Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. oktobris, 2013
Drukāt

Lūdzu, kankānu Karlsonam! (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Šis mūsu baletmeistaram ir īsts jubileju laiks. Vasarā nosvinēti paša “pus-apaļie” 55, gatavots apjomīgs mūsu baleta trupas priekšnesums Baltā nama 150. dzimšanas dienas svētkiem, bet septembra sākumā iestudēts “Gulbju ezers” Igaunijas Nacionālās operas nama simtgadē.

Septembra sākumā A. Leimaņa vadībā uz milzīgas, 24 metrus platas, speciāli būvētas skatuves Igaunijas Nacionālās operas dzimšanas dienā simts gulbju lomās iejutās gan pašmāju balets, gan Igaunijas balets un baletskola. “Tā bija gandrīz neiespējamā misija – jāsaliek kopā mūsu un igauņu iestudējumi, kostīmi dažādi, iestudējumu horeogrāfijas un mūzikas partitūru izmantojums – atšķirīgs. Sākumā bija ne tik daudz horeogrāfija, kā aritmētika un ģeometrija. Tomēr igauņu aplausi liecināja, ka izdevās!” gandarīts ir mākslinieks.

 

Līdzsvarā starp 
mūsdienām un klasiku


Jaunā sezona A. Leimanim un mūsu baleta trupai būs pasaules pirmizrāžu un viesizrāžu laiks. Raugoties uz veicamo darbu daudzumu, pirmajā mirklī pat šķitis – ak, kungs, kā to visu dabūt gatavu! Tomēr 20 gadu pieredze Nacionālā baleta vadītāja amatā mācījusi – galvenais ir laba plānošana. Tonī, kādā tas teikts, jaušams spēcīgs vadītāja satvēriens.

Baletmeistars ir pārliecināts, pašlaik mūsu balets piedzīvo vienu no labākajiem posmiem tā 90 gadu vēsturē. “Mums šobrīd ir vizuāli ļoti skaists balets – trupa ir jauna, skaista, talantīga. Otrkārt, nav nevienas izrādes, par ko man vajadzētu kaunēties. Visas scenogrāfijas, visi kostīmi ir tādā izskatā, ka tos var rādīt uz jebkuras skatuves. Repertuārs ir ārkārtīgi dažāds – nav daudz teātru, kuru repertuārā vienlaikus būtu tik daudz lielo klasikas izrāžu, arī laikmetīgais balets un pat laikmetīgā deja.”

Ne tikai vietējā publika, bet arī skatītāji ārzemēs un prestiži baleta nami vēlas redzēt mūsu izrādes. Piemēram, oktobrī LNB baleta trupa dosies uz Odesas un Kijevas opernamiem, kur kopā ar Uļjanu Lopatkinu izrādīs “Grand tango gala” uzvedumus, bet četras “Apburtās princeses” novembra beigās baudīs skatītāji lielākajā Skandināvijas koncertzālē “Tampere Hall” (2000 vietu). Pēcāk sekos Itālija, kur uzvedīs “Apburto princesi” un “Korsāru”, tad Atēnas, kur notiks 17 “Riekstkoža” izrādes, bet pavasarī plānā ir Krievija un Tallina.

“Mēs jau sen vairs neesam kategorijā, kad piezvana menedžeris un saka – nākamajā mēnesī plānojam 15 “Gulbju ezerus” Vācijas ciemos. Mūsu baleta izrādes rezervē vairākus gadus iepriekš, jo sadarbība ir ar nopietniem teātriem. Piemēram, pērn iestudēto “Bajadēru” viesizrādēs vedīsim nākamgad.”

Nav noslēpums, ka mūsu baletdejotāju atalgojums šobrīd nav apmierinošs. “Ļoti gaidu jauno gadu, kad kaut kas varētu mainīties algu ziņā – līdz šim piecus gadus nebija iespējams koriģēt algas. Piemēram, vakar Melno gulbi dejoja ļoti laba, jauna balerīna, kurai ir zemākā kordebaleta alga. Tas ir absurds!”

Baleta vadītājs teic – ikvienam ir brīva izvēle aizbraukt, tomēr prakse liecina – viņi atgriežas. “Viktorija Jansone bija Amerikā divus gadus un atgriezās. Margarita Demjanoka bija vadošā Honkongas baletā – atgriezās. Arī Raimonds Martinovs un Elza Leimane bija atsevišķās izrādēs Keiptaunā un Johannesburgā, bet viņi ir šeit. Redziet, mums ir ārkārtīgi bagāts repertuārs. Citur sezonā ir trīs četri nosaukumi un māksliniekam ir garlaicīgi. Mums ir 16! Turklāt mūsējie bieži brauc un glābj gan igauņus, gan lietuviešus. Mums pašiem sāk veidoties interesanta jaunu horeogrāfu paaudze – Milāna Komorova, Elza Leimane, Kristīne Vaņina, Jevgeņija Trautmane, Raimonds Martinovs un Karīna Taranova, kura strādā džeza stilā. Mūsdienu dejotāji izdejojuši daudzu, dažādu horeogrāfu rokās. Neviļus cilvēks to uzsūc, sāk domāt dažādi. Es gribētu uzticēt viņiem viencēlienus, tad virzīt uz lielo skatuvi.”

Konfekšu valsis 
un televīzijas šovs


Laikā, kad Eiropā un pasaulē mūsdienu horeogrāfi arvien biežāk izvēlas iestudēt viencēlienus vai baleta numurus, A. Leimani nebiedē lielā forma. Viņa radošajā biogrāfijā ir teju viss klasiskā baleta izrāžu spektrs – “Bajadēra”, “Gulbju ezers”, “Riekstkodis”, “Bahčisarajas strūklaka”, “Kopēlija”, “Korsārs”. Lai saraksts būtu pilnīgs, jau tagad prātā rosās ideja par grandiozu “Raimondas” iestudējumu nākamgad. Nav noslēpums, A. Leimaņa spēju radīt izrādes novērtē gan pašmāju skatītāji, gan skatītāji un kritiķi aiz robežām.

Skatuviska, radoša domāšana iesakņojusies jau bērnībā, kad daudz laika pavadīts aiz kulisēm Nacionālajā teātrī, kur spēlēja māte, aktrise Baiba Indriksone, gan tēva, slavenā latviešu kinorežisora Aleksandra Leimaņa, filmēšanas laukumos. Horeogrāfs vienmēr atrod jaunu pieeju, idejas. Viņš stāsta, reizēm pat nākoties izgudrot izrādē jaunas lomas, lai iesaistītu kādu dejotāju. “Mums, piemēram, ir divi neliela auguma puiši, tehniski ļoti spēcīgi. Kad iestudēju “Kopēliju”, izgudroju klaidoņa lomu, piemeklēju pat mūziku, kur var taisīt trikus.”

Baletmeistars teic, pat klasiskajā baletā, kur nosprausts gana stingrs dejas kanons, ir iespēja ieviest jaunas idejas. “Protams, ir izrādes, kas ir saglabājušās gandrīz pilnīgi, piemēram, “Žizele”. Pat nedomā iejaukties un kaut ko uzlabot! Bet ir izrādes, kurās no oriģināla saglabājušies 20 procenti, pārējais – dažādu horeogrāfu interpretācijas, uzslāņojumi, piemēram, “Riekstkodī”, un tad man ir brīvas rokas. To pašu “Kopēliju” veidoju pilnīgi no jauna, tāpat radīta arī “Frančeska da Rimini” ar Čaikovska mūziku, Dvoržāka “Dzīve” un Jāņa Ivanova “Atlantīda”.”

Pamatīgs horeogrāfa izaicinājums – radīt baleta izrādi pilnīgi no jauna mūzikai, kas līdz šim nav dejota. Baletmeistars teic – viņa Karlsonam lidojumā pacelties palīdzējusi mūzika. Tiesa, pirmoreiz noklausoties ārkārtīgi skaistās melodijas, šķitis – ar tādām labāk iestudēt “Karali Līru”. “Vispirms, kā jau mēdz būt laikmetīgas simfoniskās mūzikas gadījumos, likās – kā lai to ritmiski saskaita, taču izrādījās, visas kustības liekas ļoti vieglas. Jura Karlsona mūzikā ir gan melodija, gan ironija, gan atsauces un asprātīgi momenti. Mūzika pilnībā saka priekšā.”

Veidojot “Karlsonu”, pārlasītas visas Astridas Lind-grēnes grāmatas, izskatītas multiplikācijas filmas. “Grāmata ir vairāk Brālīša pārdomas un dialogi starp Brālīti un Karlsonu. Kopā ar komponistu fantazējām, izgudrojām, ka vajadzīgs konfekšu valsis, mums ir televīzijas šovs un skursteņslauķu deja. Palūdzu Jurim – lūdzu, uzraksti kankānu. Galu galā, tas pats galops vien ir! Tā radās “Bokas sapnis”. Ļoti liels prieks ir strādāt kopā ar Mārtiņu Vilkārsi un Ilzi Vītoliņu – īsta sapņu komanda.

Restaurēju pats sev, ko tad īsti bērns grib redzēt. Tomēr izrādi neveidoju gluži kā tīru bērnu izrādi. Vecāki atradīs šeit arī ģimenes attiecības – starp tēvu un māti, vecākiem un bērniem, brāļiem un māsu. Izrādē ir gan ļoti sarežģīti dejojumi, gan lieli klasiskie dueti, gan laikmetīgas, gan klasiskas variācijas. Neuzskatu, ka ar bērnu jārunā tādā “uķi-uķi” valodā – bērni ir ļoti gudri un visu labi saprot.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+