Kultūra
Teātris un kino

Melni baltais “Karalis Līrs” 3


Aktieru spēle izrādē ir kustībās skopa, bet mērķtiecīga un ekspresīva, viņi nespēlē titulus, bet savu varoņu izvēles.
Aktieru spēle izrādē ir kustībās skopa, bet mērķtiecīga un ekspresīva, viņi nespēlē titulus, bet savu varoņu izvēles.
Publicitātes (Didža Grodza) foto

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra iestudējums Šekspīra “Karalis Līrs” ir viens no spilgtākajiem teātra sezonas notikumiem. Režisora Viestura Kairiša debija uz senākā Rīgas teātra skatuves ir radoši veiksmīga.

Scenogrāfa Reiņa Dzudzilo uzburtie pirmie izrādes mirkļi atklāj grandiozu telpisku dabas foto, kam centrā ar muguru pret skatītājiem stāv kails cilvēks. Vizuālajā kopumā nolasāms paradīzes un cilvēka kā harmoniskas daļas tēls, skaidri ilustrējot izrādes programmiņā ierakstīto žanru “bēgšana no paradīzes”. Ironiski, ka dabas skatu teritorijas apzīmētas kā sadalāmas, uz katras sienas ir pa milzīgam ciparam, 1, 2 vai 3. Šīs teritorijas pienāksies katrai no trim karaļa meitām. Nākamajā ainā karalis Līrs pēc sievas nāves sola dāvināt īpašumus bērniem, Gonerila un Regana apliecina mīlestību tēvam, bet Kordēlija tiek svītrota no mantojuma. Ainas neatgriezeniskumu un svinīgumu pastiprina bēru atmosfēra, skatuves centrā atrodas karalienes zārks, noskaņu papildina arī Artura Maskata izsmalcinātā, apgarotā un vienlaikus neuzbāzīgā mūzika, kas pavada šo un gandrīz visas turpmākās ainas. Melnbaltie kostīmi ir vēsturiski stilizēti, taču bez dekoratīvām detaļām, izceļot aktieru sejas, rokas.

Sākuma ainas iezīmē izrādes strikto un askētisko vēstījumu bez sadzīviskiem galma rituāliem, sižetiskām blakuslīnijām ar fokusu uz būtisko dramatisko darbību, attiecībām, raksturiem, ētiskām izvēlēm. Arī aktieru spēle ir kustībās skopa, bet mērķ­tiecīga un ekspresīva, aktieri nespēlē titulus, bet savu varoņu izvēles. Precīzs Glostera domas “caurspīdīgumā” ir aktieris Gundars Āboliņš, kura decentā skanīgā balss ļauj līdzi dzīvot tēva domām par dēliem, no kuriem viens izrādās nelietis, otrs – apmelotais. Trīs māsu tēlojumā katra no Līra mantiniecēm tiek spēlēta atšķirīgās krāsās, Danas Čerņecovas Regana varaskārē ir tieša un asa, Jekaterina Frolova koķetās Gonerilas lomā spoži atklāj erotisku baudkāri, Jana Ļisova meitenīgo Kordēliju spēlē piesātināti un organiski.

Režijas kopīgajā uzstādījumā lasāms tas filozofiskais mērogs, kas atrasts Latvijas Nacionālā teātra Raiņa “Uguns un nakts” (2015), H. Ibsena/ E. Grīga “Pērs Gints” (2016) izrādēs. Jaunais iestudējums Rīgas Krievu teātrī apliecina Kairiša dramatisko izrāžu stila galveno pazīmi – tradicionālā un novatoriskā, nosacītā un psiholoģiskā savienojumu, kam saknes meklējamas režisora estētisko uzskatu būtībā, pieejā dzīves parādībām un to atveidošanai mākslā. Kairiša klasikas iestudējumi ļauj runāt par izkāpināta godīguma tēmu, ko šoreiz iemieso centrālais varonis karalis Līrs, izejot caur ideālisma, liekulības, nodevības, pazemojuma un atklāsmes pārbaudījumiem, ko daudzšķautņaini atveido Jakovs Rafalsons. Monumentālās lomas uzticēšana pieredzējušajam aktierim izrādē attaisnojas. Līra atveidojums ir iespaidīgs, tajā dažādās proporcijās sadzīvo pretējas un spilgtas zīmes – komiskā, traģiskā un filozofiskā vieduma izteiksmes.

Otrkārt, Kairiša izrādēm raksturīgas sociālpolitiskās kritikas zīmes, kas “Karalī Līrā” iezīmētas ar scenogrāfijas risinājumiem, ļaujot uz skatuves savstarpēji kontrastējošajām vareno hercogu un izstumto nabagu ainām norisināties gandrīz vienlaikus un vienviet. Mijiedarbības blīvums ļauj aktieriem savstarpējā spēlē panākt vienotu spēles “temperatūru”. Dzīvu saiti ar mūsdienām atsevišķās epizodēs savij aktieru vēršanās pie publikas, ļaujot Borisa Pasternaka tulkotās Šekspīra dzejas rindas poētiski vispārināt un “šodienīgot”. Īpaši precīzi izskan skarbais komentārs Muļķa Toma un Glostera ceļa ainā par “pienākušiem laikiem, kad neprātīgie ved aklos”.

Trešais elements ir mistikas slānis, kas ievijas gandrīz katrā Kairiša iestudējumā. Šoreiz Āksta lomas skaudrās patiesības teksti skan no mirušās karalienes, kura parādās kā spoks un kura redzama tikai Līram. Asociatīvā Hamleta tēva gara jeb iekšējās balss tēls, kas mudina Līru uz atklāsmi par patiesumu un meliem, paspilgtina “akluma” motīvu Glostera un Līra likteņos.

Izrādes uzbūvē nolasāms strikts lugas īsinājums un ainu virknējums, kas faktiski to pielīdzina filmas scenārija formai. Visas ainas ir kā noslēgtas etīdes, kas runā katra pati par sevi, vienlaikus katrs Šekspīra sižeta pavērsiens ievij nākamo nospriegoto attiecību mezglu, iedarbojoties kā katapultas mests lādiņš.

Uzskatāms montāžas princips atklāj Edmonda – Glostera ārlaulības dēla – lomu, morāli nevainīgais dabas bērns pakāpeniski izaug līdz pērkamam nežēlīgam tēva slepkavam. Lomas koncentrētā līnija sastāv no atsevišķām sarunām ar skatītājiem, ko aktieris Kirils Zaicevs izspēlē tīši augstprātīgi. Edmonda psiholoģiskie monologi demonstrē degradāciju, ko piedzīvo fiziski skaistais, veiklais un ar katru ainu aizvien savtīgākais zēns/puisis/vīrs.

Centrālā varoņa karaļa Līra personības atklāsmi izteiksmīgi papildina precīzie scenogrāfiskie “lielo” un “mazo” durvju varianti, kas ar gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa risinājumu ļauj ieraudzīt cilvēka pārvērtības visdažādākajos apstākļos.

Izrāde pārliecina daudzveidīgi – kā režisora Viestura Kairiša turpinājums klasikas iestudējumu sērijā, kā pamatīga “ielūkošanās Šekspīra bezdibenī” (Atis Rozentāls “Šekspīra bezdibenis”, “Diena”, 12. 05. 2017.), kā mākslinieku Reiņa un Kristas Dzudzilo virtuozs scenogrāfijas risinājums un kā aktieru ansambliskuma apliecinājums.

 

VĀRDS SKATĪTĀJAM

Armands Kalniņš: “”Karalis Līrs” Rīgas Krievu teātrī – piesātināta ansambļa izrāde ar izcilniekiem.”

LA.lv