Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
9. februāris, 2016
Drukāt

Anda Buševica: Nepieciešama atskārta – kādi mēs Latvijā gribam būt nākamos simts gadus (1)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Anda Buševica

Galerijā “Māksla XO” šobrīd apskatāma Tatjanas Krivenkovas gleznu un zīmējumu izstāde, viņa tai devusi nosaukumu “– vāji –”. Kupola zālē – spirālveida zīmējumi, tās ir apokalipses: “apokalipse I”, “apokalipse II”…

Otrajā ir tas, kas var mūs par soli no pasaules gala attālināt. Tie ir laikabiedru portreti. Ne gluži parasti portreti, Tatjana Krivenkova devusi tiem nosaukumus – “dvēsele I”, “dvēsele II”… Iekavās norādīti atslēgvārdi: (zariņa), (nastavševs), (ruka), (sietiņš), (vanaga), (panteļejevs). Aktrise Guna Zariņa, režisors Vladislavs Nastavševs, fotogrāfe Inta Ruka, grafiķis Guntars Sietiņš, mākslas zinātniece Anita Vanaga, mākslinieks Kirils Panteļejevs.

“”– vāji –” visur vajag rakstīt ar mazo burtu, pats vārds ir vājš, atvērts no abiem galiem,” izstādes anotācijā raksta mākslas zinātnieks Ivars Runkovskis, arī viens no portretētajiem.

Radiostudijā runājam vairāk nekā stundu, Tatjana Krivenkova stāsta, ka šī izstāde nav nākusi viegli. Laiks tāds… Tāds, ka gribas atkal klausīties ziņas radio, kad liekas, ka tev jāzina, kas pasaulē notiek. Kad Ukrainas notikumi, bēgļu krīze pierādījuši, cik tā civilizācijas kārtiņa mūsos var izrādīties plāna.

Pēdējā laikā frāzes “bēgļu krīze” un “Ukraina” manā informācijas uztverē sāk līdzināties lamatām. Tās aktivizē bailes, nolemtību, kur nākamais solis jau ir agresija, un tas viss – personīgās bezspēcības mērcē. Tā ir nojauta instinktu līmenī, ka jebkurā brīdī varam kļūt par pasaules mēroga vēstures notikumu lieciniekiem. Karš?

Mums jābūt reālistiem, darbības vietā iespējamajos notikumos drīzāk būsim neatlaidīgie televizora vērotāji vai upuri. Taču tā ir arī garīgās higiēnas lieta – trenēt sevi alternatīvām. Un tieši to dara kultūra: krietnā kareivja Šveika stāsti, nupat iznākusī Andrjusa Tapina fantāzija par 1905. gada Viļņu romānā “Vilka stunda”, galu galā – Andreja Tarkovska filmas. Dzīve vērienīgu notikumu priekšnojautā var būt arī dāvana, vajag tikai atrast sevī šo mērogu. Galu galā arī Latvijas valsts dzima laikmetu griežos un jukās, taču tobrīd mūsu vidū bija sapņotāji, kas spēja domāt tālāk par nāvi un iznīcību.

Latvijas teātros un kino parādījušies pirmie Latvijas valsts simtgades svinību finansējuma augļi, skaitliskā vairākumā tie ir stāsti par vēsturi. Vai esam nolēmuši sev kā dāvanu valstiskās neatkarības simtgadē uzdāvināt atmiņu? Atkārtot kā pantiņu bērniem un bērnu bērniem pašu sarakstītās vēstures cildenās lappuses? Atsaukšos uz Arni Šablovski, ka mūsu uzdevums ir cits: no Latvijas līdzšinējās vēstures mācībām simtgades svinībās mums būtu jāizvelk kaut kas tik paliekošs kā atskārta – kādi mēs Latvijā gribam būt nākamos simt gadus.

Galerijā “Māksla XO” ir divas zāles, viena zāle kā jau zāle – klasiskais baltais kubs, otra saukta par Kupola zāli. Kupolveida griesti ir tie, kas iedvesmo radīt tieši šai izstāžu vietai: Tatjana Krivenkova pārstāsta kādu nesen lasītu rakstu, ka mūsdienās baznīcu aizstājuši muzeji un izstāžu zāles, tagad māksla ir tā vieta, kur cilvēkam dota iespēja pabūt ar sevi. Māksla kā jaunā laikmeta baznīca, skaistums glābs pasauli! Šīs idejas atsauc atmiņā simt gadus senu pagātni, laiku starp abiem pasaules kariem, Krievijas Sudraba laikmeta idejas. Arī tolaik cilvēki, kas bēga no juku laiku sliktajām vēstīm un masu ideoloģijas primitīvisma, spēku atrada šaurās domubiedru grupās un mākslas dzīves intensifikācijā.

Galerijas “Māksla XO” zāles Tatjanas Krivenkovas izstādē ir kā divi pretmeti. Kupola zālē ir meditācija par apokalipses tēmu, tās zīmētas sērijās, un šī atkārtošanās dod cerību. Tatjana Krivenkova izstāsta kādu vērojumu: viņa devusies mājup pēc izstādes iekārtošanas un tajā brīdī rietējusi saule. Tik apaļa, liela un sārta kā viņas zīmētajās apokalipsēs. Un arī saulriets ir tāda ikdienas apokalipse: uz īsu brīdi esam tumsā, mums dots ne vairāk kā cerība, ka saule rīt uzlēks no jauna.

Otrā zāle ir saruna par laicīgo – tie ir konkrētu cilvēku portreti. Cilvēks ir svarīgs! Tās dzīvības sulas, kas viņu dzen uz priekšu, idejas, kas nodarbina – tā ir vienīgā izeja no apokaliptiskās nolemtības.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Latvijai ātri būs 100. Nekādu atmiņu,nekādu apceru. Nākotnes vīzijas,sapņi,ieceres un plāni jau šodien sastādāmi un uzrakstāmi turpmākiem 100 gadiem. Vecs un jauns-skatīties uz priekšu,uz attīstību un patstāvību!

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+