Horoskopi un mistika

Zīmju gleznas ir latviskās svētbildes. Saruna ar zīmju tulci Brigitu Ektermani 16

Foto – Anda Krauze

Kas mūs aizsargās, kad nav neviena, kas to spētu? Kas mums dos spēku, labklājību? Zīmes valda pār pasauli, uzskata zīmju tulce, māksliniece Brigita Ektermane.

“Bērniņ! Kur tu esi?”

– Tavā mājoklī daudz pašas gleznotu spēka zīmju. Kāpēc?

– Zīmju gleznas ir mūsu svētbildes. Vieta kur varam iedegt sveci, palikt paši ar sevi. Kad esmu nogurusi, sarunājos ar kādu zīmi. Tev ir jāpiedalās! Tad zīme darbojas. Bet cilvēkam parasti gribas norīt ārsta izrakstītu tableti un neko nedarīt. Zīmes ir dziedniecisks elements. Un gribas latvisko. Nevis čakras, bet enerģijas centri. Kas ir meditācija? Pabūšana vienatnē ar sevi. Mandalas – ir mūsu dižaplis. Austrumu gudrības ir tik košas, spilgtas, pārliecinošas, tās paņem publiku. Bet mēs sevi noliedzam, zaudējam spēku. Ir jāpaskatās citādi uz savām zīmēm. Zīmes ir enerģija. Man ir ļoti svarīgi, lai šīs garīgās lietas netiktu noplicinātas, nolietotas kā veca drēbe, kā ķīniešu prece, kas ātri un viegli pieejama. Bet ar gudrībām tā nav. Tās nāk lēni un tad pie cilvēka paliek uz visiem laikiem. Taču šobrīd ir tas ātrais laiks, kad visi steidzas, visiem ļoti svarīgs komforts un dzīves spožā puses. Bet tas ir tik ļoti iluzori, tik mānīgi. Un tad, kad cilvēks pēkšņi paliek viens bez šīm lietām, bez šī ātruma, tad viņš ir pazaudējies, viņš nezina, kas viņš ir. Un kāpēc viņš ir.

Galerijas nosaukums

– Vai pati zini, kas esi?

– Svarīgākais, ka uzaugu laukos. Tur ir māla kalns, ļoti zemas vietas, kur ūdens guļ. Blakus mājai ir purvs, kas dzīvo pats savu dzīvi. Kūdras ieguves purvs ar labirintiem, kur kūdra bija izrakta, izveidojās tādas kā ielas, ko pildīja ūdens. Bija liela brīvība, viena pati basām kājām dzīvoju pa purvu, līdz pēcpusdienā vecāmāte ūjināja mani mājās: “Bērniņ! Kur tu esi?” Līdz septiņu gadu vecumam, kad piedzima māsa, biju viena. Vecāki bija aizņemti darbos, un mani draugi bija visa dzīvā radība, puķes, koki, pat pirmās nezālītes, kas uzzied, kamēr auksts. Kad ziemā nogūlos uz dīķa ledus, varēja redzēt zālītes straumē līgojamies, pat sasalušu vardi. Kad uzsitu ar akmentiņu pa ledu, radās varavīksne. Un kāds sarkans ābols bija saglabājies un spīdēja saulrieta debesīs. Bērnībā ziema vienmēr atnāca pa nakti. Istabas logam pretī bija milzīgs saimniecības ēku jumts. No rīta pamostos, pieskrienu pie loga – un, jā! jumts ir balts, ziema klāt!

Vēroju gadalaiku ritmu, saules ceļu…Visas zīmes ir saules gaita debesīs. Mūsu kalendārs taču sastāv no tā, kur kuros saulgriežos mums tā saulīte ir, cik augstu viņa ir, cik tuvu pie mums. Un mēs esam vidū. Ikvienā zīmē mēs varam ielikt savu augstāko es. Saulīte iet ap mums, un tas ir mūsu gada ritms un mūsu mūžs.

– Tas ir skaisti, ka mēs esam tajā centrā…

– Tā jābūt. Ja tā nav, esam vāji, neesam sevi atraduši un diezin vai atradīsim. Mums ir jāiecentrējas. Tas ir tas mūsu mālkalns vai mūsu mežs, mūsu zeme, mūsu enerģētika.

Man bērnībā nebija sarunbiedru, tāpēc es runājos ar visu, kas man apkārt, tādā zāles līmenī. Šeit ir mana glezna “Ļauj, lai upe tevi nes”. Neraugoties uz to, ka upīte nav pārāk ērta dzīvošanai, augu sēkliņas te ir iekritušas, augs gan uzzied, gan nozied, gan iesējas jaunas sēklas. Šī ir tā dziļā pazemība pret lielo varenību. To man mācīja arī vecmamma.

Bērniņ, tā lielākā nelaime ir augstprātība, neesi augstprātīga! – viņa teica. Vecmamma katrā cilvēkā atrada kaut ko labu, attaisnoja. Vecmammai patika pasakas, un viņa tās lasīja man priekšā, brāļus Grimmus zināju no galvas. Līdz skolai bija pieci kilometri, puse ceļa – pa ceļu, otra – pa taciņu. Ziemā tumšs, puteņu rītos uz ceļa sanestas kupenas, gāju tām cauri. Reiz mamma nebija paskatījusies, cik laukā grādu. Eju uz skolu, un kļūst aizvien aukstāks un aukstāks. Tieku līdz skolai un nodomāju – redz, cik dūšīga esmu, tomēr atnācu! Durvīs stāv skolotāja – skola ir slēgta, jo liels sals, tu vari iet mājās. Un aiztaisa durvis.

– Kādas šausmas!

– Bet tas rūdīja raksturu. Jau biju nosalusi, bet bija jāiet atpakaļ un jāuzmundrina pašai sevi. Šie notikumi rada milzīgu jūtību un godaprātu pret dzīvi. Nevari lēti un ātri, un muļķīgi kaut ko darīt, tas ir pret lielajām vērtībām. Es joprojām mācos gudrības, kas saistītas ar cilvēka dzīvību un veselību. Esmu izstudējusi numeroloģiju, daļēji astroloģiju. Tas viss ir vajadzīgs saistībā ar mūsu zīmēm. Neesmu sevi pieteikusi kā dziednieci. Tomēr esmu sapratusi, ka zīmes dziedina. Katrai čakrai atbilst kāda baltu zīme. Uzlikta sāpošajai vietai, tā dziedina. Uz bērna sedziņas arī būtu jābūt zīmei. Tautiskie raksti jau visiem ir zināmi. Bet mans izaicinājums, par ko uzņemos atbildību – mana kompozīcija, kas dod jaunu spēku, aizsardzību, kas cilvēkam kurā brīdī vajadzīgs. Arī man ir vajadzīgs stiprinājums. Bija jāiziet lieliem grūtumiem cauri, lieliem pārbaudījumiem, lai saslēgtos ar bērnības vērtībām.

Kad notici, ka drīksti

– Teici, ka jāiziet cauri pārbaudījumiem, kādi tie bijuši?

– Mans tēvs Jānis Klindžāns izdzīvoja ar gleznošanu. Viņa vecāki vēlējās, lai viņš mācītos skolotāju institūtā, bet tēvs pabeidza Rīgas jūrskolu un tika uz ārzemju kuģiem.1945. gada 9. maijā, kā par nelaimi, viņa kuģis ienāca Rīgas ostā. Tēvu apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju. Un viņš izdzīvoja tāpēc, ka gleznoja. Ticības spēks. Kā darbojas aizsardzības zīme, piedzīvoju, kad mata galā turējās mana jaunākā dēla dzīvība. 1991. gadā no kolhoza dabūju atpakaļ savus laukus un pārcēlos no Ventspils uz dzimteni. 1993. gadā “Svētdienas Rītā” bija publicēta Jēzus bilde, tā mani uzrunāja, izgriezu to un ierāmēju. Un tieši šī bilde man deva lielu stiprinājumu. Parādīja, kā notiek, ja sazinies ar Jēzu, Dievu, Radītāju, vienalga, kā šo aizsardzību saucam. (Tolaik vēl par latvju zīmju iedarbību nezināju.) Dāvidam bija gads un astoņi mēneši, viņš saindējās. Panika, telefonu nav, lietus, vīrs skrien uz ceļa dabūt mašīnu. Tur tikai veterinārā palīdzība suņiem un kaķiem. Klusējot braucam uz slimnīcu, tur neviens nesteidzas, ārsts vienaldzīgs, lēnām atnāk māsiņa skalot dēliņam kuņģi. Saprotu, palīdzības nebūs. Es tikai sarunājos ar Jēzus bildi un lūdzu palīdzību. Pēc slimnīcas bērns neko nevar ieēst, braucam uz Rīgu, tur atkal nekādas lielas palīdzības. Bet es turpināju ticēt un lūgt. Tu nevari būt remdens, tev jāuzticas un jātic. Kad pēc kāda laika atkal braucām uz pārbaudēm, ārsti secināja, ka dēla organismā nav nekādu bojājumu. Tad es sapratu, kā tas darbojas. Baznīca ir tevī. Un zīmēm ir spēks. Tieši Dāvids man vēlāk deva domu veidot “Gaismas zīmes”. Lielo balto gaismu esmu piedzīvojusi, esot ārpus ķermeņa. Tas notika naktī, kad ejam smalkās pasaules skolā. Tā ir balta gaisma, kas nežilbina, bet ir tik laba sajūta – beidzot mājās! Tai gaismai ir tikai viens vārds – mīlestība. Tādas nav uz zemes. Tā apņēma mani un uzrunāja. Un es domāju: kā? Uz pasaules ir tik daudz cilvēku, un tā runā tieši ar mani. Vai tad esmu tik lielas uzmanības vērta? Jo allaž domāju – vai varu, vai drīkstu. Šī pieredze man deva iedrošinājumu noticēt sev.

– Un, kad noticēji, ko darīji?

– Kad notici, ka drīksti, viss ir citādāks. Sapratu, ja es zinu, ka tā mīlestība ir tik liela, par to man jāstāsta citiem. Bet ilgi nezināju – kādā veidā. Visu mūžu esmu gleznojusi un nodevusies zīmju pētniecībai. Un te vienā brīdī redzi – viss iet kopā! Gleznojot spēka un aizsardzības zīmes, atrodos it kā citā portālā. Vispirms ir informācija. Bet to nevaru, kā saka, kraut čupā, jābūt kosmiskās enerģijas apmaiņai, tā jādod cilvēkiem, kam to vajag. Tomēr pēc dabas esmu neticīgais Toms un spēka zīmes izmēģinu pati. Šī zīme ir ceļotāju aizsardzībai, to var piespraust pie kofera, somas. Zīme jāpatur savās rokās, izsakot nodomu, ko vēlamies. Tā dodam zīmei savu enerģiju, sasaistām ar sevi, citādi tā nedarbosies. Šo zīmi “Priekam un spēkam” ir pārbaudījuši divi bioenerģētiķi. Tā stimulē sirdsdarbību, var aktivizēt ūdeni. Cilvēkam aizsardzības zīmes jāmāk lietot. Jāpastāsta tai savi plāni, kas nomāc, kas traucē. Un jāuzliek termiņš, kad uzlabojumam vajadzētu notikt. Citādi nav nopietni. Pēc kāda laika pārskatām notikumus, rakstām jaunu zīmi. Tā varam koriģēt sava prāta konstrukciju, varam sevi programmēt. Kā to darīt, sākot ar decembri, stāstīšu katrā žurnāla “Mājas Viesis” numurā.

Šeit un tagad. Un ko rīt?

– Visas gudrības ir labas un darbojas, kamēr esam vienatnē ar sevi. Bet tiklīdz izejam ārā un sastopamies ar dzīves īstenību, sabiedrību, politiku…

– Jā, tas nav tas, ko tauta gaida un gribētu. Televīzijā skatījos raidījumu “Province”. To cilvēku nabadzība nenozīmē, ka viņi kā Dieva radības būtu nepilnvērtīgi vai degradējušies tāpēc, ka paši vainīgi. Šodien daudzi izjūt milzīgu pazemojumu, tas nāk par ļaunu kopējai enerģijai. Es uzskatu, ka jānāk lielam, vienbalsīgam protestam, milzīgām izmaiņām. Cilvēki ir tām gatavi, bet nav personību, līderu, kas pārmaiņas varētu vadīt. Turklāt esam sadrumstaloti. Viens nav karotājs. Tagad esam visi pa vienam, tādus vislabāk pieveikt. Un valda nauda. Ir tāda sajūta, ka tas nenāk par labu. Zuda lats. Šī nauda bija mums enerģētiski pielāgota. Būs nākamā krīze un devalvēsies eiro. Mēs nedabūjam atsperties, atgūt spēkus. Tas mūs novārdzina. Nav pārskata pār mūsu dzīvi, esam apjukuši.

Austrumu ezoteriskās gudrības ir ieņēmušas stabilu vietu, tev nekas nav jādara – tikai izkrāso jau uzzīmētu mandalu. Vai tad mēs ar savu dižapli atpaliekam no mandalām? Sāc ar sevi, Latviju, ar to, ka esi latvietis! Mēs putam ārā. Jo noliedzam paši sevi. Tikai nesakām to skaļi. Šeit notiek instinktīvi izdzīvošanas mēģinājumi. Gribam gaismu.

Bet kas būs pa vidu? Bail. Nav garantijas. Taču mēs visi šai saulē esam nākuši bez garantijas. Ir daudz augstprātības, cilvēkiem vajadzētu izrādīt vairāk mīlestības vienam pret otru, citam pret citu.

– Un vēl jau ir dzīvošana vienai dienai. Psihologi nemitīgi māca dzīvot šeit un tagad…

– Šodien viss iet uz urrā. Tā ir postoša sajūta. Kaut arī gatavojies mirt, rudzi ir jāiesēj. Šeit un tagad, bet kas tad būs rīt? Protams, jāatmet liekais. Un jāuzdrošinās. Jāiet mežā ogās, tam jau nodokļi vēl nav uzlikti. Mežs ir Dieva dota aptieka. Vācu tējas, gatavoju ievārījumus, konservēju. Senčiem arī tā bija – ziema nāk, jābūt pilnai klētij, viņi nevarēja paļauties uz “Maximu”. Šeit un tagad, un rīt. Jābūt līdzsvaram. Vai rītdienai ir ievārījuma burciņa un speķītis?

– Kā klājas taviem tuviniekiem?

– Šā gada maijā nomira mans vīrs. Nu man vairāk jādomā par dzīves praktisko pusi. Bet naudu pelnu ar to, kas mani pašu interesē. Lasu lekcijas par zīmēm. Priecājos, ka varēju stāstīt par zīmēm Daugavpils muzejā, ka tur grib latvisko. Mācu gleznot pieaugušiem cilvēkiem, uzņēmējiem. Tā jau tagad ir – cits jāj ar zirgu, cits glezno. Mācu zīmēt arī bērnudārzā, visi kopā reizi nedēļā zīmējam. Man ir lieliski dēli. Vecākais dēls Jānis Kalniņš pabeidza Liepājas Mākslas skolu, pēc tam Ženēvas Mākslas augstskolu. Viņš iestājās zemessardzē, lai sargātu zemi un mammu. Jānis dzied un spēlē grupā “M.ART.A” (Musical Art Application), grupā ir četri zēni, visi beiguši Mākslas akadēmiju. Mans jaunākais dēls Dāvids Ektermanis nāca pasaulē, kad man jau bija 42 gadi. Viņš iet savu ceļu, ģeniāli zīmē, mācās japāņu valodu. Un māca mani – sāc ar sevi! Tā es gleznošanā atbrīvojos no padomju laikā iedzītajiem kompleksiem. Un tā tagad uzdrošinos spēka zīmes ievietot savās kompozīcijās. Tas stiprina arī mani.


Kas ir latviskās zīmes?”

Saistītie raksti

“Zīmes ir tautas garīgās satikšanās lauks, enerģijas un informācijas nesējas. Zīmes ir kā vārtu atvēršana saziņai pašam ar sevi. Aiz katras zīmes stāv enerģija un informācija, kas darbojas zemapziņas līmenī, balstoties uz mūsos pašos esošo informāciju, intuīciju, apziņu un zemapziņu. Zīmju komplekss psihoenerģētiskajā līmenī harmonizē un nostiprina enerģētisko lauku, šis lauks spēj aizsargāt, radīt līdzsvaru. Ikdienas dzīvē zīmes veicina pašapziņu, atveseļošanos, personības izaugsmi. Katrai vietai šai pasaulē ir savi zemes enerģētisko joslu mijiedarbības likumi, tie nosaka, kādas zīmes jālieto šai vietā dzīvojošai tautai.

Zīmes ir atslēga uz pārlaicīgo.

Šodien zīmes ļoti ekspluatē, uztver kā tautisku musturu, nevis kā enerģētisku vērtību. Zīmju raksti nepārtraukti tiek atražoti, kopējot un pārkopējot reiz tapušus paraugus.

Esam kļuvuši par individuālu sabiedrību, katrs pats par sevi, tādēļ nav brīnums, ka mums nav kopīgu interešu un identitātes. Tas, ko daudzi šodien meklē Austrumu reliģijās un filozofijā, dzīvā veidā atrodams arī Latvijā.

Esmu uzkrājusi daudz zināšanu un informācijas, tagad mācos to visu nodot cilvēkiem.

Lai Dieva svētība, Laimas labvēlība un Māras dota labklājība ikkatram no mums!”

LA.lv