Mobilā versija
+2.1°C
Johanna, Hanna, Jana
Piektdiena, 15. decembris, 2017
4. jūlijs, 2016
Drukāt

Egils Līcītis: Nelokāmi un kompetenti (2)

Foto - LETAFoto - LETA

Egils Līcītis

Latviešu nācija, ar kvēlu gribu atguvusi neatkarību un valstiskumu, tālākajā attīstības ceļā tiecās pretī uzņemšanai Eiropas Savienības valstu saimē, kur priekšā mirdzēja 365 saulainas dienas gadā, labsajūtai īpaši dzesētas temperatūras režīma mikroklimats, un kopējā siltumnīcā mēs justos kā pie mietiņa piesiets lekni zaļojošs kultūraugs. Lai tiktu iekšā kondicionēta gaisa stikla mājā, no savas puses šo to neatliekamu vajadzēja paveikt mājasdarbos, un tad mazo, čaklo Latviju gaidīja – kā reklamē darba sludinājumos – motivējošs atalgojums, pilnveidošanās iespējas, draudzīgs kolektīvs, pilnas sociālās garantijas, cienāšana ar krēmšnitēm.

Tik tiešām bijām nokļuvuši kā paradīzē. Labu laika strēķi tautai savienība šķita ja ne mīļa, tad tīri normāla un ciešama. Izbadējušies austrumeiropieši plūca bagātas plūmju ražas saldos augļus no zemākajiem zariem, ar brālīgajām Vakareiropas tautām dalījāmies priekos un bēdās, un pat skeptiskais latvietis atzina – eu, šiten te ir gandrīz labāka dzīve nekā pirmrindas kolhozā! Nokāpuši no kokiem, mācījāmies pievilkt kāju un kniksēt, kā pieņemts Berlaimonta ēkā un diplomātiskos salonos. Mūsējie visur bija klāt un māja ar galvu, kur vien nepieciešams noregulējums un kārtējās direktīvas apspriešana. Bijām tik dziļi eirointegrējušies un iejutušies Briseles sabiedrības lauvu dzīvē, ka nekaunējāmies vietējības vēlētājiem samērā kancelejiska eiroprezidēšanas rutīnas pienākuma izpildīšanu uzdot kā Latvijas valdības un elites spožāko sasniegumu XXI gadsimtā.

Bet pamali pārklāja tumši mākoņi, saulaino dienu kļuva aizvien mazāk. Nācās irties cauri sabangotiem ūdeņiem un turēties pretī vētrainām augstas intensitātes krīzēm. Pārdzīvojām ekonomikas dižķibeli vēl arvien ar augstu paceltu galvu un veiksmes stāstu. Sakostiem zobiem ar palīdzības maksājumiem devām ziedu Grieķijas glābšanā tās grūtajā, sabendētajā mūžā. Sadevāmies rokās terorisma draudu priekšā. Pēc Krievijas agresijas Ukrainā vienojāmies cieši kopā belzt pretī kārtības jaucējam kā hibrīdkarā, tā ar sankcijām. Joprojām 28 valstis kā mūris, lai arī nācās “pielīdzināt domstarpības”.

Taču tad sekoja atvērta Pandoras lāde un klupšanas akmens, ko vairs nevarēja pārvarēt un kur Eiropa sagāzās kā veca sēta. Izšķīrējs bija bēgļu jautājums un “wilkommen” atvērto durvju migrācijas politika. Pēc robežu šturmēšanas un uzspiestām obligātām bēgļu kvotām “draudzīgajā kolektīvā” gandrīz katrs dabūja invaliditātes grupu un cits caur citu runāja, ka vajadzētu rehabilitāciju. Malu malās pastiprinājās nacionālā vilkme, un arī mūsu pilskalnos, senlejās skandēja – nebūsim Briseles kaklakungiem sulaiņi! Cilvēki sāka jautāt – a kas mēs būsim? Lielvaras vedināja: a) padziļināt politisku savienību, b) pret strauju integrāciju. Arī Latvijai bija stingra, nelokāma, kompetenta pozīcija – jā, pārmaiņas ES ir obligātas!

Tad ļaudis atkal runāja uz mīļiem vadoņiem – bet kādi konkrēti ir jūsu priekšlikumi ES sanācijai? Un vadoņi tieši un konkrēti, kā mācījušies no ilgspēlējošām klabošām platēm un pieslīpētiem tekstiem, pūlim atbildēja. Ārlietu ministrs sacīja – risinājums jāmeklē valstīm kopīgi. Premjers ņurdēja, ka ir atbildīgi, sasāpējuši jautājumi. Pats Valsts prezidents cirta dūri galdā – priekšā ir darāmie darbi!

Nu visiem bija saprašana, ka varasvīri neļaus finalizēt Latvijas Republiku un turēsies tik stingri, kā no ozolkoka un aisberga ledus gatavotie islandieši turējās pretī varenajiem angļiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Foršs raksts 🙂 Patika.

  2. Neizturama valoda aplam iedomīgajam LA BALAMUTEM…

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Gaidi ar maisu!

Nacionālā apvienība apspriešanai koalīcijā sagatavojusi likuma grozījumu projektu, kas paredzēs bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentus nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam. Šāds priekšlikums iesniegts, lai atvieglotu šo dokumentu pētīšanas procesu un to publicēšanu ar zinātniskajiem komentāriem līdz 2018. gada 31. decembrim. Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Jānis Maizītis sacījis, ka VDK dokumentu nodošana Latvijas Nacionālajam arhīvam būs politiķu izšķiršanās, nevis drošības iestādes kaprīzes vai negribēšana. SAB priekšnieks sacīja – ja dokumenti tiek pārvietoti uz valsts arhīvu, ir jālikvidē Totalitārisma seku dokumentācijas centrs, kā arī jāgroza likums. Bijušās VDK Zinātniskās izpētes komisijas pārstāvji līdz šim bieži sūdzējušies par SAB liktajiem šķēršļiem, lai varētu pētīt dokumentus.

Vai vidējai izglītībai Latvijā jābūt obligātai?
Draugiem Facebook Twitter Google+