Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
9. februāris, 2012
Drukāt

Nebūvē jaunus cietumus kā Igaunijā
. Saruna ar Visvaldi Puķīti

Karīnas Miezājas fotoKarīnas Miezājas foto

”Latvijas Avīzes” žurnālistu Voldemāra Krustiņa un Aijas Volkas saruna ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieku ģenerāli Visvaldi Puķīti. 


 

V. Krustiņš: – Pēdējā laikā jūsu vadītās iestādes pievērsa sev sabiedrības uzmanību vairākos aspektos. Pirmais – saistībā ar tautas skaitīšanu. Sakarā ar referendumu tika izplatīti aprēķini, ka jūsu iestādēs uzkrītoši daudz pieprasa, lai krievu valoda kļūtu par valsts valodu. Vēl – tiesībsargs ir sācis apmeklēt jūsu iestādes un ir bijis sarūgtināts par to, ko redzēja. Cik iedzīvotāju uzturas ieslodzījuma vietās?

V. Puķīte: – Maijā apritēs pieci gadi, kopš esmu šīs iestādes vadītājs. Pa šiem gadiem skaitliskais daudzums ieslodzījuma vietās sevišķi nav mainījies. Kopējais skaits ir sešarpus tūkstoši – gan ieslodzītie, gan apcietinātās personas. Apcietinātās personas šobrīd ir 1995.

Divos lielākajos cietumos – Rīgas Centrālcietumā un Daugavgrīvas cietumā – ieslodzīto skaits ir ļoti liels, gandrīz puse no visiem ieslodzītajiem. Centrālcietumā tie ir 1449 un Daugavgrīvas cietumā – 1144 ieslodzītie.

 

Tomēr mēs kopā ar Tieslietu ministriju un Iekšlietu ministriju esam pārskatījuši sodu politiku, kā iespaidā daudzi noziegumi, par kuriem paredzēts diezgan nozīmīgs sods ieslodzījuma vietā, tiek dekriminalizēti, piemēram, ieslodzījums uz diviem trim gadiem ir aizstāts ar 30 dienu arestu. Sodu politikas pārskatīšana turpinās.

 

– Loģika varētu būt tāda, ka cietumā turēsim tos, kuri ir jātur tālāk no sabiedrības?

– Jā. Tos, kuri ir bīstami sabiedrībai, kuru darbības izraisījušas sabiedrības bailes, sabiedrības nosodījumu. Tie ir pedofili, seksuālie varmākas, slepkavas, dažādi citi noziedznieki, kuru darbības tiešām apdraudējušas sabiedrības drošību.

– Cik šobrīd varētu būt šādu noziedznieku?

– Viena trešdaļa no pašreiz ieslodzīto skaita. Protams, vēl ir ieslodzītie, kas noziegumu izdarījuši narkotiku lietošanas vai alkohola reibuma dēļ. Vairāk nekā 50 procenti ieslodzīto ir narkotiku lietotāji, kuri būtu jāārstē. Bet mēs pašreiz nespējam viņiem nodrošināt dažādas ārstēšanas programmas. Pat ļoti daudzus ieslodzītos mēs aizturam narkotiku lietošanas iespaidā. Viņi, protams, tiek sodīti ar disciplinārsodiem par cietuma kārtības neievērošanu. 2011. gadā mēs kopumā esam izņēmuši vairāk par kilogramu tīrās narkotiskās vielas, kas ieslodzījuma vietās iekļuvušas visdažādākajos veidos. Citreiz tās pienes apmeklētāji, citreiz mēģina iemest ar kaķenēm, narkotikas piestiprinot pie bultām. Mēs ļoti nopietni strādājam, lai to apkarotu, jo tad, ja narkotikas iekļūst ieslodzījuma vietās, tās var radīt haosu, lielu sacelšanos. Mēs darām visu iespējamo, lai tas nekad nenotiktu, – sadarbojamies ar kolēģiem robežsargiem, ar policijas darbiniekiem. Mums ir dažāda tehnika, kas ir pieejama 21. gadsimtā, tāpēc ir labi aizturēšanas piemēri.

– Pāriesim pie jautājuma par referendumu. Ja var ticēt statistikai, Iļģuciema cietumā 92% ieslodzīto parakstījās par referenduma rīkošanu. Ar ko jūs to izskaidrojat? Tikai krievvalodīgos turam cietumā?

– Par referenduma rīkošanu kopumā nobalsoja 3291 cilvēks, tas ir, puse no kopējā ieslodzīto skaita. Referendumā drīkstēs piedalīties 4700 ieslodzītie un apcietinātās personas. Pārējie ir vai nu nepilsoņi, vai citu valstu pilsoņi.

– Vai tiem, kas parakstījās, tā arī ir protesta izpausme?

 

– Nē, nē. Sava veida izrāde, jo, aizejot balsot, var satikties ar darbiniekiem, kā arī savā starpā pārrunāt lietas. Tā nav ikdienišķa kustība. Atrodoties brīvībā, viņi varbūt nemaz neaizietu uz referendumu un viņiem pat neinteresētu, kas valstī notiek.

 

Mēs viņus iepazīstinām ar Centrālās vēlēšanu komisijas piegādātajiem materiāliem par to, kāpēc notiek referendums. Visi sešarpus tūkstoši ieslodzīto rakstīs iesniegumus: gan tad, ja viņi grib piedalīties referendumā, gan tad, ja negrib. Mēs esam pieraduši būt ļoti punktuāli! Kāds būs rezultāts? Grūti prognozēt. Ne jau viņi savā starpā strīdas par valodu, nav arī tā, ka viņi ļoti pārdzīvotu, ka viņiem būtu jārunā krieviski, angliski vai lietuviski. Noziedzībai nav valodas. Viņi ir noziedznieki neatkarīgi no tā, kurā valstī atrodas. Ir arī tā saucamie eksporta noziedznieki, kuri aizbrauc no Latvijas, jo Latvija kļuvusi nabadzīgāka un ir grūtāk cilvēkus apzagt, grūtāk veikt kādas mahinācijas.

– Agrāk ļoti slēpa atbildi uz jautājumu, cik cittautiešu un nepilsoņu ir ielikti cietumos. Šis jautājums joprojām ir delikāts. Vai krievu valodas izvēle ir tautības diktēta?

– Grupā “cittautieši” ietilpst ne tikai krievi, bet arī gruzīni un visu citu tautību bijušie Padomju Savienības valstu pilsoņi. Viņi pārsvarā runā krievu valodā. Tie, kuri ir ieguvuši pilsonību un kas vēlas, lai krievu valoda iegūtu valsts valodas statusu, nemaz neprot citu valodu bez krievu valodas.

– Vai, atrodoties cietumā, var naturalizēties?

– Var sagatavoties, lai noliktu eksāmenus. Mēs mācām latviešu valodu. Bet eksāmeni ir jāliek, iznākot ārā no cietuma.

– Kādi faktori var ietekmēt šo cilvēku uzskatus? Jums droši vien bibliotēkās ir grāmatas, avīzes. Vai par tām ir dzīva interese? Daudz brīva laika…

– Jā, protams. Vairāki ne tikai lasa, bet izpēta un izanalizē juridisko literatūru par likumdošanu, tajā skaitā normatīvos aktus – par viņu tiesībām un pienākumiem. Tad viņi raksta sūdzības, kas mums ir jānodrošina. Mākslas darbi literatūrā, ko viņi lasa, protams, vairākumā ir detektīvromāni. Daudzi glezno. Ir tādi, kas veido kuģus un citas lietiņas, ko pēc tam dāvina radiniekiem.

 

Bet kopējais skaits ieslodzīto, kas tuvinās tai sabiedrības daļai, kura vēlas kaut ko izprast un atklāt kaut ko jaunu, ir diezgan mazs. Piemēram, Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē daudzi, atrodoties brīvībā, vēl nebūtu sākuši lasīt vai mācīties. Tagad, atrodoties ieslodzījuma vietā, viņi ir spiesti iet uz skolu.

 

– Nesen uzzinājām, ka tiesībsargs ir sācis apmeklēt jūsu iestādes. Kā ir ar tiem apstākļiem?

– Gan tiesībsargs, gan Eiropas cilvēktiesību komisija mūs visvairāk rāj par to, ka esam “spīdzinātāji” saistībā ar medicīnu, personisko higiēnu, kā arī telpu jautājumiem.

Tie ”necilvēcīgie apstākļi” ir šādi: trīsreiz dienā ēdināšana, vienreiz nedēļā nomainīta gultas veļa un paša veļa, iespēja strādāt kādu darbu, ko piedāvājam. Mēs vedam vienu reizi nedēļā uz pirti mazgāties. Ikdienā viņiem pieejams tikai aukstais ūdens. Nav sakārtota kanalizācija, ir kā vecos laikos – tualetes bez podiem.

Visas šīs lietas mēs pakāpeniski mēģinām mainīt. Uz mūžu ieslodzītajiem telpas ir ļoti labā stāvoklī.

Neviens nesalst, nav nepaēdināts un neviens neizturas necilvēcīgi. Ja ir pārkāpumi no mūsu darbinieka puses, tad pret viņu tiek uzsākts kriminālprocess un viņš tiek atstādināts.

– Cik bieži?

– Par necilvēcīgu izturēšanos nav bieži sodīti darbinieki. Ieslodzītie drīzāk viens otru fiziski iespaido. Darbiniekus biežāk mēs aizturam par narkotiku ievešanu cietumā, par dažādu aizliegtu priekšmetu nodošanu, tostarp telefonu. 2011. gadā Centrālcietumā par šādām lietām esam aizturējuši septiņus darbiniekus.

– Kā jūs apmierina darbinieku kvalitāte? Pirms pieciem gadiem bija problēmas ar kadru nodrošinājumu.

– Nekas jau nav mainījies. Kļuvis vēl sliktāk. Algas ir ļoti mazas. Apmēram 270 lati uz rokas. Turklāt arvien grūtāk starp vidusskolu beigušajiem atrast fiziski spēcīgus apsargus, kas varētu kaut vai desmit reizes pievilkties, noskriet trīs kilometrus un uzrakstīt pareizu testu medicīniskajā centrā.

Maniem darbiniekiem darbs nav viegls, daudz problēmu jārisina, jāspēj psiholoģiski ”savākties”, lai pašam nekļūtu slikti un lai ieslodzītie viņu neterorizētu.

– Pēdējos gados neatceros bēgšanas mēģinājumus. Tas ir liels sasniegums, ņemot vērā grūtības saistībā ar kadru uzturēšanu un visām pārējām problēmām. Sabiedrība var justies droši.

– Tas ir mūsu visu kopīgs nopelns. Sabiedrība, kas maksā nodokļus, ir samaksājusi par to, lai pie žoga varētu izvietot tehniskos līdzekļus. Esam veikuši dažādus uzlabojumus apsardzes sistēmā. Labi arī, ka spējām laikus aizvērt Pārlielupes cietumu, kas bija traģiskā stāvoklī. Arī tuvākajā laikā notiks izmaiņas. Mēs centīsimies no kritiskajiem cietumiem atteikties. Kad tas būs, negribas vēl skaļi teikt.

– Arī jūs paši esat daudzreiz sūdzējušies par apstākļiem cietumos, bet vismaz puse mūsu lasītāju domā, ka ieslodzītajiem nevajag nekādus īpašus apstākļus. Viņi saka: pats tu gribēji cietumā nokļūt un tev tur nav jājūtas ļoti labi.

– Var saprast cietušo attieksmi pret ieslodzītajiem. Daudzreiz cietušie visu atlikušo mūžu dzīvo daudzreiz sliktākos apstākļos nekā ieslodzītie. Tomēr es uzskatu, ka, uzlabojot apstākļus cietumos, var izmainīt noziedzības stāvokli valstī, kā tas izdarīts Igaunijā. Pašreiz pie mums ieslodzītie atrodas telpās 10, 50, 60, 70 cilvēku lielās grupās. Viņi, protams, nerunā par mākslu vai kādiem mūsu resocializācijas jautājumiem, ar kuriem mēs viņus nodarbinām. Aizejot uz savām kamerām, viņi runā par tiem noziegumiem, ko viņi kādreiz ir darījuši vai arī domā atkal darīt. Šādi komunicējot savā starpā, pastāv iespējas izveidot brālības, noziedzīgas struktūras un veikt ”apmācības procesu”. Visus mūsu resocializācijas pasākumus pa nakti viņi pilnīgi izmet no galvas. Divos jaunajos cietumos Igaunijā ieslodzītie kamerās atrodas pa divi. Viņu starpā, protams, var sākties sarunas par turpmākajiem noziedzīgajiem ceļiem, tomēr ir radīti tādi apstākļi, lai ieslodzītais, kurš nevēlas laboties, neiespaidotu citus desmit ieslodzītos, kuri ir vēlējušies laboties, atgriezties dzīvē kā pilnvērtīgi sabiedrības locekļi. Jaunajās ieslodzījuma vietās viņi vairāk lasa, vairāk gatavojas eksāmeniem, lai iegūtu jaunu profesiju.

Līdzīgi kopš pagājušā gada augusta ir arī pie mums Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē, kas kļuvusi par paraugcietumu. Pēdējais, kas ir jāsakārto, ir skola, kurā mācās nepilngadīgie audzēkņi. Tad varēsim parādīt, kā ir jāizskatās ārzemju standartam. Šo iestādi esam uztaisījuši identisku kā Norvēģijā. Vienīgi Norvēģijā darbinieku skaits ir viens uz vienu ieslodzīto. Ikdienā ar viņiem nodarbojas vairāki psihologi, sociālie darbinieki, skolotāji, resocializācijas darbinieki un uzraudzības darbinieki.

 

Beidzot arī Latvijā vajadzētu sākt nomainīt vecās ieslodzījuma vietas pret jaunām. Ja valsts pati nav spējīga ieguldīt līdzekļus, mums ir jāizdomā, kādas ir citas iespējas. Varētu piesaistīt kādus privātos līdzekļus cietuma celtniecībā, bet droši vien būs tikpat liela ažiotāža kā tagad ar fotoradariem. Visi jautās, kāpēc tieši attiecīgā firma izvēlēta.

 

– Kāda firmai būtu ieinteresētība?

– Tāda pati, kā jebkuru citu ēku iznomājot. Firma uzņemtos arī uzturēšanu – visu mazgātu, dotu ēst. Mums tāpat tagad ir kādam jāmaksā par ūdeni, kartupeļiem, apģērbu. . .

– Tad jau jūs pilnīgi atsakāties no savas līdzšinējās nodarbības?

– Mēs nodarbotos tikai ar valsts funkcijām – apsardze, resocializācija, vienību priekšnieki un cietuma priekšnieki valsts pakļautībā. Privāts uzņēmums atbildētu tikai par telpām, uzturēšanu, ēdināšanu. Igaunijā gan ir mazliet citādi. Tur ir valsts akciju sabiedrība – valsts nekustamie īpašumi –, kas izīrē telpas un pakalpojumus cietumiem, kas ir atsevišķa juridiskā struktūra.

Tāpat Latvijā Saeimai, valdībai kopīgi jānolemj, ko darīt, lai būvētu jaunus cietumus.

Latvijā pēdējais lielais cietums ir uzcelts Jēkabpilī 1985. gadā – kolonijas tips jeb liela baraka, kurā vienā stāvā ir 70 gultas.

– Cik daudz naudas nepieciešams, lai uzceltu jaunu cietumu?

– Esmu daudzreiz jau piedāvājis, ka ieslodzītie paši varētu veikt visus celtniecības darbus. Jāizmaina likums, lai ieslodzījuma vietu pārvalde varētu, nodarbinot savus klientus, veikt celtniecības darbus.

– Saeima nepiekrīt?

– Nepiekrīt.

– Tieslietu ministrija nenāk pretī?

– Tieslietu ministram Gaidim Bērziņam šī ideja patīk, jo ar jaunajiem cietumiem mēs samazinātu valsts izdevumus ilgtermiņā, jo, pirmkārt, nebūtu nepieciešams algot tik daudz apsardzes darbinieku. Uzceltu augstu sētu, pieliktu elektroniskās iekārtas. Iekārtu nekad nevar pierunāt. Cilvēku var pierunāt…

Ja izmainītu likumu, ieslodzītie varētu piedalīties arī valsts bērnudārzu, skolu vai citu sabiedrisku celtņu būvniecībā. Mēs to varētu simtprocentīgi nodrošināt.

Par Eiropas līdzekļiem esam ieveduši ieslodzījuma vietās vislabākās galdniecības, metālapstrādes, metināšanas, šūšanas iekārtas.

 

Ieslodzītos apmāca skolotāji no profesionāli tehniskajām skolām. Tikai rodas jautājums: kur viņi ies strādāt, kad izies ārā no cietuma. Cenšamies viņus apmācīt tādām profesijām, kādas sabiedrībā ir pieprasītas. Piemēram, 2008. gadā apmācījām celtnieku profesijā. Tagad – galdnieku, metinātāju, šuvēju profesijā.

 

Brasas cietumā uzņēmējam ir liela ražotne, kurā vairāk nekā 300 ieslodzīto šuj skaistas formas Latvijas armijai. Kvalitāte ir ļoti laba.

Uz mūžu ieslodzītie ir gatavi darīt jebkuru darbu, lai tikai viņš varētu nopelnīt piecīti un nopirkt bombongas vai cigaretes. Šādi nodarbinot ieslodzītos, izmaksas ir par trešdaļu mazākas nekā ražojumiem no Ķīnas.

No visiem sešarpus tūkstošiem strādāt varētu pieci tūkstoši. Šobrīd strādā 25 procenti.

Jau tagad mums nav problēmu cietumos veikt kosmētisko remontu. Arī kameras paši tīra, nav vajadzīgas apkopējas. Saskaņā ar esošo likumdošanu mēs esam tiesīgi nodarbināt četras stundas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+