Mīlas dēļ pazaudēt galvu: neierastas kaisles izpausmes dzīvnieku pasaulē 0
Pavasara saule iesilda arī dzīvnieku sirdis. Kā izpaužas viņu simpātijas? Daļai dzīvnieku pavasaris ir vienaldzīgs, jo vairošanās procesi norit rudenī, toties pavasarī tiem piedzimst mazuļi. Glāstiem līdzīgas darbības veic arī dažādi putni, kukaiņi un citi dzīvnieki, jo īpaši to var novērot starp suņiem, kaķiem, cūkām, kā arī lāčiem. Taču kādas ir vēl citas – neierastākas kaisles izpausmes dzīvnieku pasaulē?
Ikviena vardīte ir skaista, ja gribi to smukāko, ņem plaukstā kokvardi – ja nu pārvēršas par princesi!
Kokvardes vairošanās sezonu sāk aprīļa beigās un mīlai ļaujas līdz maija beigām, retos gadījumos līdz pat Jāņiem. Kokvaržu tēviņi dzied serenādes mīļotajai tik skaļi, ka naktīs balss dzirdama pat līdz divu kilometru attālumam.
*
Roņi pārojas uz ledus vai krastmalā, bet pat tad, ja mātīte tiek apaugļota, īstā grūsnība sākas tikai desmit nedēļas vēlāk. Savstarpēji cīnoties, vecie tēviņi esot ļoti uztraukti, ne par ko citu neinteresējas kā vien par savu mīļoto un rāda tai dažādus trikus. Tikpat stipra kā roņu mīlestība ir viņu greizsirdība. Gudrā daba! – stiprumam roņa dzimumloceklī ir neliels kauliņš.
*
Vairāk nekā 90% visu putnu sugu ir monogāmas. Zosīm un gulbjiem ciešas saites starp pāra putniem saglabājas visu gadu. Taču tik un tā katru pavasari tie rīko savstarpēju izrādīšanos. Par īsti monogāmu sugu ornitologi uzskata paugurknābja gulbi.
*
Seksuālās attiecības starp vienas sugas īpatņiem, kur mātīte pārojas ar daudziem tēviņiem, ir poliandrija jeb daudzvīrība. Šī parādība nav pārāk plaši izplatīta, bet tai ir savs bioloģiskais pamatojums. Piemēram, daudzu kukaiņu sugu mātītes vajadzīgo spermas daudzumu, kas nepieciešams olu apaugļošanai, var iegūt, sapārojoties ar vairākiem tēviņiem pēc kārtas. Bišu māte vienā reizē sapārojas ar četriem līdz septiņiem traniem. To dara reizi dzīvē vairākas dienas pēc kārtas, savācot spermu visam mūžam un noplēšot šim visu mantību. Tas notiek lidojuma laikā.
*
Sikspārņi ir poligāmi dzīvnieki, t. i., tiem neveidojas pastāvīgi pāri, bet tēviņi pārojas ar daudzām mātītēm, un arī mātītes var sapāroties ar vairākiem tēviņiem. Migrējošo sugu sikspārņu tēviņi iesmaržo savas mītnes ieeju. Pēc pārošanās sikspārņu mātītēm ir unikāla spēja “iekonservēt” tēviņu spermu savos dzimumvados, kur tā saglabājas dzīvotspējīga vairākus mēnešus – līdz nākamā gada pavasarim. Olšūnas attīstība, apaugļošanās un embrija attīstība notiek tikai pēc pamošanās no ziemas guļas.
*
Daudzu sugu pīļtēviņi cerēšanās laikā uz īsu brīdi mēdz pamest savas izredzētās un mēģina varmācīgi sapāroties ar kaimiņu mātītēm, kuru “likumīgie” partneri savukārt reti kad iejaucas šajā procesā. Kolonijās ligzdojošo putnu sugu tēviņiem (jūras kraukļiem, zivju gārņiem, kaijām, krauķiem) reizēm ir grūti savaldīties, diendienā lūkojoties uz kaimiņa glīto sievu.
*
Ap jauno gadu meža cūku bars raksta mīlestības vēstules kuilim – atstāj smaržīgas zīmes. Meža kuilis riesta laikā seko cūku baram un pārojas, tiklīdz saož gribošo mātīti. Mežacūku barā ir apbrīnojama sinhronizācija – pirmā parasti sāk meklēties bara vadone – vecākā un stiprākā cūka. Pēc tam trīs dienu laikā sāk meklēties arī pārējās mātītes. Nu, lai pilnīgāk izmantotu kuili. Ja pirms tam nesen bojā gājusi bara vadone, tad sinhronizācija nav tik izteikta un izstiepjas vairākās nedēļās.
*
Vasaras viducī zalkši rīko kāzas, un tajās piedalās vairāki īpatņi. Parasti kādā saulainā vietiņā savācas vairāki pāri un, savijušies ciešā kamolā, nodarbojas ar seksu. Apkārt lodā tēviņi, kuriem pie dāmām tikt nav izdevies, taču viņi nebūt nedusmojas. Viņi mīlniekus sargā no briesmām. Briesmu tuvumu sajutuši, šie sargi brīdinoši iešņācas un izdala smirdšķidrumu, kas ir kā signāls ar pārošanos aizņemtajiem tīkamo nodarbi beigt un glābties.
*
Odu tēviņi iekairina mātītes ar savu lidošanas veidu – tie “sijājas” gaisā blīvā mākonītī. Mātītes, sadzirdot spārnu radīto sīkšanu, metas pretim tēviņiem.
*
Mīlas dēļ var pazaudēt galvu. Īpaši jāuzmanās zirnekļu tēviem, kas augumā ir mazāki vai pat krietni mazāki par mātēm. Vecais atnes dāmai dāvanu – kādu noķertu barību – un veic pielabināšanas rituālus. Bet pēc pārošanās māte var apēst savu mīlnieku, ja tas laikus neaizmūk. Tāpēc tēvi arī gudri – iet tīklam pa otru pusi. Dažiem kukaiņiem, piemēram, dievlūdzējiem pārošanās ir ilga, un tieši tās laikā mātes apskauj savu čomu un nokož tam galvu, un tad mierīgā tempā to notiesā.
