Par Fumi skumjā šķiršanās brīdī 0
Vasarsvētku svētdienā sāpīgu zaudējumu piedzīvoja Freibergu ģimene, taču viņu mīļo draugu pazina visa valsts, tā ka arī Latvija nolieca galvu. Pamāsim ar ķepu, viņu būtu pareizi atcerēties, it kā aizgājējs vēl būtu mūsu vidū.
Fumis nodzīvoja japāņu hina šķirnei raksturīgo ilgo mūžu, taču vecumdienās veselība vairs nebija sevišķi stiprā un pēdējā nedēļā pagalam iedragāta, tomēr viņš sagaidīja saimnieci pārrodamies no Kipras un tad izdzisa. Es viņu pēdējoreiz redzēju šopavasar kaklasiksniņā Imantam pie rokas, kad abi devās iegādāties ziedus “Saktas” tirdziņā. Toties cik Fumis tika filmēts un fotografēts Rīgas pilī – viņš apošņāja pieteikušos sūtņus, tinās pa kājām ciemos atnākušajiem valdības locekļiem, nikni rēja opozīcijas līderi, nēsājās apkārt nudie’ kā augsta ranga valsts un sabiedriskais darbinieks! Prezidente stāstīja, cik sirsnīgi viņas auklējums sveic mājā pārnācējus – lec kukuriņus, no laimes vai kūst. Kaut man tiktu lāsīte no Fumim piemītošās enerģijas – vēlējās VVF. Oficiālajās pieņemšanās no parasta suņa viņš pārtapa par salonu lauvu, bija pirmās personas svītas loceklis un kā vienīgais dzīvnieks Latvijā saņēmis Triju Zvaigžņu Atzinības medaļu. Tā pelnīta dēļ tā, ka, tiklībā un pieticīgi dzīvodams, Fumis valsts dienestā skaisti novecoja. Viņš, aplaizījies, neatteicās no piedāvāta biskvīta, reizēm reņģītes vietā izvēlējās desas ripiņu vai 0,5 kg maltās gaļas, tomēr laka tīru ūdeni un, lai uz četrām kājām, dzīvi nodzīvoja kā īstens kristietis. Šis suns, kurš gulēja uz viena spilvena ar prezidenti, nebija pierunājams ne uz ālēšanos, ne čību graušanu, ne ūdens žurku trenkāšanu. Viņš nedeva iemeslu, lai aizrādītu kā nepieklājīgiem sugasbrāļiem – nu tu dabūsi pa sprandu! Viņš nepazina komandu – cui! Taču pēc dūšas nebija zaķaļipa. Pats būdams pilnā uzturā, nelielo pensiju Fumis ziedoja paklīdušo kustoņu patversmei.
Kad skarbais liktenis tagad lēmis valsts pirmā suņa godā bijušajam īsināt laiku četrkājaino draugu taisaules medību laukos kopā ar tikpat slavenajiem mājas mīluļiem Lesiju, Balto Ilkni vai Bāskervilu pūdelīti, atminēsimies, cik žēl, ka trieciens nenāca viens. Vēl ausīs dun baisās šāvienu atbalsis, kad krita Made, mūžam piemiņā stirnas, kas pašas nošāvās, un arī zoodārzā bojā gājuši ievērojami zvēri. Šis gads ņēmis krietnu dzīvnieku dzīvības, un būtu labāk izlaidis garu agresīvais kaitēklis sešzobu mizgrauzis, kas posta Šlesera k-ga īpašuma priedes, vai pretīgās ērces. Taču – katram pienāk skumjš šķiršanās brīdis. Fumis tiks apglabāts un nodots zemes klēpim, diskrēcijā skanot iemīļotajai vijoļspēlei un klātesot sērojošajiem piederīgajiem Vairai, Imantam un Angoras kaķim Pičum.
