Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
5. maijs, 2016
Drukāt

Otto Ozols: 4. maijs. Nodevība, vienaldzība un nepārvērtējama drosme (19)

Foto: LETAFoto: LETA

Amerikas Savienoto Valstu, Latvijas un Norvēģijas valstu karogi ASV 1.kavalērijas brigādes rotas karavīru svinīgās sagaidīšanas ceremonijas laikā Ādažos.

4. maijā, dienā, kad Latvijas valsts atzīmēja valstiskās neatkarības atjaunošana gada dienu, daudzu valstu diplomāti smalkās pieņemšanās sacentās, kurš izjustāk apsveiks Latvijas augstākās amatpersonas. Noteikti neiztika bez saldiem vārdiem par demokrātiskām vērtībām un tautu pašnoteikšanās tiesībām. Varu iedomāties, kā viņi pilināja viens otram sīrupainus vārdus par cilvēktiesībām, tautu brīvību, neatkarību kā visaugstāko no vērtībām.

Tomēr mazliet rūpīgāk atskatīsimies pagātnē. Vispārzināms ir fakts, ka 1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome ar 138 balsīm pieņēma “Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu”. Kaut pēc okupācijas režīma likumiem, tomēr Latvijas tautas ievēlētais parlaments demokrātiski un brīvi paziņoja pasaulei, ka Latvijas Republika atjaunojusi savu valstisko neatkarību. Tām drosmīgajām, principiem uzticīgajām valstīm, kuras nekad nebija atzinušas okupāciju, vajadzēja nekavējoties atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. Vai tas notika?

Latvijas Ārlietu ministrijas mājās lapā pieejamā informācija liecina, ka nē. Piemēram, ASV Latvijas Neatkarības atjaunošanu atzina tikai vairāk kā pēc gada – 1991. gada 2. septembrī. Lielbritānija, Francija un mūžam bailīgā, nodevīgā Zviedrija to izdarīja dažas dienas iepriekš – 1991. gada 27. augustā. Pat Rumānija to izdarīja mazliet agrāk – 26. augustā. (1) Proti, tas notika tikai pēc tam, kad PSRS režīms bija galīgi sabrucis un tā brīža situācijas patiesais uzvarētājs – Krievijas prezidents Boriss Jeļcins – bija atzinis Baltijas valstu neatkarību atjaunošanu. Mēs varam tikai minēt, kas būtu noticis, ja nebūtu izgāzies neveiklais veco komunistu apvērsums pret toreizējo PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu.

Vēsturei un vēsturniekiem nepatīk varbūtības forma “ja”. Tomēr viens ir pilnīgi skaidrs – 1990. gada 4. maija Latvijas deklarācija par neatkarības atjaunošanu pasaules lielvarām būtībā bija tukša skaņa. Pirms kāda laika atklātībā nonākušie dokumenti liecina, ka tā laika Lielbritānijas premjerministre Margarete Tečere asi iebildusi pat pret Vācijas apvienošanu. Viņa toreiz Gorbačovam esot arī apliecinājusi, ka nestabilitāte Austrumeiropā un Varšavas līguma laušana ir pretrunā ar Rietumu interesēm un Rietumeiropas valstis negrasoties uzsākt neko, kas varētu apdraudēt PSRS nacionālo drošību. (2)

Vēl nepārprotamāka bija ASV nostāja. Bijušais CIP direktors un toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais vēl 1991. gada otrā pusē bija kategoriski noskaņots pret jelkādu nestabilitāti PSRS. 1991. gada 1. augustā apmeklējot Ukrainu, viņš Kijevā teica šādus vārdus: “Daži cilvēki ir mudinājuši Savienotās Valstis izvēlēties starp atbalstu (PSRS) prezidentam Gorbačovam un uz neatkarību noskaņotajiem līderiem visā PSRS. Es to uzskatu par aplamu izvēli. Prezidents Gorbačovs ir sasniedzis pārsteidzošas lietas [..]. Mēs saglabāsim iespējami stiprākas attiecības ar prezidenta Gorbačova padomju valdību.” (3)

Pasaules lielvalstu attieksme nekādā ziņā nebija atbalstoša vai iedrošinoša Latvijas neatkarības atjaunošanai. Spožais britu vēsturnieks un domātājs Tonijs Džads pat norāda: “Ja Gorbačovs – vai augusta sazvērnieki – izvēlētos izmantot armiju, lai sagrautu visu opozīciju, tas nekādā ziņā nav droši, ka viņi būtu cietuši neveiksmi.” (4) Tas arī lieliski izskaidro, kāpēc 1990. gadā neviena lielvalsts pat nedomāja atzīt atjaunoto Latvijas Republiku. Viņiem bija svarīga tuvredzīga ģeopolitiska stabilitāte, nevis pašu sludinātie demokrātiskie principi.

Atceroties un saprotot šo starptautisko situāciju, ir jāsaprot un īpaši jānovērtē tā principiālā drosme, ar kādu mūsu tauta un tās pārstāvji uzdrošinājās atjaunot Latvijas neatkarību. Lai ko arī šodien stāstītu mūsdienu diplomāti, patiesībā toreiz viņu attieksme bija labākajā gadījumā vienaldzīga, sliktākajā gadījumā – pat nodevīga.

Ja 1991. gada Kremļa sazvērnieki būtu bijuši mazliet izlēmīgāki un enerģiskāki, tad neatkarības kustības būtu apspiestas ar brutālu spēku. Nesen atklātībā nonākušās toreizējā Krievijas parlamenta vadītāja Ruslana Hasbulatova atmiņas (5) liecina, ka 1991. gada augusta sazvērnieki bija burtiski par mata tiesu no izšķirošās uzvaras. PSRS slepenpolicijas VDK vadītājs Krjučkovs faktiski jau bija ievilinājis Jeļcinu liktenīgās lamatās. Ja tas būtu noticis, tad ne tikai Maskavā, bet arī Baltijas valstīs armija un VDK būtu nekavējoties uzsākusi pamatīgas represijas – visu neatkarības līderu opozicionāru medības un arestus. Tie Latvijas politiķi, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par neatkarības atjaunošanu, šādu iespēju lieliski apzinājās. Tāpat kā viņi apzinājās, ka efektīva pretošanās nebūtu iespējama, lai arī kāds to šodien gribētu iestāstīt. Ne jau tādēļ, ka kādam drosmes trūktu, bet vienkārši tāpēc, ka VDK joprojām bija ļoti profesionāli jaudīga organizācija. Tādēļ īpaši jānovērtē 1990. gada Latvijas neatkarībai uzticīgu politiķu rīcība. Daudzi no viņiem apzinājās, ka riskē ar nonākšanu čekas pagrabos un Sibīrijas nometnēs. 1991. gada augustā lielāk daļa bija par pussoli no šāda likteņa.

Te gan jāuzsver, ka kopēju ASV attieksmi nevar un nedrīkst mērīt ar viena toreizējā prezidenta Džordža Buša vecākā un viņa tuvredzīgo padomnieku attieksmi. Baltijas valstīm ļoti, pat izšķiroši svarīgs bija drosmīgā, vērtību politiķa ASV valsts sekretāra vietnieka Samnera Velsa jau 1940. gada 23. jūlijā paziņotais, ka ASV neatzīst Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksiju un inkorporāciju PSRS. Toreizējos, ārkārtīgi sarežģītajos ģeopolitiskajos vēsturiskajos apstākļos, šis Samnera Velsa paziņojums bija spožs apliecinājums, ka uzticība patiesām demokrātiskām vērtībām ir visīstākais un labākais veids, kā saglabāt savas valsts reputāciju ilgtermiņā. 2015. gadā Baltijas valstīs īpaši atzīmēja šīs deklarācijas 75. gada dienu. ASV diplomātiem tas bija godam nopelnīts atzinības brīdis. Pēc Samnera Velsa šo pašu attieksmi ļoti skaidri pauda ASV prezidents Ronalds Reigans, kurš ir viens no tiem ārkārtīgi retajiem 20. gadsimta demokrātiskajiem līderiem, kurš principiāli sekoja paša sludinātajai pārliecībai un faktiski atvēra durvis pārmaiņām PSRS, kas drīz vien radīja to unikālo situāciju, kas ļāva Baltijas valstīm notvert vēsturisko iespēju un atjaunot valstisko neatkarību.

Tomēr paliek jautājums – kāda tad bija 1990. gada 4. maija deklarācijas patiesā jēga, ja visu būtībā izšķīra 1991. gada augusta dramatiskie notikumi Maskavā? 4. maija deklarācijai bija ārkārtīgi liela nozīme – tā bija drosmīga robežšķirtne, kas ļāva uzdrošināties atjaunot savu valsti vēl PSRS armijas un VDK deguna galā, iedrošināja cilvēkus 1991. gada barikādēm. Tās savukārt pārliecinoši iedvesmoja Jeļcina atbalstītājus 1991. gada augusta puča laikā un demoralizēja čekas specvienības, kuras labi atcerējās Baltijas valstu iedzīvotāju ārkārtējo drosmi aizstāvot sapni par brīvību.

1990. un 1991. gada notikumi vēlreiz apliecināja ļoti svarīgo atziņu, ka cieņu un vēstures novērtējumu saņem nevis reālpolitiski spēlmaņi un intriganti, konjunktūras politikāņi, bet gan tālredzīgi un drosmīgi vērtību politiķi. To šodien derētu atcerēties tiem Latvijas “diplomātijas dižmeistariem”, kuri svinīgos brīžos sludina tautu pašnoteikšanās principus, bet izšķirošos brīžos gatavi tos samainīt reālpolitiskā sīknaudā. Viņiem derētu atcerēties slavenā cilvēktiesību cīnītāja Martina Lutera Kinga vārdus: “Pašās beigās mēs atcerēsimies nevis ienaidnieku teikto, bet gan draugu klusēšanu.” (“In the End, we will remember not the words of our enemies, but the silence of our friends.”)

Politiķiem, kuri vēl šodien turpina staipīt tautu pašnoteikšanās principus kā vecu bikšgumiju, derētu atcerēties Igaunijas prezidenta Lennarta Meri 1993. gadā teikto: “Jebkurai tautai aicinājums atteikties no pašnoteikšanās tiesībām ir pļauka tās pašapziņai.”

No savas puses varu piebilst – mēģinājumi atņemt tautām vēlmi pēc patiesas brīvības un neatkarības, ir mēģinājums ar dakšām regulēt upes straumi.

Avoti:
1. Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas mājas lapa. “Diplomātisko attiecību nodibināšana un atjaunošana.”

2. ‘Times’: Tečere lūgusi Gorbačovu nepieļaut Vācijas apvienošanos

3. Tonijs Džads ‘Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945.gada’. izdevniecība ” Dienas Grāmata” 730. lpp

3. Tonijs Džads ‘Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945.gada’. izdevniecība ” Dienas Grāmata” 730. lpp, zemsvītras piezīme.

5. Руслан Хасбулатов. “Провал операции КГБ “Гром””

Pievienot komentāru

Komentāri (19)

  1. Beizot viens žurnālists, kaut arī tajā laikā staigāja vēl zem galda, pasacījis to, ka balsošana par Latvjias neatkarību bija bīstama. Neviens no balsotājiem nezināja, kas viņus sagaida, liela daļa bija gatavi uz visu. Lielvalstis paburkšķētu un tas arī būtu viss.
    Protams, ka daļa no AP deputātiem bija (un notiekti arī šodien vēl kalpo kremlm) čekisti. To varēja nojaust pēc viņu provokatīvajām runām. Šodien viņi kritizē valstī notiekošo, bet pašus gan nevaram redzēt nevienā no partiju sarakstiem, jo zin, ko ēduši.Viņi nevarētu saņemt izziņu, ka nav sadarbojušies ar čeku.

    • nu ja kāds kaut ko stipri nesaprata, tad tas bija Pugo, un par to viņu nošāva. Cita lieta, ka savējie turas kopā, pat franču grupas ziņotājus visi “zin” un nesaka.

  2. 4. un 15. maijs vielīdz svarīgi Latvijas vēsturē. 1934. gadā Saeimas personālsatāvs nebija tas kvalitatīvākais Latvijas drošības aspektā, Latvijā bija spēcīga Komunistiskās partijas pagrīde, Kominternes vajdzībām Maskava nekad naudu nav žēlojusi, ja būtu radusies iespēja , un notiktu balsojums par Latvijas pievienošanos PSRS – tas varētu būt pozitīvs.
    Kas attiecās uz 4. maiju, secinot tikai no autora rakstā pieminētajiem ārvalstu politiķu izteikumiem – negatīva basojuma rezltātā – šodien Latvija būtu Krievijas satāvā un popularākie saukļi būtu: “Rosija” un “Krim naš.”

    • Vissavienības referendums par PSRS saglabāšanu (Всесоюзный референдум о сохранении СССР) notika 1991. gada 17. martā. “Par” nobalsoja 76%, taču jau tā paša gada decembrī PSRS tika likvidēts. Politikāņi, kas sevi lepni dēvēja par demokrātiem un reformatoriem toreiz uzlika lielu kluci vēlētājiem – un tas izraisīja adekvātu pretreakciju. Ne bez pamata Latvija nerīkoja tautas nobalsošanu par Satversmes preambula un t.s. bēgļu uzņemšanu.

  3. >11.08
    tieši tā, ļoti vienkārši

    • “Viss ģeniālais ir vienkāršs “- to jau pat Ottovičs apjēdz. Kā arī to, kāpēc šodienas varas pārstāvji tos izslavētos “čekas maisus” nesteidzas atvērt. Tā jau svinētāju 4.maijā nav vairāk kā 9.maijā (Eiropas diena) –
      kur nu vēl pēc pilnīgas atklātības izpaušanas. Lai tie “nezināmo varoņu” vārdi paliek nezināmi, jo viņu paveiktais kā “nepārvertējama drosme”!
      Fragments no žurnālistes E.Veidemanes intervijas ar R.Valteru (NRA, 13.11.2015.):
      …….”1990. gada 4. maijā, kad Augstākā Padome balsoja par Latvijas Neatkarības deklarāciju, par to nobalsoja 138 deputāti, no kuriem 36 oficiāli bija čekas aģenti.
      E.V.:– Vai tu zini, kuri tie ir?
      – To gribēja atklāt Edmunds Johansons, bijušais VDK priekšsēdētājs. Deputāti viņu uzaicināja uz sēdi, lai viņš nosauktu šos čekas aģentus. Tomēr deputāti izšķīrās, ka nevajag viņus nosaukt.

  4. Čeka taču nevarēja pieļaut , ka varu pārņem Pilsoņu Kongress, tāpēc arī nobalsoja.

  5. Brīvību Katalonijai un Skotijai, kā arī 52 ASV štatiem! Jau šā gad Jāņu rītā sveiksim Brexit referenduma uzvarētājus – visus britus, kas būs atbrīvojušies no ES “žņaugiem”! Totāla brīvība un nacionālā pašnoteikšanās – un nekāda globalizācija/amerikanizācija vairs Eiropas tautām nedraudēs?
    Prātiņ, nāc pie Ottovičiem!

  6. Brīvības cīnītājs Atbildēt

    “No savas puses varu piebilst – mēģinājumi atņemt tautām vēlmi pēc patiesas brīvības un neatkarības, ir mēģinājums ar dakšām regulēt upes straumi.”
    Zelta vārdi! Lai dzīvo Krimas un Donbasas brīvība no Ukrainas okupāntiem! Lai dzīvo neatkarīga Piedņestra, Dienvidosetija un Abhazija!

  7. Наверное надо сказать вау, как смело, мы критикуем больших братьев. Но на самом то деле вы и не были никогда им интересны. А так, вы поймали себя в забавную логическую ловушку. Вот если «Kaut pēc okupācijas režīma likumiem», то орган власти следовательно оккупационный и все его решения незаконны. А если «tomēr Latvijas tautas ievēlētais parlaments», то про какую оккупацию может идти речь? Забавно правда?

    • “— Ааа, патриот! Русская идея, Достоевский, держава… А где твоя Родина, сынок?! Сдал Горбачёв твою Родину американцам, чтобы тусоваться красиво. А теперь твоя Родина две войны и (..) !
      Русских людей в Прибалтике сдала, сербов на Балканах сдала, … Родина… Сегодня Родина там, где задница в тепле, и ты лучше меня это знаешь. За тем и приехал.” (Брат 2)

      • nebūtu šis tik tups – sildītu pakaļu un klusētu.
        Bet – dai pogavkatj !!!

      • А причём здесь это? Ладно отвечу другой цитатой, из песни. «Пусть хоть и уродина, но она мне Родина.»

        • Šo dziesmu Ševčuks dziedāja, atgriežoties dzimtenē. Atšķirībā no tevis, kas “silda pakaļu” svešā zemē, to nemitīgi gānīdams, bet uz savu roģinu-uroģinu tomēr nebrauc.

          • Ой, а я типо не знал, да? «Atšķirībā no jums» я не грею здесь задницу и эти слова понимаю шире. Родину не выбирают, а просто любят такой, какая он есть.

  8. “Kaut pēc okupācijas režīma likumiem, tomēr Latvijas tautas ievēlētais parlaments demokrātiski un brīvi paziņoja pasaulei,…”
    =================================================================
    Pat ne viss parlaments, tikai daļa deputātu, no kuriem dažs labs pat šobaltdien’ droši vien ar sajūsmu uztver paša J.Maizīša paziņojumu par “čekas maisu” satura nepubliskošanu. Vajadzēja rīkot 1990.g. tautas nobalsošanu par 4.maija deklarāciju – tad Rietumkrātiņa valstīm būtu nācies atzīt LV neatkarību momentā.
    Starp citu, tādu padomu deva neviens cits, kā …..palasīsim internetā brīvi pieejamās stenogrammas:
    Latvijas Republikas Augstākās Padomes pirmās sesijas 4. sēde. 1990.gada 4. maijā
    Vakara sēde.

Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? (32)Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Jūs, bērniņi, nāciet…

Bijušais premjers, tagadējais uzņēmuma “Latvijas Gāze” vadītājs Aigars Kalvītis turpmāk varēs daudz biežāk sazināties ar savu bērnības draugu Kasparu Upacieri jeb Ufo, kurš pieņemts darbā par sabiedrisko attiecību speciālistu. “Latvijas Gāzē” iztiku pelna arī tādi bijušie politiķi un amatpersonas kā Jānis Straume, Vinets Veldre un Elita Dreimane.

Lasītāju aptauja
Vai Egila Baldzēna vadībā arodbiedrības kļūs ietekmīgākas?
Draugiem Facebook Twitter Google+