Mūžības sajūta krāsu spēlēs 0
J. Rozentāla Saldus Vēstures un mākslas muzejā līdz 4. oktrobrim apskatāma Saldū dzīvojošā Talsu Krūmu mākslas grupas biedra Zigurda Poļikova gleznu izstāde “Abstrakciju lauki”.
Zigurds Poļikovs izmanto tādu elementu kombināciju, kas šķiet absolūta savā pašpietiekamībā. Tā ļauj runāt par ļoti daudzām lietām un, izskatās, nemaz nebaidās sevi izsmelt. Šo metodi varētu nosaukt par elastīgas krāsas savienojumu ar žestu, kurš krāsu savukārt virza un loka. Vai krāsa nāk no ārpuses vai no iekšējas sajūtas un kurš kuru loka, tā īsti nevar zināt.
Taču krāsa Poļikova gleznās ir viss – tā ir sākums un gals, attīstība un telpa. Krāsa iemieso arī tādas sižetam pāri stāvošas kategorijas kā miers, laiks un bezlaiks. Katra krāsa viņa darbos nospēlē vai, pareizāk, izdzīvo savu lomu. Tā ir apveltīta ar raksturu, jaudu un, protams, konteksta nozīmi gleznas kopējā stāstā. Savas tēmas Zigurds Poļikovs paņem (vai saņem?) no vizuālās pasaules, citiem vārdiem – tas ir kaut kas tāds, ko viņš ir redzējis. Taču caur Zigurdu motīvs brīnumainā kārtā sāk atdzīvoties un pārvēršas darbībā. Viņš kā transformators izprovocē motīva dramaturģiju. Tēma, kas ieraudzīta no ārpuses, sāk dinamiski izvērsties laikā no iekšpuses. Tā komplektējas no dažādiem elementiem un izveido savu darbības lauku. Elementi parādās nez no kurienes, un daži neapzinīgi, bet daži pat diezgan apzinīgi sāk izpaust sevi, reaģēt arī uz pārējiem un veidot attiecības kā jau katrā notikumā, kas notiek. Šis modelis atgādina mazas pasaules rašanos, un – vienā brīdī to piefiksē glezna. Diemžēl tās formāts spēj uzņemt tikai nelielu daļu informācijas plūsmas, kas tiecas izvērsties tālāk. Izskatās, ka mākslinieka statuss šai gadījumā ir uzmanīt procesu, palīdzēt laikā sākt, bet, galvenais, pareizā laikā apturēt replikas. Zigurds Poļikovs saka – es gleznai nedaudz palīdzu. Bet varbūt viņa palīdz man? Šīs attiecības arī ir neskaidras…
Katrā ziņā viņam ir darīšana ar diezgan aktīvām un pārsvarā arī ambiciozām struktūrām. Krāsu kustības risinās dažādos virzienos – gan paralēli, gan perpendikulāri audekla virsmai, un katra tiecas gūt virsroku. Lai dialogs izdotos, māksliniekam jānoturas uz pareizās frekvences. Nedrīkst pazaudēt modrību. Kā redzams, tas bieži vien arī laimīgi notiek. Poļikovs lieto jēdzienu – pievārēt gleznu. Mazās dažkārt izdodas pievārēt stundas laikā. Acīmredzot runa ir par spēku samēru.
Krāsas viņa darbos pieņem dažādas formas un kustības. Tās spēj būt agresīvas, apveltītas ar pārliecību, kautrību, skaistumu, arī nopietnību un tādu pašu lojalitāti citai pret citu, kāda raksturo pašu autoru. Var runāt arī par krāsu emocionālo caurlaidību vai, tieši otrādi, spītību. Reizēm krāsa iegūst telpisku formu un reizēm aiz sevis ļauj ieraudzīt vēl vienu telpu, bet reizēm pārklājas pāri un slāpē. Krāsas var pārvērsties lazējumos un notecējumos, dažāda rakstura uzlicienos un ieklājumos ar otu. Tās pakļauj sevi jūtīgiem izslaucījumiem, kā tos sauc mākslinieks, un paletes naža klājumiem. Ietilpst līnijās, ko atstāj otas un krāsu tūbiņas. Visas šīs darbības var satikties vienā gleznā. Pārsteidz gan tēlu bagātība, gan vienlaikus tolerance, kas ļauj ieraudzīt arī senākos procesa biedrus. Rodas nojausma par citiem kustību slāņiem.
Agrākajos (apmēram līdz 2008. gadam) Poļikova darbos visas krāsu partijas ir diezgan līdzīgās pozīcijās – lomas sadalās puslīdz godīgi. Taču pēdējos gados tapušie darbi ir kļuvuši citādi. Tajos parādās pavisam cits dominējošs spēks, kas nomierina aktīvās struktūras. Tā ir sedzoša vai daļēji sedzoša krāsa lielā laukumā, kas it kā pasaka – ir jau labi, miers pāri visam. Un tā arī ir. Gleznās ienāk mūžības sajūta, gudrība, klusums? Patiesībā tā ir piesātināta un blīva, bet reizē ļoti dzidra un maiga telpa, kas ir lielāka nekā izskatās un tāpēc šķiet pilna ar jaunām iespējām.
Šis maigais pārklājums Poļikovam ir tuvojies lēni un pamazām, un to var pamanīt, skatoties agrāko gadu darbus. Jau kādu laiku tas licis par sevi manīt un šur tur parādījies vairākās gleznās. Bet kļuvis identificējams vienīgi tad, kad atnācis pilnībā. Tagad tas ļauj sevi aplūkot. It kā pieradina un varbūt gaida brīdi, kas ļaus Poļikovam strādāt tālāk arī ar sevi.
