Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
23. septembris, 2014
Drukāt

Nakts. Nenoteikts mirdzums

Foto - LETAFoto - LETA

Šoreiz “Kultūrzīmju” lasītāju uzmanībai piedāvājam dažus Literārās akadēmijas dzejas meistardarbnīcas lasījumos Jāņa Akuratera muzejā izskanējušos darbus.

 

Ance Kristāla



1914


akmeņi kliedz sāļu akas izžuvušas čīkst un asins pankokus cep zeme

gaiss dvako pēc sinepēm un sēra

oma dārzā tranšejas un kapus rok

šonakt viņa gulēšot te

brūns valganums savilcies viņai starp vārdiem

te ir Manas mājas

mēs ar papu aizbraucam

gar ratiem šķind čuguna katli

omas baltais lakats un vectēva cepure

saplūst ar pelēkiem dakstiņiem un zemes kaudzēm

akas izžuvušas sāļas un asins čīkst akmeņos

vectēvs man tāsī ietinis sirdi

citnakt dārzā viņš sēž pie ābeles un lūr manā logā

jau tuvu simtgadu sēž

zilpelēks un caurspīdīgs kā ziemas migla

oma viņam blakus tranšejas rok

baltais lakats pakausī samircis nedzīvs

Ilze Ozola


svētdienās rokas mums asiņo

baltie karogi mums kā ir jāberž

un katru vakaru aukstā ūdenī

gribas iemērkties pašam līdz kaklam

tu man prasi:

“māsiņ, kādā krāsā ir velns –

sarkans vai melns?”

bet, draudziņ, taisi acis ciet, kad šauj

naktīs vienmēr blakus tev bļaus

pirmdienās karogi – balta marle

karstām pierēm, ko apsiet ap galvu

frontes līnija – paisums un bēgums

bet palikt bez elpas ir tikai sākums

jo nav jau svētdienu

ir tikai karš

Vilnis Orlovskis


Pasaule bez mīlestības?

Jā, ir tāda – stāsts nav garš.

Zobs pret zobu, acis aklas,

Apkārt tumsa, vidū karš.

Pasaule bez mīlestības

Gluži kā bez stropa bite.

Nevar atdot tur “ar labu”,

Jo “ar ļaunu” paņem citi.

Kungi, kungi, liela brēka,

Kad jūs savstarp zemi graizāt.

Kāda jēga? Cirptā vilna

Visa šineļos jums aiziet!

Vija Birkova


Vēl zibens šautra maigi gaisu dursta

un vējš vēl lēni pāri birzij klīst

pār lūpām elpa remdena un gurda

vien loga rūtis sasilušas svīst

sit pērkons dobji savu kara vāli

pret ozoliem

pret liepām atsitas

man šobrīd šķiet – tas ļoti tālu

kaut nagi delnā mirkli iecērtas

un pelargonijas tik dikti sārtas

kā asins lāses manā plaukstā slīd

vējš pieņemas

un iznēsā bez kārtas

pa manu zemi ziedlapiņas šīs

Sintija Kampāne



naktīs, kur sveķainā gaisā krīt uguns

viņi nedrīkst pat ieelpoties

saēsto krūšu kāpurķēde nodevīgi klusē

kaut kur virs bēniņiem

aizkari ciet un spuldzes ir tukšas

nāves sēne satīklo stūros

viņu nav mājās, viņi spiežas zem galdiem

plaisas uz marmora, kastroļu zvani

viņu mājas aizsegtas, viņu zirgi notriekti

viņi nedrīkst pat ieelpoties

dzelžainais trakts virs bēniņiem ložņā

kā sniegogas nospiezdams gaismu ķekarus

viņu gultas ir tukšas, dūmeņi melni

viņu tumsa no rūtīm, nokrīt pret galdu.

Pievienot komentāru

Jaunjā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+