Nakts. Nenoteikts mirdzums 0
Šoreiz “Kultūrzīmju” lasītāju uzmanībai piedāvājam dažus Literārās akadēmijas dzejas meistardarbnīcas lasījumos Jāņa Akuratera muzejā izskanējušos darbus.
Ance Kristāla
1914
akmeņi kliedz sāļu akas izžuvušas čīkst un asins pankokus cep zeme
gaiss dvako pēc sinepēm un sēra
oma dārzā tranšejas un kapus rok
šonakt viņa gulēšot te
brūns valganums savilcies viņai starp vārdiem
te ir Manas mājas
mēs ar papu aizbraucam
gar ratiem šķind čuguna katli
omas baltais lakats un vectēva cepure
saplūst ar pelēkiem dakstiņiem un zemes kaudzēm
akas izžuvušas sāļas un asins čīkst akmeņos
vectēvs man tāsī ietinis sirdi
citnakt dārzā viņš sēž pie ābeles un lūr manā logā
jau tuvu simtgadu sēž
zilpelēks un caurspīdīgs kā ziemas migla
oma viņam blakus tranšejas rok
baltais lakats pakausī samircis nedzīvs
Ilze Ozola
svētdienās rokas mums asiņo
baltie karogi mums kā ir jāberž
un katru vakaru aukstā ūdenī
gribas iemērkties pašam līdz kaklam
tu man prasi:
“māsiņ, kādā krāsā ir velns –
sarkans vai melns?”
bet, draudziņ, taisi acis ciet, kad šauj
naktīs vienmēr blakus tev bļaus
pirmdienās karogi – balta marle
karstām pierēm, ko apsiet ap galvu
frontes līnija – paisums un bēgums
bet palikt bez elpas ir tikai sākums
jo nav jau svētdienu
ir tikai karš
Vilnis Orlovskis
Pasaule bez mīlestības?
Jā, ir tāda – stāsts nav garš.
Zobs pret zobu, acis aklas,
Apkārt tumsa, vidū karš.
Pasaule bez mīlestības
Gluži kā bez stropa bite.
Nevar atdot tur “ar labu”,
Jo “ar ļaunu” paņem citi.
Kungi, kungi, liela brēka,
Kad jūs savstarp zemi graizāt.
Kāda jēga? Cirptā vilna
Visa šineļos jums aiziet!
Vija Birkova
Vēl zibens šautra maigi gaisu dursta
un vējš vēl lēni pāri birzij klīst
pār lūpām elpa remdena un gurda
vien loga rūtis sasilušas svīst
sit pērkons dobji savu kara vāli
pret ozoliem
pret liepām atsitas
man šobrīd šķiet – tas ļoti tālu
kaut nagi delnā mirkli iecērtas
un pelargonijas tik dikti sārtas
kā asins lāses manā plaukstā slīd
vējš pieņemas
un iznēsā bez kārtas
pa manu zemi ziedlapiņas šīs
Sintija Kampāne
naktīs, kur sveķainā gaisā krīt uguns
viņi nedrīkst pat ieelpoties
saēsto krūšu kāpurķēde nodevīgi klusē
kaut kur virs bēniņiem
aizkari ciet un spuldzes ir tukšas
nāves sēne satīklo stūros
viņu nav mājās, viņi spiežas zem galdiem
plaisas uz marmora, kastroļu zvani
viņu mājas aizsegtas, viņu zirgi notriekti
viņi nedrīkst pat ieelpoties
dzelžainais trakts virs bēniņiem ložņā
kā sniegogas nospiezdams gaismu ķekarus
viņu gultas ir tukšas, dūmeņi melni
viņu tumsa no rūtīm, nokrīt pret galdu.
