Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
28. jūlijs, 2015
Drukāt

“mājās viņu upurēja veļas dienai” (1)

Foto-Mārtiņš AndersonsFoto-Mārtiņš Andersons

Dace Metēja – daudzsološa jaunā dzejniece, ieguvusi izglītību Skrundas vidusskolā un Liepājas Universitātē, raksta dzeju, piedalījusies dzejpasākumos Kurzemes pusē.

Rīgā bijusi dzirdama Rīgas Centrālās bibliotēkas sarīkojumu ciklā “Dodam vārdu jaunajiem”. Sākusi atdzejot – pagājušā gada nogalē saņemta veicināšanas balva konkursā “Jaunais talants tulkošanā”. Dzeja publicēta internetā un šā gada literārajā žurnālā “Vārds”.

– Kas ir tie trīs vaļi, uz kuriem tu balsti savu dzīvi, literatūru un sapņus?

– Miers, kustība un līdzsvara sajūta.

– Kā tu pati sevi raksturotu lasītājiem, kuri pirmoreiz ieraudzīs tavu vārdu un uzvārdu pie dzejas kopas “Vaļsirdīgās klavieres”? Kas, tavuprāt, ir Dace Metēja?

– Dace Metēja ir meitene, kura, lai arī interesējas par svešvalodām, pirmkārt, ir iemīlējusies latviešu valodā. Tieši šī mīlestība ietver gan mieru, gan kustību uz priekšu, gan arī vēlēšanos iemācīties noturēt līdzsvaru.

– Cik zinu, tu esi kurzemniece. Tikko esi beigusi arī augstskolu, kā nokļuvi līdz Eiropas valodu studijām un ko nākotnē plāno darīt tālāk?

– Pēc vidusskolas beigšanas nespēju izšķirties, vai studēt latviešu valodas filoloģiju, literatūru vai tomēr svešvalodas. Visas šīs jomas man vienmēr bijušas tuvas, tāpēc izvēle nebija viegla, taču pēc iepazīšanās ar Liepājas Universitātes studiju piedāvājumu sapratu, ka tieši Eiropas valodu un kultūru studiju programma ietver visas interesējošās sfēras, un savu izvēli ne mirkli neesmu nožēlojusi. Savu turpmāko nākotni saistu ar tulkotājas profesiju, tāpēc turpināšu studijas Ventspils Augstskolas maģistrantūrā.

– Vai tu tici veiksmei, varbūt gaidi brīdi, kad pavērsies ceļš jauniem izaicinājumiem? Kāds ir tavs dzīves moto, un kā realizēt sevi Latvijā?

– Laikam tomēr ticu veiksmei, vismaz tādā mērā, ka tieši veiksme, nejaušība dažreiz ir tās, kas palīdz pieņemt pareizos lēmumus. Ja runājam par dzīves moto, tad varu teikt, ka man ir svarīgi spēt sadzīvot, iespējams, dzeja ir vēl viena valoda, kurā visupirms mācos sarunāties, sadzīvot pati ar sevi un tikai pēc tam ar citiem.

Manuprāt, tas, ka Latvija ir salīdzinoši neliela valsts, ir priekšrocība, jo, gluži tāpat kā mazā pilsētā, arī mazā valstī var sajust sava veida ģimeniskumu.

Publicējam divus Daces pašas dzejoļus un divas viņas atdzejas.

***

Vaļsirdīgās klavieres

viņš ir upuris

kabatas luktura spīdīgais redzoklis

izgaismo neskaidro pagātni

viņš bija upuris jau sākumskolā

kaut kreisā roka pārkliedza labo

un veiksmīgāk padevās dresūrai

zaļganā burtnīcā pieļāva kļūdas

jo dzīve diktēja savus noteikumus

mājās viņu upurēja veļas dienai

krekliem kas piesūkušies staļļa un brāgas smakas

toreiz kad kožu atstātie atmiņu robi

bija vienīgais glābiņš

tēva patieso dabu tā arī neatkoda

un varbūt arī viņš bija upuris

kurš prombraucot uzdāvināja

vēl vienu jēru

zivis tovakar garšoja tik pliekani

bet migla virs vecajiem prauliem

pletās bieza un sāļa

***

kad upe airējas ar izplūktu gulbja spalvu

tu esi ezers ūdeņainām piedurknēm

pazemes putns

tavā spārnā ieķepusi tumša melnzemes skropsta

zemnieks

tavs kaplis pārdur vagu kā rētu

tu esi lietusvīra uzacs tu esi

no sākuma līdz beigām

šajā pagalmā

kur vītoli pārģērbjas par kokiem

uzvarētājs un upuris reizē

ziedojies dievietei ar pūkainiem pieneņu matiem

jo viņa ir pilnība kā nakts izvilktais flīģelis

pilnība kā kabatās uzskaņoti pirksti

pat tagad sapnī dzirdu kā nočaukst kastaņas pleci

un acīs šķielē melnas ābola sēkliņas

pēc izrādes tu esi neprāta pēdējā dekorācija

pēdējās ceriņu sliedes un otas vilciens

kad tavas rokas ir lamatas

kurās iekritis oranžais magoņzieds

man tevi atkal ir jāaizliedz

***

“Šūpoles pelnos” (Roze Marija Fransuā)

tā ir Marianna

meitene ar smieklu harpūnām acīs

viņa katru svētdienu

spēlē melnas vaļsirdīgas klavieres

Marianna

Marija Anna dungo māte

un iekārdama šūpoles pelnos

lūdz nospēlēt ko skaistu un vientiesīgu

klavieru taustiņu vāks

top smags kā pielijusi kauslapa

kabatās saburzītie pirksti

visam kam viņa pieskaras

liek atskanēt dobji

kā zemes bļodā

jo tā ir Marianna

meitene ar sakniebtām lūpām

katru svētdienu viņa savu vārdu

izdomā no jauna

Marianna

ierunājas sienā iemūrētās Edas

mirstīgajā balsī

akmeņu mierinājumu raksti

vairs nešķiet neparasti.

tā ir Marianna Magdalēna Eda

kura spēlē

melnas

vaļsirdīgas

klavieres

***

(Žozē Flors Tapī)

mana ēna

pa ceļiem dēkainiem

klīst

mēnessērdzīgā siluets

klejojot

aizejot pārrodoties

vai nebeigs viņa

kādu dienu

apmaldoties

salūzīs

viņas atspulgs pret auguma stāvu

viņas tumšie vaibsti

pār akmeņu asajām šķautnēm

drudžains zīmulis kuru nevada neviena

roka

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Vita Eglīte, Skrundā Atbildēt

    Dacīt, man liels lepnums par tevi. Vēl tik jauna, bet jau tik talantīga dzejniece. Tā turpināt!

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+