Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
23. augusts, 2013
Drukāt

Pansijā seniors ir pieskatīts, taču var dzīvot savu dzīvi

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Esmu tepat no Skujenes. Pirms dažiem gadiem ziemā pakritu un gandrīz nosalu. Nonācu slimnīcā, kur man amputēja kāju. Tā kā dzīvoju daudzdzīvokļu namā, vienai pašai man bija grūti, nevarēju neko izdarīt. Visas mantas atstāju kaimiņiem un pārcēlos uz dzīvi pansijā. Te man ir gulta, galds, krēsls – ko man vairāk vajag. Atnāk arī draudzenes ciemos. Jūtos šeit ļoti labi,” stāsta Vitālija Ūdre.

Viņa Amatas novada pansijā “Vecsaules” dzīvo jau astoto gadu.

Dzidras Birkenfeldes istabiņā blakus senlaicīgam drēbju skapim un “Singer” šujmašīnai metāla vanniņā mirkst kārklu klūgas. No tām viņa darina groziņus, paplātes, vācelītes. Gatavos darbus regulāri sūta uz Rīgu, kur tie piedalās izstādēs kopā ar citiem tautas lietišķās mākslas studijas “Tīne” meistaru darinājumiem. Dzidra stāsta, ka līdz pensijai strādājusi “Baltijas modes” ateljē Rīgā par šuvēju. Dzīvojusi denacionalizētā mājā, kuras īpašnieks visus īrniekus izlicis laukā. Nācies pārcelties uz Skujenes pagastu pie māsasdēla. “Kādu laiku tur nodzīvoju, bet, kad veselība vairs neļāva, izlēmu dzīvot pansijā. Tālākus gabalus jau vairs neesmu gājēja. Tagad, ja paliek slikti, kāds piezvana un dakteris atnāk uz šejieni,” stāsta pensionāre. Viņai dzīve pansijā patīk, jo var pati noteikt, kad celties, ēst pusdienas vai doties pie miera. Arī istaba ir liela un saulaina, visapkārt mīļas un ierastas lietas: mēbeles, grāmatas, istabas augi. Neviens neliedz pievērsties saviem vaļaspriekiem: adīšanai, šūšanai vai kam citam, ja vien tas netraucē pārējos pansijas iemītniekus.

Atšķirībā no sociālās aprūpes centra vai pansionāta, seniori uz dzīvi pašvaldības pansijā var pārcelties ar savu iedzīvi, paši apmaksā tikai komunālos maksājumus, bet ar atlikušo pensijas daļu var izrīkoties pēc savas patikas. Par to, lai sirmgalvji tiktu galā ar ikdienas aktivitātēm, gādā algoti pašvaldības darbinieki.

 

Dzīve nav dārga
Vejsaules1_KM_15

“Daudzi veci cilvēki dzīvo vieni nomaļās lauku mājās, bez labierīcībām, un pagasts viņiem piedāvā iespēju dzīvot pansijā. Apkure mums ir vietējā, ziemā te ir silti. Rēķinus par elektrību un ūdeni atbilstoši skaitītāju mērījumiem sadalām “uz galviņām”, par apkuri jāmaksā atbilstoši istabas platībai. Ar veļas pulveri un mazgāšanas līdzekļiem nodrošina pašvaldība, pārtika gan jāpērk pašiem,” stāsta pansijas “Vējsaule” vadītāja Smaida Zvaigzne. Ziemā pansijas iemītniekiem vidēji jāmaksā 50 lati, vasarā 20 – 30 lati mēnesī.

Katrā stāvā ir virtuve ar elektrisko plīti, ledusskapis, labierīcības un dušas telpas ar siltu ūdeni. Pirmajā stāvā ir arī vanna un veļasmašīna. Brīvo laiku iemītnieki var pavadīt arī atpūtas istabā, piemēram, dzerot tēju un kopīgi skatoties televīziju.

Tā kā “Vējsaules” atrodas pašā Skujenes centrā, turpat netālu ir veikals, pagasta pārvalde, ģimenes ārsta prakse, baznīca un bibliotēka. Turklāt divas reizes nedēļā pie pansijas durvīm piestāj arī autoveikals, kurā iemītnieki var iegādāties kūpinātu gaļu, piena produktus vai citus gardumus. Tiem, kas paši nevar sakopt istabiņu vai netiek galā ar ēdiena gatavošanu, nāk talkā apkopēja.

Lai gan pansijas režīms ir brīvs, savi noteikumi jāievēro, uzsver Skujenes pagasta sociālā darbiniece Biruta Bebriša. Piemēram, par alkohola lietošanu, zagšanu vai smēķēšanu tam neparedzētās vietās ar sociālās komitejas lēmumu no pansijas var arī izraidīt. Tā ir viena no pansijas ēnas pusēm, kad zem viena jumta mitinās cilvēki ar dažādiem raksturiem un ieradumiem. “Daļai, it īpaši vīriešiem, ir problēmas ar alkoholu. Nākas rīkot sapulces, brīdināt. Mēdz būt arī nesaticība savā starpā. Piemēram, pie viena pansijas iemītnieka no Rīgas reizēm ciemos atbrauc draudzene un paliek pa nakti blakus istabiņā, jo autobuss kursē tikai reizi nedēļā. Otrs uzreiz raksta sūdzību pašvaldībai,” viņa stāsta.

Sociālā darbiniece arī novērojusi, ka gados vecās pansijas iemītnieces iecienījuši izmantot negodīgi cilvēki, pensijas dienās apciemojot un izspiežot naudu. Pēc darba laika beigām pansijā vairs nav neviena darbinieka, kas varētu viņiem to liegt, teic B. Bebriša.

“Vējsaulēs” vienlaikus var izmitināt ne vairāk par 19 cilvēkiem, un tagad visas istabiņas ir pilnas. Kāda brīva vieta varētu būt novada otrajā pansijā “Doles”, kur dzīvošana vairāk atgādina lauku māju.

 

VIEDOKLIS

Amatas novada sociālā dienesta vadītāja Vaira Zauere: “Pansijas priekšrocība ir tā, ka katram iemītniekam ir sava istabiņa, ko var iekārtot pēc saviem ieskatiem ar personiskajām mantām, kas ar sociālā dienesta palīdzību pārvestas no iepriekšējās dzīvesvietas. Viņi ir pilnīgi noteicēji pār savu laiku un to, ko vēlas darīt. Šie cilvēki nav tik nevarīgi vai slimi, ka viņi būtu jāievieto pansionātā, bet pansijā viņi var dzīvot, nesaraujot saikni ar sabiedrību. Tiesa, daļai pansijas iemītnieku sevi aprūpēt kļūst arvien grūtāk, taču pārcelties uz pansionātu ar daudz labāku aprūpi viņi nevēlas, jo tas ir tālu no mājām, sava pagasta. Novadā būtu nepieciešams savs pansionāts, ir arī piemērotas telpas, vajadzīgi tikai uzņēmīgi ļaudis, kas vēlētos šo pakalpojumu sniegt. Šobrīd to pērkam no Cēsu pilsētas un Raunas novada.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+