Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
3. februāris, 2014
Drukāt

Paulis Lazda: “Redzu, ka modē ir pētīt Latvijas kļūdas” (7)

Lazda_KM_6

Jau ierasti gada sākumā, kamēr Viskonsinas universitātē ziemas brīvdienas, vēstures profesors Paulis Lazda kopā ar dzīvesbiedri Irēnu, kura arī ir profesore, atbrauc uz Rīgu, lai kopīgi izvērtētu, kuriem trim latviešu studentiem šoreiz piešķirt patriotiskās latviešu ārstes Ainas Galējas stipendijas. Katra ir 25 000 dolāru liela un nodrošina gadu pilnīgu nodošanos studijām ASV bez rūpēm par dienišķo iztiku. Taču profesoram ir vērojumi ne tikai par studentiem, bet arī vēstures izpratni Latvijas sabiedrībā un daudz ko citu. 


– Stipendijas tiek piešķirtas jau 22. reizi, tātad – jau krietns pulciņš ir studējis ASV, pateicoties dāsnajai mecenātei.

– Saskaitīju, ka šo gadu laikā esmu aprunājies ar astoņiem simtiem pretendentu, un jau vairāk par pussimtu Latvijas jauniešu ir studējuši ASV. Gandrīz visi studijās ir bijuši izcilnieki, gandrīz visi atgriezušies Latvijā. Kāds pusducis ir atraduši darbu Ārlietu ministrijā, Eva Ikstena-Strapcāne – televīzijā, Kristīne Sprice strādā ASV vēstniecībā Latvijā.

– Teicāt, ka, braucot uz Latviju, izjūtat pacilātību un tajā pašā laikā arī nospiestību. Kāpēc nospiestību?

– Pārrunās ar stipendiju kandidātiem esmu ieguvis tādu ieskatu par Latvijas jauno paaudzi, kāds citādi man nebūtu pie-
ejams. Ģimenēs ātri aiziet mūžībā vecmammas un vectēvi, kuri visvairāk bērniem spēj izstāstīt par dzīvi agrākos laikos, tā veidojot saprašanu par Latvijas vēsturi. Pagājušajā gadā man kā āmura sitiens pa pieri bija secinājums, ka jaunajos cilvēkos zūd latviskā pašapziņa.

No stipendiātiem sagaidām, ka viņi būs cienīgi Latvijas pārstāvji dažādās studentu diskusijās un debatēs. Tāpēc jautāju: “Ko jūs stāstītu amerikāņu profesoriem un studentiem, kuri prasītu par zemi, no kuras nākat?” Pārāk bieži atbildēs dzirdu, ka Latvija ir maza valstiņa. Bet tad saku: vai zināt, ka puse no Eiropas valstīm ir mazākas par Latviju? Tad viņi skatās neticīgām acīm, un es stāstu, ka, ieskaitot ne vien Vatikānu un Monako, bet arī Dānijas, Šveices un Holandes teritorijas ir mazākas par Latvijas teritoriju!

Te ļoti skaidri redzama tā ēna, kas nāk līdzi no padomju okupācijas laikiem. 1968. gadā, kad pirmo reizi biju Latvijā, te lielajā Padomju Savienībā latvieši jutās mazi un neievērojami. Mazvērtība jeb kautrība, kas tika mācīta un uzsvērta toreiz, okupācijas laikā, turpinās un varbūt vēl stingrāk. Jo tagad Latvija ir Rietumu iespaidā, un esmu dzirdējis no studentiem frāzes, kas liecina par pārprastu Rietumu domāšanu. Ļoti žēl, ka jaunieši ir akli pieņēmuši tos rietumnieku saukļus, kurus paši rietumnieki pat neņem nopietni. Toskait tādu kosmopolītisku domāšanu, kāda citur – Dānijā, Francijā, Holandē – vairs nav modē. Tādā ziņā latvieši ir pēdējie šīs modes pielūdzēji. Piemēram, dažs ir izteicies, ka viņš vispirms ir eiropietis un tikai pēc tam latvietis. Tas ir ačgārni! Tu nevari būt eiropietis, ja neesi latvietis, gluži tāpat kā nevari būt eiropietis, ja neesi grieķis u.tml. Katrai tautai ir sava kultūra, vērtības un godaprāts.

Pēdējo pāris gadu laikā esmu sastapis vairākus studentus, kuriem burtiski neiespējami šķiet izrunāt vārdu “okupācija”. Tas nenozīmē, ka viņi nezina, nesaprot, kas tas ir. Daži atrunājās, ka “pieminēt okupāciju – tas nav politiski pareizi”. Tad sacīju – mīļais cilvēk, Amerikā smietos par tādu vēlmi būt “politiski pareizam”! Ja aizmirstam vēsturi, tad zūd pamats zem kājām.

Mums ir pienākums pret saviem senčiem, kuri ir cietuši mūsu dēļ – kurš, izcietis izsūtījumu, ir atbraucis atpakaļ uz Latviju, lai tauta nepazustu.

Kāda studente teica, ka nevajag latviešiem piesavināties to viktimoloģijas domāšanu, – viņa pat nevarēja atrast latviešu vārdu…

… ja viktimoloģija nozīmē kriminoloģijas nozari, kas pētī nozieguma upurus, tad droši vien studente domāja, ka nevajag domāt kā nozieguma upuriem…

– … Varbūt par to var diskutēt, bet tur taču blakus stāv tiesības, taisnīgums un netaisnība. Vai tas nozīmētu, ka mums nebūtu vairs jāmin netaisnības, no kurām esam cietuši?

– Pieņemu, ka studenti atsaucās uz saviem pasniedzējiem, kuri iemācījuši to “politisko pareizību”. Arī Letonikas V kongresā klausījos godājama akadēmiķa referātu, kur bija formulējums par Latvijas “aneksiju” un “inkorporāciju”, nevis okupāciju.

– Dažkārt es minu tādu bērnišķīgu piemēru: redziet, uz galda pārvietoju šo kafijas krūzīti, un šī jaunā vieta, kur tā tagad atrodas, ir ieņemta jeb okupēta.

Katras impērijas ideoloģijā viena no sastāvdaļām ir rasisms tādā nozīmē, ka lielā vara pieņem, ka mazajai varai nav pašlepnuma un ka tā labprāt padodas. Uzskats, ka mazais ir mazāk vērtīgs, ir rasisma būtība. Tiklīdz kāds saka – “nu, latvieši toreiz 1940. gadā paši nobalsoja par PSRS”, noteikti jāuzsver, ka nē, neviena tauta to labprāt nedara, no savas brīvības un neatkarības labprātīgi neatsakās.

– Nupat daudzi bija neizpratnē par to, ka Drošības policija lēma izbeigt kriminālprocesu pret Alfrēdu Rubiku, kurš pērn maijā publiskā pasākumā Grīziņkalnā izteicies, ka 1949. gadā daudzi represēti “pēc nopelniem”, jo sadarbojušies ar fašistiem. Tas būtībā nozīmē šā nozieguma – deportāciju – attaisnošanu.

– Ir taču likums, ka nevar rādīt totalitāro varu simbolus. Ja tas eksistē, tad jau aizstāvēt to totalitāro varu nozīmē to pašu, ko rādīt tos simbolus. Ja šādu rīcību pieņemtu vienaldzīgi, tas nozīmētu to, ka mums nav godaprāta, ka mēs nejūtam, ka esam aizskarti.

– Sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns DP lēmumu ir pārsūdzējis Ģenerālprokuratūrā, tā ka turpinājums sekos. Bet cilvēki sociālajos tīklos rakstīja – ja Rubiks attaisno deportācijas, tas ir gluži tas pats, ja kāds iedomātos attaisnot, ka holokausts nav noziegums!

– Precīzs salīdzinājums. Masu deportācijās nevienu neizsūtīja ar tiesas lēmumu, tā ka pati par sevi tā bija prettiesiska politika. Man nedod mieru doma – lai arī pagājuši jau 23 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, daudzu prāti vēl nav brīvi no okupācijas politikas iespaida un padomju krieviskas domāšanas.

Tagad modē ir pētīt visas Latvijas valsts kļūdas un valstsvīru kļūdas. Kāds pat rakstīja: “Bija Josifs,
bija Ādolfs, bija Kārlis.” Ak Dievs, kā var tā salīdzināt šos trīs cilvēkus? Josifu un Ādolfu, – jā, bet ne Kārli. Bez Kārļa Ulmaņa nebūtu Latvijas valsts. Kā rakstīja mans kolēģis vēsturnieks Edgars Andersons, “Latvija bija Ulmanis, Ulmanis bija Latvija” – sākuma gados. Man ir vēl viens “provocējošs” jautājums – vai bez tiem beidzamajiem sešiem gadiem Latvija būtu izdzīvojusi turpmākos piecdesmit? Jo Ulmanis piekopa tautas attīstības politiku – ko angļi sauktu par “Nation building.” Un tai bija ārkārtīgi pozitīvs iespaids latvietības nostiprināšanas ziņā. Jā, bija arī kādas vainas, to nenoliedzu. Esmu Amerikā rakstījis par to, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi bija autoritatīvu politiku jeb stingrās rokas vadības laiks, ieskaitot ASV prezidenta Rūzvelta politiku; to amerikāņiem vēl līdz šai dienai ir nepatīkami dzirdēt. Ulmanis nelikvidēja neatkarīgās tiesas; Rūzvelts gribēja iznīcināt Augstāko tiesu jeb, citiem vārdiem, “izšķaidīt”; viņam tas nesekmējās, bet tā bija toreizējam laikam raksturīga domāšana.

Mani pārsteidzis, ka tie paši mūsu akadēmiskie intelektuāļi, kuri bez kādas kavēšanās nosodījuši Kārli Ulmani, ka viņš nepretojies okupācijai, saka, ka tagad Latvijai nevajag armiju, ka valsts ir pārāk maza. Pretošanās nav tikai armija, tā ir arī domāšana. Paraudzīsimies uz somiem! Vienā no aptaujām 65 procenti somu pauda, ka pretotos arī tad, ja uzskatītu cīņu par bezcerīgu. Somijai nav liela armija, to nevar salīdzināt ar tādām varām, kādas ir kaimiņos. Taču ar šo nostāju Somija varbūt arī panāk to, ka tai nebūs jākaro.

– Gada nogalē publicējām ziņu, ka vēstures profesors Andrejs Plakans ieguvis Anšlava Eglīša un Viktorijas Janelsiņas fonda balvu. Pastāstiet par savu kolēģi vairāk!

– Viņš ir ļoti darbīgs kolēģis, bijis lektors mūsu universitātē simpozijā, un arī labs draugs, tagad jau pensijā. Mēs dzīvojam ne pārāk tālu viens no otra, tikai kādus 500 kilometrus, dažkārt sazvanāmies. Mūsu intereses pētniecībā ir arī pārklājušās, pēdējā laikā viņš rakstījis par Latviju zem totalitārajām varām. Andrejs Plakans ir daudzas reizes bijis Latvijā, pētījis arhīvus, rakstījis par zemes reformu un iemantojis to vietu, kas kādreiz varbūt bija Arvedam Švābem un Edgaram 
Andersonam.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. sociāli atstumtais Atbildēt

    LūK LATVIETIS !

  2. Vertigs raksts visiem jauniem latviesiem. Lasiet un padomajiet..

  3. Vertigs raksts visiem jauniem latviesiem. Laziest un padomajiet.

  4. Paldies par rakstu-balta patiesība!

  5. Vislielākā cieņa profesoram par viņa skaidro, goda pilno patriotisko nostāju latviešu tautas smagā padomju okupācijas seku analīzē un izpratnē. Pāteicība par nenovērtējamo darbu, ko viņš iegulda mūsu studējošās jaunatnes atbalstīšanā.

Draugiem Facebook Twitter Google+