Kultūra
Teātris un kino

Pie velna Holivudu un visu pasauli! Neatkarīgo Aironsu uzvaras gājiens 16


Džeremijs Aironss.
Džeremijs Aironss.
Foto: AFP/Scanpix/LETA

Aktiera Džeremija Aironsa vārds joprojām izraisa cieņu. Iespējams, tādēļ, ka viņš ir anglis līdz kaulu smadzenēm, kā pats sevi raksturojis, bet, iespējams, arī tādēļ, ka, radot ilūziju, ka izpatīk pasaules kinoindustrijas likumiem, patiesībā viņš allaž pamanījies spēlēt pēc saviem noteikumiem. Tagad viņa “stafeti” apņēmīgi pārņēmis viņa dēls – Maksimiliāns Aironss, tomēr arī Džeremijs turpina darbu kino, – jau šomēnes uz ekrāniem nonāks kārtējā “Taisnīgo līgas” filma, kurā piedalās Aironss seniors.

Ar čigāna dvēseli
DŽEREMIJS DŽONS AIRONSS (dz. 1948)
NODARBOŠANĀS: aktieris, režisors, producents.
KARJERAS SASNIEGUMI: filmējies vairāk nekā 80 filmās (zīmīgākās lomas: “Veiksmes atgriešanās”, “Svāna mīlestība”, “Misija”, “Kafka”, “Franču leitnanta draudzene”, “Nezūdošais skaistums”, “M. Butterfly”, “Lolita”, “Cilvēks dzelzs maskā”, “Kallasa uz mūžiem”, “Vārdi”).
Džeremijs Aironss piedzima nelielā angļu ciemā Kouzā, kas kopš senatnes pazīstams kā Zosu sala. Bērnībā viņš lasīja angļu aktieru biogrāfijas un apbrīnoja viņu klejotāju dzīvesveidu. “Vienmēr gribēju kļūt čigāns. Man patika brīvais gars, ar kādu piesātināts klaiņojošais teātris un čigānu tabors. Man gribējās nevis spēlēt, bet vienkārši dzīvot aktiera dzīvi. Lūk, arī nācās kļūt par vienu no viņiem.” Tā par savu izvēli kļūt par aktieri sacījis Džeremijs. Vēl viņam allaž piemitusi kāda dīvainība – viņš nevarēja sakarīgi nodarboties ar ikdienas lietām, ja neiztēlojās, kā viņš izskatās no malas. “Varbūt tieši tādēļ kļuvu par aktieri. Velns parāvis, es apskaužu tos cilvēkus, kuri vienkārši iet pa ielu un ne par ko nedomā!”

Vienubrīd bērnībā viņa sapnis bija kļūt par veterinārārstu. Kad Džeremijam bija septiņi gadi, izšķīrās viņa vecāki un viņu nosūtīja uz slēgta tipa pansionātu ar stingriem audzināšanas noteikumiem. Šajā vietā viņš sāka rūpēties par dzīvniekiem, kas bieži iekļuva skolas teritorijā, un sāka sapņot par veterinārārsta profesiju. Tomēr šim sapnim nebija lemts piepildīties. Pēc skolas beigšanas viņš apņēmīgi iesniedza dokumentus veterinārajā koledžā, taču ar iestājeksāmeniem netika galā. Tad viņš sāka meklēt sev jaunu aizraušanos.

Drīz Džeremiju pieņēma darbā par palīgstrādnieku Kenterberijas teātrī, kur sākumā viņa galvenais pienākums bija mazgāt grīdas. Tomēr pēc kāda laika viņam sāka piedāvāt arī epizodiskas lomas uz skatuves. Šajā periodā Džeremijs nopietni ieinteresējās par dramatisko mākslu. Vēlēdamies attīstīt savu talantu, viņš nolēma pārcelties uz Bristoli, kur divus gadus mācījās aktieru kursos un turpat arī uzstājās uz vietējā teātra skatuves. Džeremijs, protams, sapņoja par šekspīriskiem varoņiem, taču viņam piedāvāja galvenokārt tikai nejaušu garāmgājēju un mēmu sulaiņu lomas. Īsteni šekspīrisku drāmu viņam, iespējams, izdevās nospēlēt tikai aizkulisēs, proti, tas bija romāns ar vietējā teātra aktrisi Džūliju Hollemu, kuru jau tikai dažas nedēļas pēc iepazīšanās viņš aicināja pie altāra. Taču kaisle ātri vien noplaka, un jau pēc nepilna gada abi devās katrs uz savu pusi.

Šizofrēnijas brīnums
1971. gadā Džeremijs pārcēlās uz Londonu. Tur viņš sāka spēlēt Vestendā un iesaistījās nelielos televīzijas projektos. Lai izdzīvotu galvaspilsētā, puisis piepelnījās, strādājot dažādus gadījuma darbus – uzstājās uz ielas, strādāja par mājkalpotāju un dārznieku. Dārzkopība vēlāk kļuva par vienu no viņa iemīļotākajiem vaļaspriekiem.

Lai arī Džeremijs pats uzskata, ka viņš dejo kā pīle, šajā periodā viņam piedāvāja nelielas lomas dažādos mūziklos. Katrā ziņā viņš lieliski atbilda operetes mīļākā ampluā. Džeremijam piedāvāja lomas arī daži provinciālie teātri, taču viņš gribēja iekarot Londonu un sapņoja par lielo kino.

Kad viņš jau bija samierinājies ar mazām lomām un uz īpašu veiksmi vairs pat necerēja, piepeši viss pavērsās citādi. Vispirms Deivids Bovijs piedāvāja viņam Jāņa Kristītāja lomu rokmūziklā “Evaņģēlijs”, kas kļuva par hitu, jau drīz ar viņu parakstīja līgumu viens no Londonas Vestendas teātriem, un Džeremiju uzaicināja arī uz televīziju. 1981. gadā viņš ieguva vienu no galvenajām lomām televīzijas seriālā “Atgriešanās Braidshedā”, kas izpelnījās lielu popularitāti.

Kritiķi uzteica viņa darbu šajā projektā, jo īpaši novērtējot viņa horeogrāfa Mihaila Fokina tēlojumu filmā “Ņižinskis”. Taču tas viss vēl tikai bija prelūdija viņa patiesajam uznācienam uz kinoekrāna. Īstenu starptautisku popularitāti viņam atnesa bagātā mīlnieka Čārlza loma “Franču leitnanta draudzenē”. Tobrīd viņam bija 32 gadi. Pēc šīs lomas viņš iemantoja “intelektuālā donžuāna” tēlu, aiz kura ārējās atturības maskējas neprātīgs mīlnieks. To uzturēja un nostiprināja arī Džeremija turpmākās lomas, pateicoties kurām viņš izpelnījās dziļu raksturlomu atveidotāja ampluā, kurš nebaidās uz ekrāna pārtapt visneviennozīmīgākajos personāžos.

Pēc “Franču leitnanta draudzenes” viņa tālrunis vairs nepārstāja zvanīt. Amerikāņu producenti apbēra aktieri ar vispievilcīgākajiem piedāvājumiem. Viņam pat piedāvāja kļūt par kārtējo Džeimsu Bondu, taču Džeremijs lika saprast, ka netiecas pēc skaļi zvaigžņotām lomām, bet gan vēlas strādāt ar talantīgiem režisoriem un sarežģītu materiālu. “Mani nesaista heroiski personāži. Man patīk dīvainas personības. Tās izzināt ir daudz aizraujošāk,” viņš sacīja. Savulaik gan Džeremijam radās vēlme pārcelties uz Kaliforniju, lai būtu tuvāk pasaules kinoindustrijas epicentram, tomēr viņš palicis īstens patriots un iemīļoto Albionu pamet tikai uz filmēšanās laiku. Reiz saistībā ar Ameriku viņš izteicās, ka nevēlas dzīvot lielveikalā. Savulaik Holivudas kritiķi viņu nodēvēja par “šizofrēnijas brīnumu”. Lai gan, iespējams, viņa gadījumā tas pielīdzināms komplimentam, jo visi viņa freidiski-šekspīrisko kaislību pārņemtie personāži šķiet vienlaikus gan pievilcīgi, gan netikumīgi.

1991. gadā par lomu filmā “Veiksmes atgriešanās” viņš saņēma savas pirmās prestižās kinobalvas – “Zelta globusu” un arī Oskaru. Kopš tā brīža viņš jau pilntiesīgi bija uzņemts planētas vistalantīgāko aktieru pulciņā. “Aironss meistarīgi spēlē uz niansēm, daudznozīmīgiem noklusējumiem, negaidītām pārejām no vienaldzības un apātijas līdz emocionāliem sprādzieniem, gandrīz neirotiskām lēkmēm,” rakstīja kinokritiķi. “Pati viņa āriene – asie vaigukauli un zods, degošās acis – nevar būt labāk piemērota tam, lai radītu skarbas pašdisciplīnas, tāpat kā kaisles, kas plosās aiz šīs maskas, iespaidu.”

Kopā būšanas māksla
1978. gadā Džeremijs apprecējās ar īru teātra un kino aktrisi Šineidu Kjūsaku, un abi joprojām ir kopā. Ilgās kopā būšanas noslēpumu viņš raksturojis tā: “Jā, tās ir ilgas laulības. Un dažas dienas, kas tajā aizvadītas, bija ļoti laimīgas. Mūsu ilgajai kopdzīvei nekādu noslēpumu nav, vienkārši vajag izvirzīt noteikumu – nodzīvot kopā ne visu dzīvi, bet katru konkrētu dienu. Noturēties vienu dienu – lūk, kas svarīgi. Tā, kā ir, kad jāatmet smēķēšana: vajag noturēties bez cigaretes dienu, tad vēl vienu un tad vēl…”

Tiesa, Džeremijs itin bieži nonācis dzeltenās preses uzmanības centrā. Savu kopdzīvi ar sievu viņš allaž dēvējis par atklātām laulībām un atzinies žurnālistiem, ka nenoniecina romānus ar citām sievietēm. Būtisks nosacījums vien tikai tas, ka viņām jābūt daudz jaunākām par viņu. 1992. gadā viņš kopā ar sievu filmējās filmā “Pie ūdens”. Tāpat abi redzami Bertoluči “Nezūdošajā skaistumā”. Savas sievas talantu Džeremijs vērtē ļoti augstu un reiz pat izteicies, ka salīdzinājumā ar Šineidu viņš paliekot ēnā. “Līdzās viņai es jūtos kā diletants. Man liekas, mans darbs nav pat salīdzināms ar viņas teatrālajiem panākumiem.”

Džeremijam un Šineidai ir divi dēli – Semjuels un Maksimiliāns. Vecākais pievērsies fotomākslai, savukārt jaunākais, par spīti vecāku atrunāšanas centieniem, tomēr nolēma sekot viņu pēdās un doties pa aktiermākslas dzelkšņaino ceļu. Kādā intervijā uz žurnālista jautājumu, kādu galveno padomu Džeremijs dotu saviem dēliem, viņš atbildēja – iemācīties kļūt laimīgiem. Savukārt uz jautājumu, vai viņš pats to ir iemācījies, viņš atbildēja apstiprinoši. “Esmu iemācījies saprast, ka ne jau nauda padara tevi laimīgāku, bet attiecības ar cilvēkiem, iespēja sevi pārbaudīt un izturēt šo pārbaudījumu. Dzīve ir ļoti īsa, bet, ja to dzīvot ar pilnu jaudu, tajā vari būt ļoti laimīgs cilvēks.”



Zēns ar ierobežojumiem
MAKSIMILIĀNS POLS DIARMIDS “MAKSS” AIRONSS (dz. 1985)
NODARBOŠANĀS: aktieris.
SPILGTĀKĀS LOMAS: “Dorians Grejs”, “Sarkangalvīte”, “Klejotāja”, “Baltā karaliene”, “Vivaldi”, “Sieviete zeltā”, “Dumpinieku klubs”, “Velnišķā raža”.
“Es neparko nekāptu uz skatuves, ja mani uzskatītu “par to aktierīti, Džeremija Aironsa dēlu”. Es vēlos visu sasniegt sūrā darbā, pamazām kļūt par profesionāli un priecāties par savām uzvarām,” sacījis Makss. “Vai jūs varat iedomāties, kā man būtu jāizturas, ja es būtu ticis pie lomas tēva nopelnu dēļ? Tā būtu milzīga atbildība. Ja es pieļautu kļūdu, būtu nodarīts kaitējums ne tikai manai karjerai, bet arī tēva reputācijai, un to es nekad nepakļaušu tādam riskam.” Lai arī viņa vecāki viņam iedvesa, ka nevajag sacerēties uz tādu veiksmi, kāda piemeklēja viņus, Maksa aktiera ceļš līdz šim tomēr izdevies itin veiksmīgs.

Makss uzauga ģimenes muižā Oksfordšīrā un Londonā. Viņu nosūtīja uz valsts skolu–internātu, kur – kas to būtu domājis! – viņu nežēlīgi izsmējuši par viņa matu griezumu–bļodiņu un savdabīgajām dzeltenajām brillēm, bez kurām viņš nevarēja lasīt. Visādi citādi viņš raksturo savu bērnību kā visnotaļ rāmu un mierīgu. Viens no vecākiem – parasti mamma – vienmēr centās palikt mājās, kamēr otrs atradās izbraukumos.

Kad Maksam bija astoņi gadi, māte nejauši atklāja, ka viņam ir grūtības uztvert drukātu tekstu. Viņš mācījās vietējā skolā, un māte bija ieradusies uz lasīšanas nodarbību. Bērniem bija jālasa kāds grāmatas fragments. Kad pienāca Maksa kārta, viņš uz vietas sagudroja pats savu stāstu. Tad Šineida sapratusi, ka dēlam ir problēma, tāpēc nekavējoties aizveda viņu pie logopēda, kur noteica diagnozi – disleksija. Maksu pārcēla uz citu skolu, kur mācījās tieši tādi bērni. Varbūt tādēļ viņa pirmā loma bija koks. Taču viņa lēmumā kļūt par aktieri disleksija nekļuva par šķērsli, lai gan neapšaubāmi radīja gluži noteiktas problēmas.

Patiesībā, viņaprāt, tieši disleksija bija noteicošā attiecībā uz viņa karjeras ceļa izvēli. Reiz pie viņa pienācis aktiermākslas pasniedzējs un pajautājis, vai viņam viss kārtībā, un viņš atbildēja, ka viss esot lieliski un viņam patīkot darīt to, ar ko viņš nodarbojas. Makss cīnījās ar savu disleksiju un piedalījās skolas uzvedumos. Viņam bija milzīgas grūtības uzkāpt uz skatuves un pat tikai nolasīt scenārija tekstu. Tajā laikā teksti vispār bija viņa lielākā fobija. Tagad viņš iemācījies pilnvērtīgi apgūt darba materiālu.

Stājoties teātra skolā, bija jāaizpilda speciāla anketa, un Maksam jautāja, vai viņam esot kādas novirzes. Viņš pārvaicājis: vai disleksija ir novirze? Viņam atbildēja, ka faktiski tas ir ierobežojums. 16 gadu vecumā viņš, neticis galā ar scenāriju lasīšanu, saprata, ka viņam jāgatavojas vairāk nekā citiem, jāzina no galvas ne tikai savas replikas, bet arī citu personāžu teksti. Pirms noklausīšanās viņš palūdza scenāriju jau laikus, paskaidrojot, ka nevar lasīt no lapas, bet patiesībā iemācījās no galvas ne tikai savas replikas, bet arī citu personāžu tekstus.

Pusaudža gados Makss gan vēl negrasījās kļūt par aktieri. Tolaik viņš aizrāvās ar dziedāšanu un ģitāras spēli, izmēģinot sevi kā komponists un repa izpildītājs. Viņš pat piepelnījās kā dīdžejs viesībās. Tomēr skolu viņš tā arī nepabeidza – 18 gadu vecumā viņu izslēdza par… smēķēšanu, alkohola lietošanu un aizraušanos ar meitenēm. Tad viņš devās uz Nepālu, kur pusgadu kā brīvprātīgais strādāja ar ielas bērniem. Atgriezies Londonā, Makss iestājās Gildhollas mūzikas un teātra skolā, kuru veiksmīgi absolvēja 2008. gadā.

Maksa teātris
Kad Maksam apritēja 19. gadskārta, viņa vecāki piedalījās viņa pirmajā kinoprovē – filmā “Teātris”. Tiesa, Maksam piedāvāja tikai otrā plāna lomu, taču šis kinoindustrijas darbs viņam deva iespēju filmēties kopā ar virkni slavenu Holivudas aktieru. Un tieši pēc šīs lomas Makss arī pieņēmis savu galējo lēmumu saistīt dzīvi ar aktiermākslu, tāpēc iestājās teātra skolā. Vecāki saprata, ka dēla lēmums ir negrozāms, tāpēc viņiem nekas cits neatlika, kā viņu atbalstīt.

Kad viņš reiz devies uz kādu kino provi, direktore, paraudzījusies uz viņu, skarbi sacīja: “Nedomā, ka tu esi īpašs sava slavenā tēva dēļ. Ja tu izgāzīsies, es tev tūlīt to pateikšu.” Makss atzinis, ka ne reizi vien saskāries ar tamlīdzīgu attieksmi sava slavenā tēva dēļ, tomēr viņš ar cieņu izturoties pret tamlīdzīgu tiešumu, jo vēlas iet savu ceļu šajā profesijā un sasniegt pats savas veiksmes un neveiksmes. “Tiklīdz tu padomāsi par sevi, cik tu esi foršs un karsts, uzskati, ka tev ir beigas.” To viņam iedvesuši vecāki, un tādēļ arī viņš tāpat kā tēvs nepārcēlās uz Losandželosu un reti redzams saviesīgās ballītēs. Makss netiecas kļūt par kārtējo jauniešu elku. Viņš sacījis, ka viņam vajadzīga karjera, kas ilgs 60 gadus, nevis sešus. Pret Holivudu viņš joprojām izturas piesardzīgi, ar zināmu ironiju.

Paralēli mācībām Makss filmējās kino un iesaistījās modes biznesā. Fotogrāfs Mario Testino ieraudzīja izskatīgo puisi izejam no video veikala kopā ar savu draudzeni. Makss bija pārsteigts, kad piepeši piestājis melns džips, no kura izkāpis vīrietis, kurš viņam stādījās priekšā kā slavens modes fotogrāfs un sniedzis savu vizītkarti ar aicinājumu sazināties. Pēc dažām dienām viņš piezvanīja fotogrāfam, un tā sākās viņu sadarbība. Jau pirmajā modes zīmola “Burberry” reklāmas fotosesijā viņš fotografējās kopā ar pasaulslaveno supermodeli Keitu Mosu.

Līdztekus filmēšanai kino jaunais aktieris kāpa arī uz skatuves. Vēlāk viņš iesaistījās arī dažos televīzijas projektos. Bet pilnvērtīgi kā kino aktieris Makss sevi pieteica 2009. gadā, iegūstot lomu filmā “Dorians Grejs”. 2011. gadā Makss kā bagātnieks Henrijs jau debitēja Holivudā – fantastikas filmā “Sarkangalvīte”. Tad sekoja loma filmā “Klejotāja”. “Man nekad nekļūt par tādu kā Roberts Patinsons,” par spīti filmas popularitātei, viņš paškritiski sacīja. “Filma uzņemta tādā pašā garā kā “Krēsla”, un arī šai grāmatai ir milzu pielūdzēju armija. Bet es pat nesapņoju par to, lai salīdzinātu sevi ar Roberta popularitāti. Un es nespētu tikt galā ar tādu slavas mērogu.”

Viņa vecāki, abi būdami aktieri, neiejaucas dēla dzīvē, lai gan tēvs gan reizēm dodot viņam kādu padomu, taču galvenokārt tas attiecas uz to, ko nāktos sagaidīt no Losandželosas, bet ne to, kā spēlēt kino. “Par aktiera meistarību mēs ar tēvu runājam kopš manas bērnības. Es neslēpju, ka dažus trikus esmu iemācījies no viņa. Viņš vēl joprojām dod man padomus, kā tikt pie lomas, bet es nekad neesmu kinoindustrijā licis lietā tēva vārdu.”

Saistītie raksti

Visvairāk Maksu sajūsminājusi tēva loma filmā “Lolita”. Vēl viņu arvien aizkustina filma “Denijs – pasaules čempions”, kas iznāca 1989. gadā. Viņa tēvs tajā atveido atraitni, kurš cenšas uzaudzināt savu dēlu, kura lomu izpildīja Samuels, Maksa septiņus gadus vecākais brālis. Maksam tobrīd bija divi gadiņi, taču filmu viņš skatījies ļoti bieži – tā likusi viņam raudāt.

Kādā intervijā Maksam pajautāja, vai viņš gribētu nospēlēt kopā ar savu tēvu un ar ko tas, viņaprāt, beigtos. Viņš atbildēja, ka no tā nekas labs nesanāktu un viņš ir pārliecināts, ka tēvs domājot tieši tāpat. Viņam esot sarežģīts raksturs, par visu esot savs viedoklis – sākot ar geju laulībām un beidzot ar zvaigžņu seksuālajiem skandāliem un vardarbību. “Kad jums ir vecāki, kas jau sasnieguši to, ko vēlies sasniegt tu, lai arī cik lepni viņi par tevi būtu, viņi nekad nebūs pārsteigti, jo paši jau to sasnieguši. Vienīgais cilvēks, kuru varu dziļi pārsteigt, esmu es pats. Man tas jāizdara vispirms pašam sev. Tādēļ… pie velna pasauli!”

LA.lv