Tehnika
Auto un moto

Ne jau ieskrējiens ir degvielas rīma 4

Foto – Zane Bitere/LETA

Kamēr konkursa “Latvijas Gada auto 2018” pretendentu pieteikšanās vēl turpinās, kamēr žūrijas biedri bauda raibās vasaras priekus un krāj spēkus galvenajam balsojumam, turpinām iepazīstināt jūs ar viņu pavasara diskusijās paustajām vispārējām atziņām par autobūves tendencēm, par sava auto izvēli tehnikas un mārketinga raibajos džungļos.

Pirmajam pirms pāris nedēļām šo tribīni devām Edgaram Utānam (“Latvenergo”), kurš atļāvās apšaubīt dīzeļdzinēju popularitātes pamatotību. Nedaudz vēlāk ar prieku ziņojām, ka 2017. gada pirmajā pusē vairākums privātpersonu Latvijā saviem auto izvēlējušies benzīna motorus. Šoreiz citēsim un mazliet komentēsim dažas RTU docenta Jura Kreicberga atziņas, kurš (kopā ar inženieri Denisu Makarčuku) “Gada auto 2017” žūrijas rakstu krājumā analizējis degvielas patēriņa noslēpumus.

Straujš ieskrējiens ir pat vēlams

Tāda ir Kreicberga kunga nostāja mūžīgajā “ekobraukšanas” dažādu paņēmienu konfliktā. Lai aizripotu tālu, nepieciešams iegūt kinētisko (vai potenciālo – ja uzbrauciet kalnā) enerģiju, padarīt zināmu darba apjomu. Un mūsdienu auto to efektīvāk dara augstāku dzinēja apgriezienu zonā. “Jo motora lietderīgākās darbības zona atrodas tuvāk maksimālai slodzei, jo efektīvāka ir strauja ieskriešanās, ievērojot gan, ka lietderība zūd, ja riteņi sāk izbuksēt.” Tā saka zinātnieks, un es ar prieku šai atziņai pievienojos. Tā atbilst manam pierastajam braukšanas stilam, kurā pārlieka, šķietami taupīga “dudināšana” ar zemiem apgriezieniem neiederas. Garlaicīgi. Turklāt citiem, aktīvākiem traucējoši.

Ieguvi – tagad taupi!

Enerģiju ieguvu. Bet guvums būs bezjēdzīgs, ja tas izdarīts nepareizā vietā, nepareizā laikā, ja to nevarēšu izmantot izcili ekonomiski un tālu ripojot. Ar pavisam niecīgu degvielas patēriņu. Ja esmu aktīvi paātrinājies ambīciju un testosterona dzīts, veselā saprāta nekontrolēts. Ja nevis ripošu, bet tūlīt bremzēšu, lai iesprauktos plūsmā citiem priekšā. Izmetīšu miskastē ne tikai savu, bet arī viņu degvielu (bremzēt būs spiesti arī šie). Vidējais (kreisais, ja sajūga nav) pedālis ir īstais rīma, dabas resursu izšķērdētājs un atmosfēras piesārņotājs.

Docents zīmē grafikus un skaidro tos. “Ja nav enerģijas rekuperācijas, bremzējot visa kinētiskā enerģija tiek pazaudēta bremzēs (sarkana). Lai nerastos iespaids, ka no kopējās degvielas ķīmiskās enerģijas bremzēšanā patērēts maz, grafika labajā pusē uzrādīts aplis ar motora mehāniskā darba sadalījumu. Var redzēt, ka šādā īsā ciklā vairāk nekā puse no motora padarītā darba ir dzēsta bremzēs, tuvu pusei no sadedzinātās degvielas daudzuma iztērēta bremzēs, tikai pārējais rites un gaisa pretestībā.”

Tātad – taupīgākais braucējs būs tas, kurš pārredzēs situāciju pietiekami plaši un tālu. Kurš būs iespējami ātrs vietās ar iespēju iegūto enerģiju izmantot pilnībā, bet lieki nedīdīsies blīvā plūsmā. Ventspils šosejas beigu daļā no Spuņņciema līdz Rīgai, piemēram, kur iegūt iespējams vien kādu minūti. Sadedzinot vairāk degvielas nekā iepriekšējos 100 kilometros…

Arī ātrums dedzina

Vēl mazliet par Kreicberga pieminētajām rites un gaisa pretestībām. Pirmās loma ekonomiskā kustībā ir mazliet pārspīlēta, modernas “ekoriepas” reklamējot. Vienmērīgā braucienā pa lielceļu rite tērē vien kādu desmito daļu no visas enerģijas. Un no degvielas ekonomijas viedokļa nav lielas jēgas pirkt divreiz dārgākas riepas. Ieguldījumu neatgūsiet. Jēga ir regulāri pārbaudīt spiedienu riepās, iespējams, to pirms tālākiem braucieniem pat nedaudz palielinot. Jēga ir nekrist pārāk platu profilu vizuālajā valdzinājumā. Jēga ir (sevišķi, ja pa šosejām jābrauc daudz un tālu) tomēr saņemties pirkumam un nebraukt vasarā ar “ziemenēm”. Tās kādu puslitriņu uz 100 km apēd vairāk.

Un vislielākais ekonomiski ekoloģiskais guvums ir nebraukt pa šoseju nevajadzīgi ātri. Gaisa pretestība ir lielākā rīma tajos ceļu posmos, kur gandrīz nemaz nebremzējam. Un šo auto raksturojošo koeficientiņu (“Cd”) tādēļ vajadzētu atcerēties un pieminēt. Tradicionāli “Cd” bija labākais gariem, slaidiem auto. Slikts īsiem, ietilpībā praktiskiem “kubiciņiem”. Tas bija arguments par labu lielajiem. Gadu tūkstošu mijā, piemēram, gadījās (kur atļauts) vienā dienā izmēģināt gandrīz piecus metrus garu “Opel Omega” un par metru īsāku “Nissan Micra”. 100 km distanci ar 90 km/h pirmā veica ar 6,5 litriem, otrā – ar nepilniem pieciem. Ar gandrīz nemainīgu ātrumu 160 – rezultāts bija 8 pret 11. Jā, jā – mazulis aprija vairāk! Un tas savulaik bija vēl viens arguments par labu lielajiem. Ne sevišķi godīgs, sevišķi Latvijā, kur ātrāk par 90 km/h nedrīkst braukt gandrīz nekur. Bet tiešām BIJA. Un autobūvētāji to ņēmuši vērā. Ja skatāmies pēdējo gadu datus, kādreiz fantastisko lielā “Audi 100” aerodinamikas līmeni nu jau ir pārspējuši “Fiat Tipo”, “Toyota Yaris”, par kompaktklasi pat nerunājot. Tātad vēlreiz – nevajag mums tos garos, ja vien netaisāmies gāzt pa Vācijas bāņiem ar 200 km/h. Un nevajag turpināt audzēt savu šoseju vidējo ātrumu virs simta. Dod tas tikai dažas minūtes ceļā cauri visai Latvijai. Bet vairākumam pat diezgan jaunu auto degvielas patēriņu palielina visai ievērojami.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv