauno moduli dēvēt arī citādi un gaida priekšlikumus, bet vismaz pagaidām tomēr “Drāma” ne ar ko nav aizstāta.

Izstrādājot drāmas moduli, eksperti ņēmuši vērā, ko skolēni attiecīgajā vecumposmā mācīsies citos mācību priekšmetos. Piemēram, ja lielā mācību tēma būs pretstati un literatūrā mācīsies par “Maiju un Paiju”, tad arī drāmā būs vingrinājumi, kuros bērni apgūs, kas ir tēls, kā izpētīt savu lomu, spriedīs par to, kas ir varonis, kāda ir tā rīcība, meklēt sevī tēlu īpašības un diskutēt, vai dzīvē arī ir šādi pretmeti.

Eksperti ir izveidojuši paraugu, kādai būtu jābūt drāmas nodarbībai. Atkarībā no skolēnu vecumposma tai vajadzētu būt 90 līdz 120 minūšu garai. Nodarbībai būtu jāsākas ar iesildīšanās vingrinājumiem, kam sekotu attīstības vingrinājumi. Pēc tam būtu galvenā daļa, tad atslābinošā daļa un pārrunas par to, kas nodarbībā noticis. Līdzīgi kā notiek teātra pulciņa nodarbībās, taču uzsvaram jābūt nevis uz aktiermeistarību, bet to, kādas prasmes bērniem jāattīsta kā vispusīgām personībām. Kad lūdzu minēt kāda vingrinājuma piemēru, I. Krišāne piedāvā kopā veidot teikumus par konkrētu tēmu, kurā es pasaku vienu vārdu, bet I. Krišāne nākamo. Lai izdotos sakarīgs teikums, ir jāskatās uz sarunu biedru, jācenšas saprast, ko viņš grib pateikt, un jābūt uzmanīgam. Līdz šim katrai klašu grupai sagatavots viens nodarbības paraugs un pagaidām tas vēl nav pieejams pat tā sauktajām pilotskolām, jo drāmu sāks aprobēt tikai nākamajā mācību gadā.

Skolu pārstāvji izteikuši bažas: kurš gan mācīs drāmu, jo lielākajai daļai skolotāju neesot attiecīgu prasmju. Izskanējis jautājums, vai skolām nu būs jāpieņem darbā aktieri un kur tādus ņems lauku skolas? “Vai ir vajadzīgs operdziedātājs, lai skolā mācītu mūziku?” ar jautājumu atbild I. Krišāne.

Kad norādu, ka bez operdziedātājiem var lieliski iztikt, jo augstskolās sagatavo mūzikas skolotājus, kamēr drāmas skolotājus ne, I. Krišāne atbild, ka Latvijā esot gana daudz teātra režisoru, turklāt daļa pedagogu arī darbojušies teātra studijās vai improvizācijas teātros un arī jau ieguvuši kvalifikāciju skolu teātru vadīšanā. Turklāt daļa skolotāju vēl tiks apmācīti, savukārt režisori varētu iziet tālākizglītības kursus pedagoģiskās kvalifikācijas iegūšanai. Tāpēc projekta pārstāvjiem ir pārliecība, ka drāmas pedagogu skolās netrūks.

Ideja par drāmas iekļaušanu mācību saturā radusies gan tāpēc, ka jaunā satura veidotāji ir pārliecināti – skolēniem nepieciešamas prasmes, ko drāmas nodarbībās var iegūt –, gan tāpēc, ka vērā ņemta ārvalstu pieredze. Drāma vai tai līdzīgs modulis vai mācību priekšmets ir arī Lielbritānijas, Kanādas, Austrālijas, Īrijas skolās.

Radošums – aizvien svarīgāks

Jaunais mācību priekšmets “Kultūras studijas” 10. un 11. klasē tiks mācīts līdzās vizuālajai mākslai, mūzikai un drāmai. Savukārt 12. klasē paliks tikai kultūras studijas. Kultūras studiju satura izstrādātāja skaidro jaunā mācību priekšmeta atšķirību no jau esošajiem. Proti, māksla un mūzika ir performatīva izpausme, savukārt kultūras studijās skolēni uzzinās, kā kultūra ļauj atšķirties dažādām sabiedrībām un arī tās vieno, arī – par kultūru kā tautsaimniecības nozari un noskaidros, kādas ir nodarbinātības iespējas šajā nozarē. 11. klasē skolēni, apgūstot kultūras studijas kontekstā ar mākslas priekšmetiem, izstrādās kādu produktu, piemēram, sarīkos koncertu vai kādu performanci atkarībā no pašu interesēm un skolas iespējām.

Savukārt, runājot par vizuālās mākslas un mūzikas iekļaušanu obligāto mācību priekšmetu vidū vidusskolā, “Skolas2030” eksperti uzsver, ka tas darīts tāpēc, ka mūsdienās aizvien svarīgākas kļūst radošās prasmes. Abi priekšmeti obligāti gan būs tikai 10. klasē, 11. jau būs jāizvēlas starp vizuālo mākslu un mūziku. Mūzikas jomas eksperte jaunajā saturā, Rīgas 6. vidusskolas skolotāja Inga Godiņa, arī teic: plānots, ka 10. klasē nākotnē mācīsies tā vecuma bērni, kuri šobrīd ir 9. klasē un arī apgūst mūziku. Pēc iespējas ilgākus gadus mācīties mūziku ir svarīgi arī, lai saglabātu Dziesmu svētku tradīciju.

Attiecībā uz mūziku izskanējis daudz bažu, ka skolām nu būšot masveidā jāpērk mūzikas instrumenti, jo skolēniem būs stundās jāpiedzīvo spēles prieks. I. Godiņa šīs bažas noraida: nebūs obligāti jāspēlē “īsti” mūzikas instrumenti. Ritma izjūtu, improvizācijas un spēles prieku skolēni varot apgūt, arī grabinot grabuļus, sitot olīšus vai pūšot santehnikas caurulēs. Viss būšot atkarīgs no skolas iespējām un skolotāja profesionalitātes.

Galerijas nosaukums

Sasniedzamie rezultāti skolēnam pamatizglītībā

* Iemācīsies raksturot savu un kultūras piederību;

* Būs piedzīvojis daudzveidīgas tradīcijas, rituālus un svētkus;

* Būs līdzdarbojies kultūras mantojuma saglabāšanā;

* Atklājis un pilnveidojis savus radošos talantus, nododoties radošajam procesam ar prieku u.c..

Ko iemācīs kultūras studijās

* Starp mācību rezultātiem šajā jomā, piemēram, minēts, ka skolēni “dažādās ikdienas praksēs izmanto mūsdienu nacionālos, etniskos un interešu kopienu simbolus, zīmes un pamato savu saikni ar tiem.

* Salīdzina un raksturo Eiropā dzīvojošo tautu un nāciju identitātes zīmolus, kas izpaužas ikdienas dzīves kultūrā un mākslas praksē”.

* Vai “ir piedzīvojis, kā piederības izjūta pagastam, pilsētai, novadam, valstij attīstās un izpaužas konkrētas mākslinieciskās jaunrades praksē. Raksturo, kā reālajā un digitālajā vidē radošās darbības rezultātā izpaužas personiskā un kopienas identitāte”.

VIEDOKĻI

Saistītie raksti

Jelgavas 4. vidusskolas direktors, mūziķis, skolas orķestra vadītājs Agris Celms: “Ar tehnisko nodrošinājumu mūzikas stundām skolās pamatā viss ir kārtībā. Tomēr attiecībā uz kompetenču pieejā bāzēto izglītības modeli ir diezgan liela neticība, jo tas ir modelēts uz ideālo skolēnu – bet tādu nav daudz. Jāņem arī vērā, ka koru skaits skolās samazinās – ar mūzikas skolu audzēkņiem vien Mežaparka estrādi nepiepildīsim. Lai šo lietu saglabātu, pamatā tomēr ir dziedāšanas mācīšana vispārējās skolās.”

Rīgas 6. vidusskolas direktors Haralds Bārzdiņš: “Mūsu skolā notiek padziļināta mūzikas apmācība un tehniskais nodrošinājums, pateicoties pašvaldības atbalstam, ar katru gadu pieaug. Atbalstu mijiedarbību starp dažādu mākslu veidiem – mūsu skolā jau iestudēti vairāki mūzikli.”

Viedokļi pausti Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2018. gada 30. janvāra sēdē

LA.lv