Nekādas baiļu sajūtas 0
Mūsu kolēģes Andas Krauzes, “Mājas Viesa” fotogrāfes, veikumu jūs redzat katrā žurnāla numurā – Anda profesionāli iemūžina šodienu cilvēkos un notikumos, kas pēc mirkļa jau kļūst par vēsturi un liecību. Arī pirms 25 gadiem Anda ar savu fotoaci fiksēja laiku – mums visiem liktenīgās un nozīmīgās barikāžu dienas.
Kad tapa šīs fotogrāfijas, nu jau ceturtdaļgadsimtu senā barikāžu laika vēsturiskās liecības, man bija tikai 29 gadi, un toreiz strādāju Latvijas Vēstures muzejā. Taču jau iepriekš biju iesaistījusies pēc Latvijas Tautas frontes ierosmes dibinātajā īpašajā brīvprātīgo vienībā, kura ar pirmo darbības dienu saņēma noteiktus uzdevumus. Mūsu komandā darbojās Jānis Berns (nu jau aizsaulē), Raimonds Saušs, Jānis Tereško un es. Ar šiem puišiem droši varētu doties pat karā. Ļoti dārga no tā laika man ir Brīvprātīgo vienību nozīme.
Darbojoties vienībā, man bija īpaša atļauja, ar kuru drīkstēju palikt objektos, kur sievietēm bīstamības dēļ to aizliedza. Nebija nekādas baiļu sajūtas. Fotografēju arī interfrontes objektus. Kā mēs to visu paveicām, tagad grūti saprast. Un nebija labas fototehnikas. Taču attēli tapa.
Atceros kādu zīmīgu epizodi ar kinooperatoru Andri Slapiņu. Viņam bija divas kinokameras. Andris palūdza mani to smagāko brītiņu paturēt un pats aizskrēja filmēt. Turēju gandrīz stundu. Bet, kad viņš atgriezās tik laimīgs par nofilmēto, nespēju dusmoties. Kas varēja paredzēt, ka tā būs mūsu pēdējā tikšanās?
Atmiņas šķiet jau tik tālas… un man jādomā par mums šodienas Latvijā. Vai tiešām tikai liktenīgās situācijās spējam vienoties un būt pašaizliedzīgi, sirsnīgi, stipri un godīgi?
