Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
8. jūlijs, 2013
Drukāt

Manas pēdas uz tavējām…
 Patiess kādas mīlestības atrašanas stāsts

Foto-Stock.xchngFoto-Stock.xchng

Droši vien būsiet jau novērojuši un paši piedzīvojuši, ka mīlestība var atnākt daudzos un dažādos veidos… Reizēm tā parādās tik smalka un trausla, ka to pamana varbūt tikai viens, bet otrs ne. Vai arī ne viens, ne otrs. Un tad mīlestība, iespējams, dodas tālāk pie tiem, kas ir redzīgāki un jūtīgāki. Tādi bija arī studenti Inta un Artis. Intas stāsts.


 

Lai gan esmu ļoti sabiedriska un paziņu un draugu loks man ir varen plašs, tomēr mīļoto cilvēku vēl nebiju atradusi. Nē, nu, skaidra lieta – ir 21. gadsimts, biju, protams, satikusies ar puišiem, un ko tur slēpt, kopā bijām gājuši ne tikai uz kino. Kad gan teorētiski, gan arī praktiski man apmēram bija skaidrs, kāda tā mīlestība ir (tiesa, virspusīgā un vienkāršotā variantā), sāku meklēt pēc dzīlēm, pēc tikai man domātā cilvēka. Te jūs droši vien iebildīsiet, ka ne jau tādā kārtībā jādodas pa mīlas valstības kāpnēm. Bet ko lai daru, ja manā dzīvē notika tieši tā. Tagad manī beidzot valda miers un īstas mīlestības atklājējas gars. Turklāt laika arī ir pietiekami, īstā dzīve tikko sākusies. Kādam viņam jābūt? Hm, es arī par to ilgi domāju. Atšķirībā no draudzenēm, kurām katrai ir spilgti izteikts patīkamā vīrieša tips – vai nu kalsns intelektuālis, vai tumšmatains muskuļu kalns, vai vēl kādas citas iegribas –, es neko konkrētu nevarēju iedomāties. Man šķita, ja es viņu sastapšu, tad droši vien kaut kā sapratīšu vai sajutīšu, ka tas ir viņš – man domātais cilvēks. Reizēm, filmas skatoties, domāju – nu, varbūt tāds kā Breds Pits, bet viņam taču jau ir sava Andželīna. Varbūt vecais Klūnijs, taču tas ir pilnīgi sviestā – jau sirmiem matiem, bet maina vienu draudzeni pēc otras un dižojas, ka neprecēsies un bērnu viņam nebūs. Ha, baigi vajag!

Bet, vienatnē iznākot no kinozāles, saprotu, ka man patiešām baigi vajag. Jāni vai Pēteri. Kur viņš ir? Gan kursā, gan deju kolektīvā visi puiši jau ir apgūti, nē, ne jau tādā nozīmē, bet viņi visi man ir kā brāļi.

Dažs labs ir jaukāks par citiem, bet, esot divatnē, nekāda dzirksts tomēr nerodas. No tiem, ar kuriem sarakstos vai pačatoju tīmeklī, jēga ir vēl mazāka. Vai, ar to sarakstīšanos ir piedzīvoti vairāki nepatīkami brīži. Tie atgadās, kad no tīmekļa iznāc īstenībā. Mans padoms – sazinieties tur, kur esat – ja tas notiek internetā, tur arī palieciet. Ja dzīvē – palieciet dzīvē. Jaukt realitātes nevajag. Ja norunāju satikties ar kādu eksemplāru no sarakstes, sajūta ir tāda, ka uz tikšanos būtu atnācis cits cilvēks un, kas pats trakākais – sarakstes biedra veidolā. Šausmas! Vēstulēs šķita – redz, te mums domas saskan – un te atkal, tiekoties “dzīvajā”, norisinās vieni vienīgi pārpratumi. Tie arī ir interesanti, ar labākajiem pārstāvjiem no interneta var sirsnīgi pasmieties par tēmu – gaidas un rezultāts. Taču šādi meklējumi pagarina īstā atrašanas procesu. Kad tā ļoti kādu meklē, saspringsti, reizēm šķiet, ka man uz pieres neona burtiem būtu rakstīts jautājums – kur tu esi? Ja nevaru nevienu atrast, laikam jau jāmeklē pašai sevi, nospriedu.

Piekopu dažādas sevis sakārtošanas prakses, pabiju pat pie burves. Tas gan bija jauki! Transā palidoju viskautkur. Tas vēl nebūtu nekas, bet šā lidojuma noslēgumā redzēju kāda vīrieša acis – spilgti zilas kā lāzera stari.

Kad atgriezos īstenībā, daudz kas no transā redzētā bija pagaisis, taču šīs acis es atceros labi, arī silto un laimīgo sajūtu, kāda mani pārņēma, tās ieraugot. Nodomāju – tagad man ir vismaz viens skaidrs pieturas punkts mīļotā meklējumos – šīs acis. Aši domās pārlaidu skatu visiem man zināmajiem vīriešiem. Tādu acu nav nevienam. Nopūtos un dzīvoju tālāk.

Te izlaidīšu pāris mēnešus. Neticēsiet, bet šajā laikā ne ar vienu nesatikos un ne ar vienu nesarakstījos. Nē, nu labi, dažreiz satikos un dažreiz sarakstījos ar Arti. Mēs iepazināmies vienā literārā sarīkojumā. Abiem interesēja dzeja un par to varējām runāt un runāt. Reiz nepamanīju, kā bija aizlidojušas piecas stundas. Iedomājieties – piecas manas dzīves stundas! Es taču katru šo stundu varēju veltīt sava zilača meklējumiem. Paga, bet kādas tad Artim ir acis? Tās es neesmu redzējusi, viņš maina kontaktlēcas kā cits kreklus – daždien acis ir zaļas, citreiz draudīgi melnas, tad brūnas, vienreiz raudzījās manī dzidri violetām acīm. Protams, šādas kontaktlēcas viņš bija ielicis, tā sakot, tematiski, jo todien diskutējām par romantisko dzeju. Artis ir lasījis vēl vairāk par mani, un kā viņš prot stāstīt! Ne tikai par dzeju, viņš prot apdzejot katru ikdienas mirkli, līdz tas apaug ar gaismu, krāsām, noskaņām… turklāt valdzina arī viņa zemais, jutekliskais balss tembrs. Kad viņš pieklājīgi vaicā, kad tiksimies nākamreiz, jūtos kā sultāns no “Tūkstoš un vienas nakts pasakām” – jā, dzīvosi vēl vienu dienu, ja tik saviļņojoši stāsti. Bet skaļi saku – tiksimies parīt. Un tā mēs tiekamies. Dziļi intelektuāli. Tas man par sodu, jo mīļotā meklējumus biju samazinājusi līdz vēlmei satikt kādu, ar ko būtu ideāla sapratne. Un te nu viņš ir – mans stāstnieks. Bet, redz, kā tas dzīvē notiek. Kad tev ir tas, ko vēlies, tu vēlies vēl. Nē, ne jau tāpēc, ka to paredz dabas māte, ne arī tāpēc, ka esam pretēja dzimuma un tad jau nu kaut kam ir obligāti jābūt. Bet, Arta stāstos klausīdamās un klausīdamās, un atkal klausīdamās, biju iemīlējusies. Jauki, teiksiet. Jā, jauki gan. Bet vienpusēji.

Nespēju pat nojaust, vai viņam arī kaut mazliet patīku. Mēs jau par personiskām tēmām vispār nerunājām, tikai par dzeju vai arī dzejiski par visu ko. “Kā lai es kliedzu, ka viņu mīļoju!?” – ienāca prātā citāts no filmas “Īsa pamācība mīlēšanā”.

Nē, tā gan nav laba pamācība, domāju. Vai drīkstu tevi apciemot? – pēkšņi Arta balss mani izrauj no pārdomām. Viņš jau četrdesmit trešo reizi ir mani pavadījis uz mājām. Apciemot? Jā, lūdzu, nāc tik augšā! Kas gan varētu būt nevainīgāks par viņa apciemojumu! Turklāt tik aukstā ziemas vakarā pirms došanās uz Siguldu Artim lieti noderētu pabūt brīdi siltumā. Jūtat, visa mana tieksme pēc tuvināšanās ar kādu vīrieti ne tikai garā ir noplakusi, uztveru viņu kā tuvu un mīļu cilvēku, par kuru jārūpējas. Uzvāru tēju, apsēžamies plecu pie pleca un runājamies. Tā taču ir mūsu iemīļotā nodarbe, tālab viss risinās gludi, viņš uzbur dažādus notikumus un atgadījumus, tēlus un noskaņas, stāsta par sastaptajiem cilvēkiem tik sirsnīgi, it kā viņi būtu teiksmu varoņi, pauž domu, ka nekas nav nejauši un tāpat vien. Kā tad, mazliet gurdeni nodomāju, paskatos pulkstenī – Artis ir nokavējis pēdējo autobusu!

Vienā mierā uzklāju viņam guļvietu uz dīvāna un novēlu – labu nakti! Laba nakts tomēr tā nebija, divstāvu koka namā, kur dzīvoju, izcēlās ugunsgrēks.

Tagad jums to stāstu mierīgi, toreiz nemaz tā nešķita. Kaimiņu kliedzieni, belzieni pa durvīm, lai mūs uzmodinātu, dūmu smaka, skriešana pa galvu pa kaklu lejā… Izskrējām uz ielas, kā jau no gultām izlekuši. Sala. Īpaši plikās pēdas uz bruģa. Artis apskāva mani un uzcēla uz savām kājām. Brīža traģikā nepadomāju, cik smieklīgi tas izskatījās – manas pēdas uz viņējām, acis vienam pret otru… Acis!!!

Skrienot Artis nebija ielicis lēcas, un degošās mājas gaismā es pirmo reizi ieraudzīju viņa acis – spilgti zilas kā lāzera stari. Tas nevar būt, nodrebēju.

Lēnām mani pārņēma tā pati siltā un laimīgā sajūta, kas burves raisītajā lidojumā, kur pirmo reizi šīs acis redzēju… Tas pats siltums staroja arī no Arta ķermeņa. Tas ir viņš! Esmu atlidojusi! Un es vēl teicu, ka nevajag jaukt realitātes!

Droši vien gribat zināt, kas ar mums notika tālāk. Kopš ugunsgrēka neesam vairs šķīrušies. Pirms trim gadiem Artis mani bildināja gluži dzejiskā garā – tik tiešām nometās uz ceļa un sniedza man ziedošu ceriņzaru. Reiz, kad bijām jau precējušies, atkal dzērām tēju un grimām nebeidzamās sarunās, iejautājos – kāpēc gan sākumā viņš tik ilgi neļāva noprast, ka arī es viņam esmu mīļa. Katrs stāsts taču bija vienīgi par tevi, Artis mani samulsināja. Un tad piedzima mūsu puisītis. Tagad manī skatās jau divi pāri acu – tik zilu kā lāzera stars, un vīra un dēla stāsti nebeidzas.

Pievienot komentāru

Līgavas kā ziedi jaunā kāzu kleitu kolekcijā2017. gada pavasara-vasaras sezonu gaidot, kāzu modes zīmols "Ingrida Bridal" ir nācis klajā ar jaunāko kāzu kleitu kolekciju "Blooming Flowers".
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+