Strādājot pie jaunās filmas “Mans mīļākais karš”, Ilze pa ceļam uz Ezeri, kur 1945. gadā vācieši parakstīja kapitulācijas aktu.
Strādājot pie jaunās filmas “Mans mīļākais karš”, Ilze pa ceļam uz Ezeri, kur 1945. gadā vācieši parakstīja kapitulācijas aktu.
Foto – Tronds Jakobsens

Par lētu naudu mūs vairs nopirkt nevar! Latvietes stāsti norvēģiem 2

Starptautiski pazīstamā latviešu kinorežisore Ilze Burkovska-Jakobsena jau vairāk nekā divdesmit gadus ar vīru Trondu un bērniem Kristīni un Mariusu dzīvo Norvēģijā, Tensbergas pilsētiņā, kur arī darbojas Ilzes un Tronda ģimenes uzņēmums “Bivrost Film & TV”. Pašlaik viņa kopā ar vīru strādā pie filmas “Mans mīļākais karš”. Tā nav filma vien, bet gan gara stāsta sastāvdaļa. Tā stāsta, kuru jau vairāk nekā desmit gadus pasaulei Ilze vēsta par Latviju.

 

Celties spārnos no nulles punkta

LA
LA.LV
Ziņas
“Bija pirmais “feils”, tad otrais un simtais!” Ērglis lamā valdību un vaino sabiedrības uzticības krīzē 48
21 stundas
LA
LA.LV
Veselam
“Pēc vakcinācijas cilvēkam būtu jāļauj brīvi dzīvot un strādāt,” ierobežojumus kritizē Kozlovska 87
14 stundas
LA
Latvijas Avīze
Ziņas
Lemberga vēstule no cietuma rada sašutumu. Ivars Kaļķis atgādina politiski represētās personas likumu 116
23 stundas
Lasīt citas ziņas

Sākums bija 1990. gadā, kad Ilze vien ar piecdesmit toreizējā Saldus mācītāja Jāņa Vanaga dotajiem dolāriem kabatā devās uz Norvēģiju, lai studētu Tautas augstskolā. Ticība sev un “nulles punkts”, kad nekā cita arī nav. Sekoja studijas Lillehammeres universitātē, izcīnot stipendiju un studējot kino režiju. Tad kāzas ar kursabiedru Trondu Jakobsenu, kas tika svinētas divkārt – Norvēģijā un Latvijā. Tā tas arī palika: no Latvijas Ilze pa īstam nav devusies prom, bet Norvēģija kļuvusi par viņas mājām.

“Palikām Tensbergā, jo man vienmēr licies, ka dzīves jēga ir ģimene un tas, ka ģimenē ir bērni, nevis uzreiz pēc studijām censties dabūt darbu Oslo. Nebija cita varianta, kā dibināt savu uzņēmumu, kas veido filmas, iegūstot finansējumu no dažādiem fondiem,” stāsta Ilze.

 

Ceļš līdz “Manam mīļākajam karam”

Neraugoties uz ilgo laiku, kas pavadīts Norvēģijā, Latvija vienmēr bijusi Ilzes dvēselē, līdz ar to – arī filmās. Topošā Ilzes un Tronda pilnmetrāžas animācijas filma “Mans mīļākais karš” iecerēta starptautiskai auditorijai. Kad jautāju, kāpēc tāds nosaukums, Ilze teic: “Filma pati to pasaka… Šis ir stāsts par to, kā bērna acīm saskatīju, kas notika manā dzimtajā Kurzemē pēc kara. Padomju propagandas kontrasts civiliedzīvotāju atmiņu stāstiem, kurus savukārt nedrīkstēja skaļi stāstīt.”

Filma top Latvijā, Ilze katru mēnesi vismaz nedēļu pavada Rīgā. Sadarbības partneri ir producents Guntis Trekteris, “Ego Media” un “Tritone studio”. “Mans mīļākais karš” ir loģiska kulminācija stāstam par Baltiju, par Latviju, par Austrumeiropu, kuru Ilze līdz šim stāstījusi norvēģiem par mūsu vēsturi, dzīvi, šodienu.

“Man ir divi dokumentālie stāsti par Baltijas strādniekiem Norvēģijā. Viens par Lietuvas, otrs par Latvijas cilvēkiem. Sākām 2003. gadā, otra tapa 2005. gada rudenī. Tematiski var teikt, ka abas filmas ir par alkatību, par to, kā norvēģi izmantoja lēto darbaspēku no Baltijas. Lietuvieša stāsts bija sāpīgs: viņam baļķu šķēlējaparātā nocirta plaukstas daļu. Vīrs darbā bija stājies bez dokumentiem un centās izstrādāt pēc iespējas vairāk koksnes. Lai nebūtu nepatikšanu, norvēģu darba devējs lietuviešu Vaclavu aizsūtīja uz slimnīcu, piekodinot: “Tu neko nedrīksti teikt! Biji tūrists, gāji garām, nejauši iebāzi roku zāģī…” Kad atbrauca darba inspekcija, baltieši, kuri bija nokļuvuši nelaimē, nekad par savām problēmām nerunāja. Jo viņi kaunējās par savu situāciju. Vaclavs zināja, ka strādājis nelegāli. Bet lietuvietis, atgriezies atpakaļ mājās, aizgāja pie “Lietuvas Rytas” korespondenta, viņi ar mums sazinājās, un uztaisījām sižetu par Vaclavu komerckanālā TV2. Lietuvietim veicās, jo Norvēģijas arodbiedrības viņu uzņēma par savu biedru un iztiesāja viņam kompensāciju. Otra filma bija tikai par latviešiem. Tā nebija “melnā”, bet “pelēkā” firma, kurai viņi strādāja. Latviešus spieda un spieda strādāt, bet, kad viņi redzēja, cik lielā mērā viņi apkrāpti, kad vairs nav ko zaudēt, tad zvanīja man – es viņiem “izskatījos pēc žurnālistes”. Trīs nedēļu laikā uztaisījām reportāžu – filmu. Ar to visu gribēju pateikt, ka baltieši ir tādi paši cilvēki kā jūs, beidziet skatīties no augšas ar to savu pārticības slānīti – “mēs varam prasīt, jo viņiem ir jāpelna”. Ja salīdzina to laiku, kad sāku filmas taisīt – pirms 14 gadiem –, Norvēģijas vidusslānī attieksme mainījusies. Tagad viņi ir braukuši, Baltiju redzējuši, un tieši vidusslānim ir lielāks respekts pret Austrumeiropu. Pirms tam viņiem likās – mēs esam pasaules daļa, kas cīnās, kā māk, no komunisma tika ārā, tagad par mazu naudu darīs jebko. Tagad viņiem jārēķinās, ka mums tomēr ir sava cena, Austrumeiropa arī ir mainījusies. Jā, un nu viņiem jāmeklē kaut kas vēl lētāks… Mēs, latvieši, vairs neesam darba tirgus “pārtikas ķēdītes” zemākajā pakāpē. Ir viena sabiedrības daļa, kuru es Norvēģijā nepazīstu – tie ir bagātnieki. Par viņiem esmu dzirdējusi tikai visādas leģendas.”

Divas filmas Ilze veidoja par saviem bijušajiem Saldus skolas klasesbiedriem, par to, kā 90. gados pēc PSRS sabrukuma attīstījusies viņu dzīve. “Uzrakstīju pieteikumu norvēģu Kultūrkapitāla fondam, un viņi man piešķīra visu summu, lai veidotu pirmo filmu. Tai bija labi reitingi. Domāju, tāpēc, ka es no cilvēciskā viedokļa mēģinu parādīt politiskos notikumus. Mans pieteikums bija – cik mēs, latvieši, esam jauni, uz trīsdesmit gadu sliekšņa, un cik daudz jau esam paguvuši pieredzēt. Attiecībā uz manu paaudzi – mēs jau nepaspējām sabīties tajā laikā, kad atmoda tik tikko sākās, bet vēl valdīja padomju vara. Padomju ideoloģija mums likās kaut kāda smieklīga paralēlā pasaule. Kad šī filma bija gatava, aiznesu to uz Norvēģijas valsts TV, un redaktors laikam juta kaut kādus sirdsapziņas pārmetumus, sak, teorētiski mēs esam tik līdzīgi, bet cik maz zinām par jums, esam jūs aizmirsuši… Un parādīja to Norvēģijas TV. Kad filmēju otro “Klases bildi”, pasaulē un Latvijā bija 2008. – 2009. gada krīze, sanāca filma par to, kā latvieši tai nepadodas.

Jautāju – vai norvēģus patiešām tas viss interesē? Neesam taču lielvalsts Krievija…

Ilze saka: “Krievijas tēls gan ir negatīvs, nemitīgi ir runas par korupciju, par valsts pārvaldes sistēmas problēmām. Klišejas par to, kā cilvēki dzīvo Krievijā, ir diezgan spēcīgas. Tādā ziņā Baltija viņus neinteresē. Mūsu oligarhu sarunas… Tas viņus politiski nesatrauc.”

 

Pateicībā – mātei

Sekoja filma par Ilzes mammu Tāli Kalnu – “Bekons, sviests un mana mamma”. “Sākumā gribēju taisīt filmu par mammas mājām “Auziņām”. Šī zeme kādeiz piederēja jaunsaimniekiem, tad tika uzbūvēta ēka, pēc tam tā kļuva par kolhoza ēku, kara laikā – par vāciešu armijas štābu. Pēc tam palika tukša. Mamma aizgāja uz “Auziņām”, kad viss tur bija sadrupis un izpuvis, viss bija jāsāk no jauna. Gribēju taisīt filmu – stāstu caur ēkas vēsturi, par mammas pēdējo vasaru tajā, jo viņa plānoja doties prom, uz pilsētu. Šāda problēma ir arī norvēģiem, tas mūs satuvināja. Bet filmas gaitā mainījās akcents – no mājas uz cilvēku. Un izrādījās, ka tā ir manas mammas dzīves pēdējā vasara.”

Finansējums nāca arī no Norvēģijas. “Sākumā man bija grūti noformulēt, kāpēc filma būs par manu mammu. Jo vienmēr prasa – ar ko viņa ir nozīmīga? Stāstīju, ka viņa ilustrē to dzīvi, kāda bija iezīmīga veselai Latvijas paaudzei. Stāstīt par sev tuvu cilvēku ir grūti. Stāvēt kādas Norvēģijas komisijas priekšā un teikt: mana mamma ir varone! Tas nebija vienkārši. Bet tomēr atradās Norvēģijas TV redaktors, kurš teica: tā būs interesanta filma! Tad arī pārējie piekrita: ja tu Ilzei tici, tad mēs arī.

Grūtības ir arī tad, kad filma ir pieteikuma stadijā. Tad dokumentālo filmu pasūtītāji vēlas, lai tur būtu humors. To ir ļoti viegli “notirgot”: redziet, kāds dzīvesprieks, dzīvesspars, nepadošanās liktenim! To es nevarēju apsolīt. Mana mamma bija nopietna, nekādus jociņus un šķelmīgo skatu uz dzīvi no viņas nevarēja gaidīt. Laikam naudas devēji grib, lai publika tiktu izklaidēta, lai ir raksturs, kas nepadodas liktenim, kur ir optimisms iekšā. Ja vēl noformulē kaut kādas asprātīgas frāzes, sanāk tāds “ikdienas pozitīvais varonis”.”

Kā tas ir, ja režisors par filmas varoni izvēlas savu mammu? Vai šī ciešā saikne starp māti un meitu nerada problēmas un pat diskomfortu, kad ir jāfilmē?

“Man bija interesanta saruna ar brālēnu. Norvēģijā ir tradīcija kāzās un jubilejās teikt garas runas. Sasummēt jaunlaulāto vai jubilāra dzīvi tā, ka pārējiem ir pacēlums, prieks. Man šķiet, ka labāk, lai svinībās cilvēks pasaka to visu īsi, “dzejnieka vārdiem”, un vairs neko daudz nerunā. Brālēns teica, ka nepiekrīt. Ka mēs Latvijā labo viens otram nepasakām, atstājam visu tikai sajūtu līmenī un viss tikai no attiecībām jānolasa. Tāpēc ir labi uzdrošināties skaļi, cilvēkam dzīvam esot, pateikt visu priekšā kaut ko labu par savu tuvāko cilvēku. Sapratu, ka es ar filmu to arī mēģināju.”

 

Kas joprojām vārās Kurzemes katlā

Filma “Mans mīļākais karš” top jau vairākus gadus. Tai ir smags, izaicinošs nosaukums – atzīstos Ilzei, ka man ir bažas, kā tas tiks uztverts gan Norvēģijā, gan citur.

“Norvēģijā joprojām pieprasītākā un pārdotākā literatūra ir par Otro pasaules karu. Nemitīgi tiek rakstītas jaunas un jaunas vēstures grāmatas,” Ilze saka. “Kad sāku par filmas nosaukumu domāt… Norvēģiski tas vispār neskan. Norvēģu valoda ir mana otrā valoda, bet bieži neizjūtu šo valodu tā kā latviešu. Nosaukums pie manis atnāca angliski. Paradoksu ietverošs, izaicinošs, ceru, tāpēc uzmanību piesaistošs. Bet tad, kad cilvēki skatīsies filmu, viņi sapratīs nosaukumu. Filmai ir vairāki slāņi. Viens ir tāds pats kā par mammu, caur personīgo uz lielām lietām. Pirmā doma bija pastāstīt par Kurzemes katlu. Šis stāsts man ir saistošs tādēļ, ka tajā ir ļoti daudz sāpju, ārkārtīgi daudz kritušo karavīru un liels paradokss, cik bezjēdzīgs ir karš. Padomju laikā mums mācīja, cik nozīmīgas bija šīs kaujas, bet – par ko? Protams, skaisti – par Kurzemi. Tikai skolotāja jau nekad neteica, ka patiesībā padomju armija netika galā ar Kurzemes aplenkumu. No vācu puses un no latviešu patriotiskās puses tās ilgās cerības, ka visa Latvija nebūs sarkana, ka varbūt būs iespēja atgriezties brīvvalsts statusā. Vēlāk, pēc kara, mēs ik pa laikam atradām kaut ko, kas atgādina šo šausmīgo kara noslēgumu. Šis karš Kurzemē par sevi atgādināja vēl ilgi. Ļoti palīdz Tronds, jo viņš saskata, kā norvēģi varētu uztvert dažādas filmas epizodes. Tronds vērtē filmu kā producents, viņš skatās, lai filma būtu saprotama norvēģiem. Te nevaru lietot tik tēlainu valodu, kā man gribētos. Jo vajag, lai norvēģu skatītājs pieņemtu filmu, ja viss tiks izskaidrots, visas kartes parādītas, uzskatāmais materiāls. Kā veidotājam tas varbūt liekas didaktiski. Bet, ja norvēģis kaut ko uzzinājis, var saprast tālāko, saprast dziļāk arī emociju.”

Filmas sākotnējais treileris ir spēcīgs: ģimene brauc uz jūru, uz Kurzemes piekrasti, bet līdz tai netiek, jo tur ir pierobežas zona, uzarta pludmale, robežsargi… Ilze: “Tas ir stāsts par to, cik daudz tev padomju sistēmā bija aizliegts. Tā bija tikai maza cilvēciska nepieciešamība – redzēt jūru. Bet nevari, PSRS ārējā robeža… Kāda sieviete man Alsungā stāstīja – un mani tas stāsts noveda līdz asarām –, desmit kilometrus tālāk ir Jūrkalne. Tur baznīcā iekarināts kuģa modelītis, kuru viņa gribēja redzēt. Ar šādiem kuģīšiem gan Latvijā, gan arī Norvēģijā tiek pieminēti jūrā bojā aizgājušie zvejnieki. Bet neviens Alsungā to kuģīti sen nebija redzējis, jo uz Jūrkalni nedrīkstēja iet, bet visi zināja, ka kuģītis tur ir… Par auksto karu runājot – daudzi zinātnieki raksta, ka Baltijai Otrais pasaules karš beidzās tad, kad padomju armiju izveda no mūsu teritorijas. Mēs bijām ļoti militarizēta vieta, visur bija padomju armija. Esmu dzimusi 1971. gadā, tikai 26 gadus pēc kara. Visi šie notikumi nebūt nav tik seni. Otrais pasaules karš Kurzemē beidzās smagi. Par bēgļiem un civiliedzīvotājiem jau skolā vispār neko nepieminēja. Mājās – ar visu savu patriotisko dzimtu un ģimeni – man tomēr atklāti jāsaka, ka bērnībā un agrīnajos tīņa gados nesapratu, kas ir kas, kas tiek noklusēts, par ko pieaugušie nerunāja, par ko runāja pusteikumos, laikam saprotot, ka man nav prātiņa skolā muti turēt. Tādējādi sargājot ne tikai sevi, bet arī mani. Tāpēc filmas stāsta, kā tāds padomju bērns kā es uzaugot pamazām iegūst atklāsmi par tiem vispārējiem meliem, kurus padomju vara pūta acīs cilvēkiem. Karš padomju propagandai bija pats labākais ierocis. Un biedēšana ar karu vadoņiem arī šobrīd ir labs ierocis vai līdzeklis cilvēku pakļaušanai.

Otrais pasaules karš mūsu dzīvē bija klātesošs ilgus gadus, it īpaši skolā. Tāpēc arī animācijas žanrs – skats uz kara un pēckara dzīvi bērna acīm. Man ir bažas par to, ka arī ārpus Latvijas ir cilvēki, kas netic, ka arī Latvijā var būt demokrātija, ka mēs ar to netiekam galā. Viņiem šķiet, ka mēs esam tikai totalitārismam radīta nācija. Tāpēc ik pa laikam ir jāatgādina nesenā pagātne. Ne tikai norvēģiem.”

 

 

Uzziņa

Ilze Burkovska-Jakobsena

Saņēmusi Latvijas kino augstāko apbalvojumu “Lielais Kristaps” (2009) par filmu “Sviests, bekons un mana mamma”. Šī filma apbalvota arī Varšavas dokumentālo filmu festivālā un ieguvusi Norvēģijas TV balvu “Zelta kadrs” par labāko dokumentālo filmu.

Filmogrāfija:

2014, TV dokumentālie seriāli bērniem “Norvēģija +”

2004 – 2010, “Klases bilde”

2012, 2016, “Klases bilde, par 10 gadiem gudrāki”

“2005, “Rēta no Norvēģijas”

2008, “Sūlvangas Ziņas”

2008, “Puiši uz tilta”

2010, “Bekons, sviests un mana mamma”

2010, “Tāds es esmu un tā tas ir”, trīs sezonas

2011, “Kleitas, mātes un meitas”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Ziņas
“Bija pirmais “feils”, tad otrais un simtais!” Ērglis lamā valdību un vaino sabiedrības uzticības krīzē 48
21 stundas
LA
LA.LV
Veselam
“Pēc vakcinācijas cilvēkam būtu jāļauj brīvi dzīvot un strādāt,” ierobežojumus kritizē Kozlovska 87
14 stundas
LA
Latvijas Avīze
Ziņas
Lemberga vēstule no cietuma rada sašutumu. Ivars Kaļķis atgādina politiski represētās personas likumu 116
23 stundas
DA
Dr. Apinis
Veselam
Circene: Cilvēki, kuri organizē vakcinācijas procesu, no veselības sistēmas nesaprot pilnīgi neko 87
21 stundas
LE
LETA
Veselam
Pavļuts atklāj, kam paredzēti atlikušie “AstraZeneca” vakcīnas krājumi 27
22 stundas
Lasīt citas ziņas
DA
Dr. Apinis
Veselam
“Neviens man nevar atbildēt, kāpēc divreiz pret Covid-19 vakcinētiem cilvēkiem ir jāturpina nēsāt sejas maskas?” Circene jautā valdībai 26
2 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Kad sociālās aprūpes centros drīkstēsim apciemot savus tuviniekus? Atbild Petraviča 1
2 stundas
Raivis Šveicars
Ziņas
Latvijas 9 no 10 mācību telpām gaisa kvalitāte ir tik slikta, ka vairākas reizes pārsniedz PVO ieteikumus
1 stunda
AK
Aija Kaukule
Kokteilis
“Nevarēju saskatīt burtus uz lapas, jo trīcēja rokas!” Mūziķe Stafecka par savu jauno darbu
2 stundas
LE
LETA
Veselam
Turpinājis augt saslimstības rādītājs: cik Covid-19 slimnieku atklāti sestdien?
11:15
LE
LETA
Ziņas
Saulaina, silta un sausa. Laika prognoze nedēļas pēdējai dienai
10:05
LE
LETA
Veselam
Pirmie jau ap pieciem rītā; policija gaidītājiem atved krēslus! Pie Cēsu vakcinācijas centra “dzīvā rinda” jau slēgta 4
09:55
SD
Sandra Dieziņa
Ziņas
“Ugunspuķes tējas no Latvijas bioloģiskajām pļavām!” Kā pasaulē gardu muti dzer latviešu veselīgās tējas
1 stunda
AR
Anda Rožu
kalne
Ziņas
Pienākumā pārvērsts bērnu (ne)lasīšanas stress! Rožukalne recenzē “Literatūre/Sākumskola”
1 stunda
LE
LETA
Ziņas
Saulaina, silta un sausa. Laika prognoze nedēļas pēdējai dienai
1 stunda
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Pasaulē vecākā Gorilla Berlīnes zoodārzā nosvin dzimšanas dienu
2 stundas
Raivis Šveicars
Ziņas
“Corebook” ir viens no pirmajiem un veiksmīgākajiem uzņēmumiem pasaulē, kuram zīmola vadlīnijas izdevies digitalizēt
1 stunda
AT
Andris Tiļļa
Kokteilis
“Ir bijis melnais, sarkanais, zaļais, violetais un sudrabotais posms!” Neakadēmiskās dzīves mākslinieces Laimas stils noslēpumi
1 stunda
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
Mangaļsalas jahtklubā “Auda” jau desmit gadus mēģina radīt pasaulē labākās sporta laivas
1 stunda
Uldis Šmits
Ziņas
Uldis Šmits: Krievija ir “sākusi pārkārtot debates no “mēs to neesam darījuši” uz “citas valstis arī tā dara”
1 stunda
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
“Es prognozēju samērā ātru ekonomikas atkopšanos no pandēmijas sekām,” atklāj “Luminor” bankas valdes priekšsēdētājs Boseks
1 stunda
SD
Sandra Dieziņa
Laukos
Ko nosaka jaunais Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likums?
1 stunda
AJ
Atis Jansons
Ziņas
“Varbūt nopirkt e-mocīti?” Eksperti vērtē jaunā braucamrīka potenciālu reālā satiksmē
1 stunda
AK
Aija Kaukule
Ziņas
“Es laikam biju viens no tiem bērniem, kas nebeidza zīmēt!” Saruna ar godalgoto ilustratori Aneti Meleci
1 stunda
IB
Ivars Bušmanis
Ziņas
“Zaļais kurss un digitālā transformācija – tieši ta šajā laikā visvairāk vajadzīgs,” pirmā intervija ar Petri EK pārstāvniecības vadītājas amatā
2 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Ziņas
Kāpēc piemiņas vieta Amatā uz Sibīriju izvestajiem latviešiem top tik grūti
1 stunda
LA
LA.LV
Ziņas
“Bija pirmais “feils”, tad otrais un simtais!” Ērglis lamā valdību un vaino sabiedrības uzticības krīzē 48
21 stundas
DA
Dr. Apinis
Veselam
Circene: Cilvēki, kuri organizē vakcinācijas procesu, no veselības sistēmas nesaprot pilnīgi neko 87
21 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
FOTO. VIDEO. Karaliskā ģimene atvadās no mīļotā prinča Filipa 10
18 stundas
LA
Latvijas Avīze
Ziņas
Lemberga vēstule no cietuma rada sašutumu. Ivars Kaļķis atgādina politiski represētās personas likumu 116
23 stundas
LE
LETA
Veselam
Pavļuts atklāj, kam paredzēti atlikušie “AstraZeneca” vakcīnas krājumi 27
22 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieces – Laura un Jadviga
2 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Bērnus nedrīkst izmantot kā šova dalībniekus!” Meļņiks par dziesmu svētku plāniem 35
22 stundas
IR
Ilmārs Randers
Ziņas
“Rail Baltica” celtnieki strādā piecos “burbuļos”: kas īsti notiek pie stacijas un kas sagaidāms turpmāk? 25
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“Cilvēkiem “apgrieztas” jebkādas iespējas!” Uzņēmējs Bērziņš par zaļajām pasēm, Izraēlu un ierēdņu pārspīlēto centību 30
1 diena
ML
Māra Libeka
Ziņas
Māra Libeka: Ne viens vien deputāts jau pirms pusdienām ir “psiholoģiski atdalījies” no veicamajiem pienākumiem 12
1 diena