Viedokļi
Komentāri

Ilze Kuzmina: Ministra satraucošā vienaldzība 16


Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis
Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis
Foto LETA

“Man vienalga, kā to nosauks, – vai tā būs 1. klase vai nē, bet sešgadnieku skološana 2018. gada septembrī tiks uzsākta,” tāda ir izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska vairākkārt paustā nostāja par sešgadnieku skološanu tuvākajā nākotnē. Tātad ministram vienalga, tomēr reforma būs. Taču daudziem nav vienalga. Vienalga nav sākumskolu un pirmsskolu skolotājiem, kuriem jāzina, kā jau pēc pusotra gada būs jāmāca bērni un kādas zināšanas no sešgadniekiem tiks sagaidītas, skolas gaitas uzsākot. Vienalga nav pašiem bērniem, jo arī mazuļi labāk sagatavojas pārmaiņām, ja zina, kādas tās būs. Vienalga nav vecākiem, kuru bērniem nākamā gada septembrī būs seši gadi un nāksies būt pirmajiem, ko skars šī reforma. Vecāki skaidri nezina, vai tiešām sešgadnieks paliks bērnudārzā vai tomēr ies uz skolu. Vai skolā viņš sāks iet tikai no 2. klases? Vai mācīsies kopā ar gadu vecākajiem, kuri 1. klasē gāja no septiņiem gadiem? Vai viņam skolā vispār būs vieta?

Gatavojot straujas un sasteigtas reformas, Izglītības un zinātnes ministrija un tai pakļautās iestādes panākušas, ka skeptiski uz iecerētajām pārmaiņām sešgadnieku izglītībā raugās pat tie, kuru nostāja līdz šim pret skolas gaitām pirms septiņu gadu sasniegšanas nebūt nav bijusi kategoriski noliedzoša. Teju desmit gadus IZM “draudēja” ar sešgadnieku skološanu, bet tā arī neuzsāka gatavot konkrētas reformas. Nu krietni īsākā laikā IZM cerot pagūt gan sagatavot izglītības saturu sešgadniekiem (kā arī citiem sākumskolēniem un pirmsskolēniem), gan sarakstīt mācību līdzekļus, gan arī uzsākt bērnu mācīšanu “pēc jaunā stila”. Mācību līdzekļu veidošanai, šķiet, atvēlēts mazāk laika, nekā IZM iztērēja, gatavojot dokumentus, lai reformu finansēšanai iegūtu Eiropas struktūrfondu finansējumu.

Tādā amoka skrējienā, īstenojot reformas, IZM ne pārāk izdodas sabiedrībai skaidrot savas ieceres. Jo izskatās, ka pašiem politikas veidotājiem pagaidām nav īsti skaidrs, kā tad pārmaiņas noritēs. Turklāt: pa kuru laiku lai skaidro reformu un diskutē ar ekspertiem par pareizāko veidu tā īstenošanai, ja pārmaiņas jāīsteno lielā steigā. To, ka notiek “skriešanās ar laiku”, atzinis arī pats ministrs. Vienlaikus notikšot gan jaunā izglītības satura izstrāde, gan tā izmēģināšana aptuveni simts izglītības iestādēs. Reformu atlikt kaut uz gadu nevarot tāpēc, ka tās īstenošanai piesaistīta Eiropas nauda un reforma jāpabeidz līdz 2021. gadam. Trīs gados pēc 2018. gada jāvieš jaunais mācību saturs arī vecākajās klasēs.

Vainīgi pie tā, ka sabiedrība kritiski uztver IZM plānus, ministra ieskatā, atkal ir citi. Kā šonedēļ K. Šadurskis izteicās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē: “Neloloju ilūzijas, ka pēc šīs sanāksmes medijos parādīsies racionāli virsraksti.” Tātad vainīga atkal ir prese ar saviem neracionālajiem virsrakstiem! Taču prese labprāt skaidrotu reformu gluži racionāli, ja vien būtu informatīvais pamats, uz ko šos skaidrojumus balstīt, bet tāda nav.

Es pati nebūt neesmu pret sešgadnieku skološanu. Biju astoņdesmito gadu bērns un sāku mācīties skolā sagatavošanas klasē sešu gadu vecumā. Arī meitu palaidu skolā nepilnos septiņos gados. Taču tas notika apstākļos, kad zināju, kurā izglītības ie­stādē bērns skolosies un kādu izglītības pro­grammu apgūs. Pazīstu mammu, kura šoruden bez bažām laidīs uz skolu dēlu, kas vēl nebūs nosvinējis 7. dzimšanas dienu, tomēr ar satraukumu gaida 2018. gadu, kad sešus gadus būs sasniegušas mazās meitas. “Gan man, gan meitām ir jāsagatavojas skolas gaitu uzsākšanai, taču mēs nezinām, kam gatavoties,” viņa saka.

LA.lv