“Trīs māsas” – no kreisās: Marija Bērziņa, Daiga Kažociņa un Madara Botmane – gatavas doties ilgajā sapņu un ilūziju lidojumā.
“Trīs māsas” – no kreisās: Marija Bērziņa, Daiga Kažociņa un Madara Botmane – gatavas doties ilgajā sapņu un ilūziju lidojumā.
Publicitātes foto

Maskavas laiks Nastavševa stilā 2

Ceturtdien, 12. oktobrī, uz Latvijas teātra skatuves – šoreiz Nacionālajā teātrī – atgriežas krievu klasiķa Antona Čehova “Trīs māsas”. Režisora Vladislava Nastavševa iestudējumā ar nosaukumu “Trīs māsas. Refleksija” tas ir viens no šīs sezonas  visvairāk gaidītajiem notikumiem.

Reklāma
Reklāma
Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 1
Neizmet, turpini izmantot – 10 praktiski pielietojumi ikdienā tavam vecajam viedtālrunim 7
Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 178
Lasīt citas ziņas

Izrādes reklāmas filmiņā trīs māsas – aktrises Madara Botmane, Marija Bērziņa un Daiga Kažociņa – pošas ceļā, pašas savām rokām mēģinot iekustināt smagnēju mazkalibra lidmašīnu. Vai ceļš ved “uz Maskavu!”, citējot izsaukumu, kas lugā izskan ne vienu reizi vien, vai tomēr citur? Sarunā ar trim aktrisēm skaidroju, kurp dodas vēl viens Čehova “Trīs māsu” iestudējums, sekojot Andreja Žagara versijai pirms divām sezonām Dailes teātrī, kā arī iepriekš – režisoru Māras Ķimeles, Fēliksa Deiča, Oļģerta Krodera iestudētajām izrādēm. Antona Čehova “Trīs māsas” ir jau ceturtais Vladislava Nastavševa iestudējums Nacionālajā teātrī – iepriekš bijušas publikas un teātra profesionāļu atzinīgi novērtētās izrādes “Vecene”, “Idiots”, kā arī pagājušā gada “Spēlmaņu naktī” labākās izrādes godu ieguvusī izrāde “Asins kāzas”. Taču tieši Čehova “Trīs māsu” iestudējums esot bijis režisora sapnis jau kopš studiju laikiem – tieši šis darbs Nastavševam esot bijis jāanalizē iestājeksāmenos teātra skolās Pēterburgā un Londonā.
Žanrs – Nastavševs

CITI ŠOBRĪD LASA

Trīs māsu labākie dzīves gadi aizritējuši Krievijas provinces pilsētiņā, jo uz turieni norīkots dienēt viņu tēvs – baterijas komandieris. Kopš tēva nāves pagājis gads, un māsas sapņo doties uz brīnišķo Maskavu. Lugu Čehovs sarakstījis 1900. gadā, tās pirmizrāde notika gadu vēlāk Maskavas Dailes teātrī, kur to iestudēja pats Staņislavskis. Dramaturgs “Trīs māsas”, tāpat kā “Kaiju”, bija iecerējis kā komēdiju, bet Staņislavska aktieri, to pirmoreiz lasot, esot raudājuši. Čehovs bijis šokēts, baidoties, ka lugai draud izgāšanās.

“Gan drāma, gan komēdija,” par jauno iestudējuma žanru saka jaunākā no trim māsām Irina, aktrise Madara Botmane. “Šo darbu nevar “ielikt” vienā žanrā. Es teiktu, izrāde ir īpašajā Vlada Nastavševa žanrā, un man šķiet, tas ir labākais iespējamais šā iestudējuma žanra nosaukums. Mēģinājumu procesā paralēli strādājam gan ar latviešu, gan krievu valodas eksemplāriem, salīdzinām, kaut ko pielabojam, tomēr šī būs Nastavševa sajūta un izpratne par Čehovu.”

Aktrise Marija Bērziņa, kura izrādē spēlē vecāko māsu Olgu, atklāj, ka jaunais iestudējums izcelšot Čehova dramaturģijas paradoksālo, traģikomisko, dabu. “Man patīk, ka Vlads mēģina šajā darbā atrast absurdo, komiskas, paradoksālas situācijas. Ļoti novērtēju viņa domu gājienu – tas ir ārkārtīgi interesants, jo Latvijā ir ļoti maz režisoru, kuri spēj domāt poētiskā valodā. Arī tad, kad viņš no mums prasa kaut ko mums pirmajā mirklī nesaprotamu, tas savādā kārtā darbojas. Viņa izrādes ir atšķirīgas, tās ir notikums,” teic aktrise.

“Minimālisma estētika, tīra telpa un aktieri uz skatuves – tāpat kā “Asins kāzas” arī šī izrāde ir būvēta uz aktierdarbiem,” atklāj aktrise Daiga Kažociņa, vidējā māsa Maša. “Iestudējuma procesā aktieriem ir būtiski “saslēgties” ar režisoru – sekot viņa idejai, uztverot vēstījumu ne tikai vārdos, bet arī caur citām maņām. Man kā aktrisei šis ir ļoti radošs process. Vlads no mums sagaida iniciatīvu, idejas – izrāde sāk rasties nevis pēc iepriekš izdomātas shēmas, bet mirklī, kad režisors sastopas ar aktieriem, ar telpu un detaļām.”

Reklāma
Reklāma

Maskava ir laiks, ne vieta

“Stāsts ir par veco laiku, kurš aiziet, un jauno, kurš atnāk, un neviens nezina, kāds tas būs. Tas bija svarīgi gan Krievijā, Čehova laikā, gan ļoti aktuāli arī tagad, Latvijā,” teic Marija Bērziņa. Jauniestudējuma kostīmu mākslinieces Rūtas Kuplās 40., 50. gadu estētikā veidotie kostīmi tomēr mulsina, liekot domāt, ka šoreiz skatītājs nokļūs Staļina laikā. “Izrādē laiks ir nosacīts,” pieņēmumu atspēko Marija Bērziņa. “Arī slavenais sauciens “Uz Maskavu!” ir metafora, tāpat kā reklāmā redzamais lidaparāts, kas tā arī nepaceļas, bet liek domāt, ka lidojums tūlīt, tūlīt būs. Maskava ir ne tik daudz vieta, bet laiks – kad gribi nokļūt atpakaļ, kad tēvs vēl ir dzīvs un nav bijis jāpieņem patstāvīgi lēmumi. Bet nu ir jāsāk dzīvot. Jāsastopas ar jauno kārtību.”

“Ir tikai loģiski, ka “Trīs māsas” iestudētas tik daudz reižu, jo materiāls ir neticami brīnišķīgs,” piebilst Daiga Kažociņa. “Pirms mēģinājumiem skatījos dažādas izrāžu un filmu versijas, un bija interesanti redzēt, kā katrā no tām mainīti uzsvari. Mūsu izrāde ir par ilgām, cerībām, mīlestību, arī par laiku un atmiņām, bet droši vien katrs tajā ieraudzīs savas “Trīs māsas”. Pat ja lugas darbība saskaņā ar Čehova tekstu risinās Krievijā, mēs spēlējam Rīgā, Latvijā, uz Nacionālā teātra skatuves, jo gan šeit, gan Krievijā ilgas ir ilgas, un cerības ir cerības.” Nē, lidaparāta uz skatuves nebūs, uz Maskavu nelidosim, pasmaida aktrise Madara Botmane, piebilstot: “Izrādes tēma gan pilnīgi noteikti ir par sapņu un ilūziju lidojumu, kurā nereti sāpīgi piezemējies.”

Vibrējošs tremolo

“Par Olgu bieži ir viena asociācija – vecākā māsa, vecmeita un skolotāja – mātišķums, rūpīgums, gādājot par pārējām māsām un vispār – par visu pasauli. Mana Olga būs mazliet cita – ļoti nervoza persona, tāds vibrējošs tremolo. Vecākā māsa, kurai būtu “jāsavāc” citi, bet viņa netiek galā,” atklāj Marija Bērziņa, atzīstot – arī viņas varone, tāpat kā aktrise, pati “nevar ciest” konfliktus, bet negribot iznāk tos pievilkt.

Savukārt Daiga Kažociņa uzsver – viņai izaicinājums ir pats fakts, ka pirms šīs izrādes teātra vēsturē bijis tik daudz Mašu. “Tagad būšu viena no viņām!”

Tikmēr Madarai Botmanei Irinas, jaunākās māsas, loma esot netipiska. “Kā cilvēkam, kurš dzīvē jau piedzīvojis kritienus, vilšanos, grūtākais ir atkal noticēt Irinas sapnim par dzīvi. Man pašai grūtākais ir atcerēties sevi tad, kad uz dzīvi skatījos tā kā viņa – tik tīri, ticoši, sapņojoši un cerību pilni – es labprāt vēlētos arī dzīvē paturēt šādu skatienu, jo tikai tādā dvēseles stāvoklī mēs būtībā vispār esam spējīgi no rīta piecelties no gultas ar prieku un iet, darīt lietas. Esmu pateicīga un priecīga, ka Vlads ir saredzējis manī iespēju spēlēt tādu sievieti kā Irina, jo parasti režisori un skatītāji mani redz citādu, pēc “struktūras” drīzāk kā Mašu.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.