Latvijā
"Latvijas Avīze" atmasko

Viltus ziņa: Okupācijas muzeju nodēvē par “tumsas muzeju” 16

Ekrānuzņēmumi no vietnēm “rubaltic.ru”, “ru.sputniknewslv.com” un “vesti.lv”

Okupācijas muzeja ēkas rekonstrukcijas arhitekta Gunāra Birkerta “Nākotnes nama” un memoriāla represētajiem “Vēstures taktīla” projektu izkustēšanās no šķietamā strupceļa vasaras sākumā ir radījusi atbalsi tādos Maskavas propagandas medijos kā “Sputņik” un ne tikai. Tiesa, Okupācijas muzejs krievvalodīgajos masu informācijas līdzekļos nekad nav mīlēts, taču pēdējā laikā vērojama pastiprināta sarosīšanās. Jau pagājušā gada oktobrī “Sputņik” pauda jaušamu gandarījumu par to, ka darbus nav izdevies uzsākt un neizdosies pabeigt līdz Latvijas simtgadei, kā tika plānots sākotnēji. Tāpat atsaucoties uz arhitektes Zaigas Gailes un Rīgas būvvaldes agrāko pretošanos “Nākotnes nama” būvei, tas nosaukts par “Bezgaumību Rīgas sirdī” (“Bezvkusica v serdce Rigi”). Savukārt pašās maija beigās Kremlim pilnībā lojālajos medijos “Sputņik”, “RIA Novosti” un “RT” bieži izmantotais Krievijas politologs Jurijs Svetovs “Sputņik” radiostacijā paziņoja: “Radīt padomju okupācijas muzejus un pieminekļus visam šim periodam – tā ir ciniska spēle.” Proti, Latvija pilnībā ignorējot “pozitīvo”, ko tolaik no PSRS saņēmusi. Tā vietā uzskaitot vien zaudējumus un izvirzot miljardiem eiro lielas kompensācijas prasības PSRS mantiniecei Krievijai. “Tas ir ceļš uz strupceļu, bet diemžēl tādas ir mūsdienu pasaules reālijas, kad mīti ieņem īstās lietu situācijas vietu,” prātojis krievu politologs. Viņa vārdus aši pārtvēra Latvijas krievvalodīgā vietne “Vesti”, liekot virsrakstā “Latviju gaida strupceļš”. Kuriozi, ka “Vesti” automātiski aiz maskaviešiem atkārtoja, ka memoriāla celtniecība jau sākusies, lai arī tas dabā vēl nav nemaz noticis.

Tomēr košākais Okupācijas muzejam veltītais raksts 18. aprīlī padevies kādai portāla “Rubaltic.ru” žurnālistei, kas, vismaz spriežot pēc visa sarakstītā, pati muzejā nez vai bijusi, drīzāk informāciju par to, tostarp gadus desmit senas fotogrāfijas, sasmēlusies krievvalodīgā interneta dzīlēs. Rakstā apgalvots: “”Muzeju nakts” ir projekts, kura mērķis ir popularizēt mākslu (tā tekstā. – Aut.). Taču ir muzeji, kuros nakts un tumsa nebeidzas nekad. Tādi “kultūras objekti” viens pēc otra bijušajās republikās un sociālistiskās nometnes valstīs sāka parādīties pēc Padomju Savienības izjukšanas. To galvenais mērķis – izstāstīt savu “vēsturiskās patiesības” versiju, kur PSRS ir “okupants”.” Attiecīgi, “ļaudis, kas nav pārāk pazīstami ar vēsturi, vismaz ne ar šā reģiona, bieži vien to labticīgi pieņem”. Okupācijas muzejs “obligātā kārtā” esot jāapmeklē visiem Rīgas skolu skolēniem, kā arī ārzemju delegācijām. Obligāti! Bet muzejs ir bez maksas! Tādi muzeji, kuru pastāvēšanu apmaksājot “dažādi fondi, asociācijas vai tieši valdība”, parasti atšķiroties ar “koncentrētu aģitāciju vai pat atklātu propagandu”. Okupācijas muzejs esot tieši tāds. Pat holokausts tajā esot attēlots nevis kā genocīds, bet kā “taisnīga atmaksa un cīņa par brīvību”. PSRS armijā iesaukto 40 latviešu puišu nāve Afganistānas karā 80. gados un latviešu disidentu aresti arī tiekot pārmesti Padomju Savienībai! Autorē sašutums augtin audzis, līdz dzimis jautājums, kāpēc tad nekas neesot pieminēts par sarkano latviešu strēlnieku tūkstošiem, kas bijuši “elitāri boļševiku varas sargi”? “Vai tad viņus izaudzināja un pabaroja kāda cita Latvija? Ja jau “padomju terors” bija daudz briesmīgāks par “brūno mēri”, tad kādēļ, iedibinoties tai pašai boļševiku varai, sarkanie strēlnieki tik dedzīgi to aizstāvēja.”

 

Galerijas nosaukums

 

Atmaskojums

“Rubaltic.ru” raksts “Nakts Okupācijas muzejā” ir neprecizitāšu, sagrābstītu un neloģiski sakombinētu informācijas drusku kopojums bezspēcīga nīgruma un pat drusku sirreālā “mērcē”. Tā gadās, ja ir uzdevums uzrakstīt ko “tādu”, taču nav ne faktu, ne argumentācijas, ne vēstures notikumu secības izjūtas.

Pirmkārt, kāpēc gan lai Okupācijas muzejs stāstītu par latviešu sarkanajiem strēlniekiem, ja to lieliska izdara Kara muzejs un strēlnieki attiecas uz pavisam citu laika periodu? Ko gan strēlnieki varēja zināt par 1941. gada “brūno mēri” vai abu padomju okupāciju īstenotajām represijām? Ja runā par strēlniekiem, tad jāteic, ka tā gan ir visu Krievijas masu informācijas līdzekļu “klasika” – raksturot latviešu strēlniekus lielinieku dienestā tā, it kā tie būtu Latvijas, ne bijušās cara Krievijas armijas daļa, it kā došanās uz Krieviju būtu notikusi ne tik daudz vēsturisko apstākļu dēļ (vācu uzbrukums un Baltijas okupācija 1917. gada rudenī; uzticība pulkam un komandieriem, Krievijas armijas sabrukums), bet galvenokārt strēlnieku ideoloģiskās pārliecības dēļ. Tāpat tipiski, ka vārdi “padomju okupācija” šāda satura prātojumos, protams, likts pēdiņās vai tiek runāts par “tā saukto okupāciju”.

Okupācijas muzeja direktora vietniece attīstības jautājumos Līga Strazda norāda, ka tamlīdzīgu rakstu pamatā ir autora nespēja pieņemt pašu Latvijas neatkarības atgūšanas faktu, līdz ar to visu muzeja ekspozīcijas vēstījumu. Turklāt muzeju “Rubaltic.ru” žurnāliste, visticamāk, nav apmeklējusi ne “Muzeju naktī”, ne dienā. Strazda atgādina, ka muzejs apmeklētājiem vēstī stāstu par 1918. gadā dibināto neatkarīgo, demokrātisko Latviju, kas 1934. gadā pārdzīvoja politisko krīzi un zaudēja demokrātisko pārvaldes sistēmu, tomēr turpinājās kā neatkarīga valsts, līdz 1940. gadā PSRS okupēta, likvidēts valstiskums, juridiski to tomēr saglabāja darboties spējīgās vēstniecībās ārzemēs. 1941. gada vasarā ienākot Latvijas teritorijā nacistiskās Vācijas armijai, okupācijas varas Latvijas teritorijā nomainījās. 1944. gada rudenī PSRS militārā uzvara deva iespēju atgriezties padomju okupācijas varai un palikt Latvijas teritorijā līdz 1990. gada 4. maijam, kad tika pasludināta Latvijas valsts neatkarības atjaunošana, un 1991. gada 21. augustam, kad Latvija atguva pilnīgu suverenitāti. “Šis ir politiskās vēstures rāmis, kas muzeja ekspozīcijā tiek piepildīts ar priekšmetiem, dokumentiem, fotogrāfijām un cilvēku dzīvesstāstiem. Muzeja vēstījums izriet no Latvijas valstiskās nepārtrauktības koncepta. Līdz ar to muzeja vēstījumā neoperējam ar jēdzieniem – “iziet no PSRS sastāva” vai “fašistiskā okupācija”, kas pieder padomju vēstures naratīvam un vēl ir aktīvā lietošanā krievvalodīgajā postpadomju telpā. Tomēr, ja apmeklētājs muzejā ierodas ar atvērtu prātu un vērtē muzejā rādītos materiālus, viņa skats uz pagātnes notikumiem un izpratne par šodienas politiskajām norisēm domājot var mainīties,” tā muzeja pārstāve.

KM_SAPC_logo

LA.lv