Kokteilis
Mīli

Piedošana. Pēc mīļotā cilvēka nāves sieva un mīļākā atrod ceļu uz izlīdzinājumu 16

Foto – Shutterstock

Kaivu sastapu atpūtas ceļojumā Vidusjūras kūrortā. Tur biju viena. Arī jauniegūtā paziņa bija viena ieradusies atgūties no pēdējā laikā  pārdzīvotā. Pārliecinājusies, ka Latvijā dzīvojam dažādās pilsētās un mūsu ceļi nekrustojas, arī draugu un radu ceļi ne, viņa man uzticēja savu stāstu.

“Es ar draugu biju kopā trīspadsmit gadus. Tagad mana pasaule ir melnbalta, nezinu, kad tā atgūs krāsas. Neesmu pat īsti raudājusi. Meita ieteica – ej pie psihologa, ja tu nespēj paraudāt, mums augstskolā mācīja, ka ir tāda īpaša sēru terapija… Draudzene mierināja – zinu, tu raudi uz iekšu, un tas ir grūtāk.

Nē, mēs ar Arvīdu nedzīvojām kopā, bet gan katrs savā pilsētas malā, satikāmies nedēļas nogalēs, taču nebija dienas, kad viņš neatsūtītu īsziņas, un es tāpat. Viņš prata būt klātesošs, arī nebūdams blakus.

“Kaivīt, es tevi ļoti mīlu,” tā ir vēl pirms diviem mēnešiem sūtīta īsziņa. Arvīds mēdza teikt: “Es tevi mīlu vairāk nekā tu mani,” uz ko atbildēju – ja tu domātu mīlestību mērīt gramos uz kvadrātcentimetriem, tad jā, jo esi lielāks par mani. “Dzīve ir laba!” tā viņš pabeidza šo sarunu.

No sievas Arvīds tā arī nebija izšķīries, sakot, ja tā izdarītu, tad meita viņu ienīstu līdz mūža beigām. Apzinājos, ka sieva jau nav vainīga pie tā, ka viņš pusmūžā saticis mani… Baznīcā lūdzu Dievu ne vien par saviem tuvajiem, bet arī par viņa ģimeni. Viņš mēdza atkārtot, ka apprecējies aiz mīlestības un ka Larisa ir bijusi viņa pirmā mūža mīlestība, un es – otrā. Sieva mūsu attiecību sākumā bija draudējusi – ja satiktu viņa “brūti”, tad ielietu tai acīs karstu ūdeni… Bet pēc vairākiem gadiem pārgāja dzīvot pie meitas.

“Es vēlētos nomirt tavos apskāvienos,” Arvīds pāris reizes tika sacījis, uz ko attraucu, lai beidz muldēt. Pienāca brīdis, kad mēs nebijām redzējušies neierasti ilgu laiku, trīs nedēļas. Pēc dažām īsziņām un telefonsarunām nojautu: kaut kas ir noticis. Vai nu kritis un sasitis galvu, vai saslimis, jo jautāja, kādas zāles varētu iedzert. Bet kas īsti atgadījies, neatklāja, spītīgi atsakoties no manas palīdzības.

Pienāca svētdiena, kurā es, nesaņēmusi rīta pusē atbildes uz saviem 40 telefona zvaniem, pusdienlaikā stāvēju pie viņa durvīm, paņēmusi līdzi asinsspiediena mērāmo aparātu, minūtes 20 zvanot pie durvīm un pa telefonu, dzirdot, kā iekšā priekšnamā atskan telefona zvani, bet tā ir vienīgā skaņa… Ja nu viņš tur aiz durvīm ir pakritis, bezsamaņā, bet dzīvs, un es te stāvu un nezinu, ko iesākt, kā palīdzēt, jo atslēgu man nav… Tā man bija traģiskākā diena pēdējo septiņpadsmit gadu laikā.

Neatlika nekas cits kā pirmo reizi dzīvē zvanīt viņa meitai Inārai, cerot, ka nav mainīts pirms nez cik gadiem Arvīda nodiktētais tālruņa numurs, iedots “neparedzētam gadījumam”. Pagāja vēl vairākas stundas, līdz Ināra piezvanīja man. Sāku stāstīt, ka viņas tēvs bijis mana tēva draugs un kā Arvīds reiz izglābis manu tēvu, un vai viņa šodien ir sazinājusies ar savu tēvu, ka man šķiet, ka viņam vajadzīga palīdzība, ārsts, jo viņš neatbild uz zvaniem, un ka zinu, vairākas dienas nav gājis laukā un pēdējās dienās dzēris maz ūdens… Dzirdēju arī, kā visu to Ināra tulko blakus esošajai mātei krieviski. Un Larisa vaicā, kā tad sauc to draugu, un saka, vēl vakar viņa runājusi ar Arvīdu, teicies esam noguris.

Ināra pavaicāja, kā mani saucot. Atbildēju, zinādama, ka Larisai mans vārds nav svešs, Arvīds to viņai bija pateicis. “Mēs zvanīsim rīt,” noskandināja Ināra gaišā, mierīgā, priecīga svētdienas vakara balsī. Cerēju, ka viņa tomēr aizbrauks pie Arvīda tajā pašā vakarā. Pulkstenis bija tikai pusseptiņi, no Saulkrastiem līdz Rīgai nav mežonīgs gaisa gabals. Viņai, kura tēvam, pēc Arvīda vārdiem, bija garīgi tik tuva, vajadzēja sajust, ka palīdzība ir vajadzīga tūliņ! Radiniece daktere bija man izstāstījusi, ka pēc aknu vai nieru komas laiks ir diennakts vai pusotra, pēc kuras cilvēku var glābt, insultam – daudz mazāk. Dažas stundas.

Pēc vairākām dienām, kad Ināra telefonsarunā sacīja, ka grūti ar mani runāt, jo nav gulējusi vairākas naktis, sapratu, ka arī to nakti no svētdienas uz pirmdienu viņa pavadījusi nomodā. Tomēr pie Arvīda abas ar māti bija aizbraukušas tikai pirmdienas rītā un atradušas viņu ļoti smagā stāvoklī, bet vēl dzīvu. Viņa pirmdien man neatbildēja. Tomēr pēcpusdienā nomierinājos, ar sirdi sajuzdama, ka palīdzību mans mīļotais beidzot ir saņēmis. Otrdien aizsūtīju Inārai īsziņu, ja gadījumā vajag asinis pārliešanai, es varu dot, pēdējoreiz biju donore pirms gada, un dēls arī ir donors. Ināra piezvanīja pēc tam, kad abas bija runājušas ar ārsti. Trešdien viņa beidzot man atklāja, uz kuru slimnīcu tēvs aizvests… Sākumā iebilzdama, ka man vēl nevajag iet – ja nu es sākšot pie viņa gultas skaļi raudāt, vaimanāt vai kliegt… Sacīju, ka tā nekad nedaru. “Es taču to nezinu. Jo jūs nepazīstu,” viņa atbildēja. “Pēc pieredzes ar tēva veselības problēmām zinu, ka mediķu palīdzēšana ir efektīvāka tad, ja to menedžē,” argumentēju Inārai.

“Jūs esat Arvīda draudzene? Vakar pie manis bija atnākusi viņa bijusī sieva ar meitu,” sacīja ārste. Precizēju, ka Larisa ir nevis bijusī, bet joprojām oficiālā sieva, jo juridiski nav šķīrušies… tikai dzīvoja atsevišķi. “Tad jums kā nepiederošai personai neko nedrīkstu stāstīt,” bilda daktere. Liku galdā konfekšu kasti un teicu, ka tikai vēlos pajautāt, varbūt Arvīdam vajag kādas labākas zāles, kuru slimnīcā nav, un es lūgtu recepti, nopirktu tās un atnestu. Nevajag, viņa sacīja. Un skaidroja, ka jādomā par turpmāko – labākajā gadījumā viņš atveseļosies, bet kas tad viņu pēc tam aprūpēs un kops, katru dienu injicēs insulīnu, jo nieru mazspēja radusies kā diabēta sekas. Turklāt bijis kāds senāks kritiens, lauzta pēda, sasista galva, asinsizplūdums galvā atstās sekas uz viņa domāšanu . “Tagad jums juridiski būs diezgan neiespējami sakārtot attiecības,” vēsi noteica daudzpieredzējusī mediķe.

Kad palātā piegāju pie Arvīda gultas, viņš mani uzrunāja ar “jūs”. Es esot ļoti līdzīga Kaivai…Tikai tad, kad nolasīju viņa īsziņu “Es tevi ļoti mīlu” un savu atbildi uz to “Lai kur tu esi, mana dvēsele ir pie tevis,” Arvīds pazina mani. Viņš esot bijis vājš. (Vīrietis, kas bija ieradis vienmēr visu kontrolēt, un, savu rīcību analizējot, vienmēr secināt, ka tā bijusi pareiza!) “Nē, tikai spītīgs,” attraucu un piebildu, ka nu viņš šņabi vairs nevarēs dzert. “Meita bija ģērbusies pārāk melnās drēbēs,” teica Arvīds.”Viņas abas tik daudz par tevi runāja. Ka esot tāda enerģiska un cimperlīga. Un Larisa vairs nav greizsirdīga uz tevi, nemaz.” Atkārtoja šo “nemaz” divreiz, uzsverot, ka visa sievas kādreizējā greizsirdība ir pazudusi. Vai gan par mani viņām bija jārunā ar Arvīdu, vai tad nebija nekā cita, svarīgāka, kas attiecas uz viņu pašu dzīvi, tajā dienā nodomāju. Vēlāk sapratu, ka šī greizsirdības neesamība bija pats svarīgākais, ko Larisa vēlējās darīt zināmu vīrietim, ko bija iemīlējusi pirms 48 gadiem un droši vien turpināja mīlēt. Šī saruna nozīmēja – aizvainojums, kas manis dēļ bija atradies starp Arvīdu un abām ģimenes sievietēm visus šos gadus, ir piedots. Viss ir izlīdzināts…

Ināra man to, uz kuru slimnīcu tēvs aizvests, bija atklājusi tikai pēc šīs sarunas, kurā abas Arvīdam prasījušas: “Vai tu vēlies, lai Kaiva tevi apciemo?” Taču meita neatbildēja uz manām īsziņām, kurās rakstīju, ka būšu pateicīga, ja kādubrīd būs iespējama saruna par Arvīda nākotni pēc slimnīcas. Zināju, cik ātri izsīkst spēki tuviniekam, kopjot gulošu slimnieku. Tomēr apsvēru iespēju īrēt dzīvokli Arvīda tuvumā, ja gadījumā abas sievietes ļautu Arvīdu man aprūpēt, un saprazdama, ka es nespētu kopā ar viņu pavadīt dienas tajā pašā dzīvoklī, kur biju ieradusi redzēt viņu veselu, stipru, valdonīgu, maigu, mīlošu.

Arvīda jaunākais brālītis nomira nepilna gada vecumā, tikko izsūtītā ģimene bija sasniegusi Sibīriju 1949. gadā. Kad man kā lielas firmas menedžerei izdevās pirms pāris gadiem aizbraukt komandējumā uz Tomsku un nedēļas nogalē salīgt šoferi, kas aizveda uz divsimt kilometru tālo ciemu, kur apglabāts Arvīda brālītis, un tuvākajā baznīcā nolikt svecīti un aizlūgt par Ilvariņu, Arvīds bija ļoti aizkustināts un pateicīgs. Man toreiz ienāca prātā doma, ka varbūt citā vēstures gaitā man liktenis būtu lēmis Ilvaru kā manu lielo mūža mīlestību? Varbūt ka brāļa bojāejas dēļ Arvīdam bija jāizdzīvo divas – savējā un arī brāļa nedzīvotā dzīve, un ka tāpēc Arvīda dzīvē bija nevis viena, bet divas ļoti mīlētas sievietes? Vai arī – citā vēstures gaitā Arvīds pats būtu raudzījies pēc sievas tepat Latvijā?

Mīļotais vīrietis mēdza atkārtot, ka Dievs stāv viņam dzīvē arvien klāt. Mēģināju iebilst, ka tik liela pašpārliecinātība nav laba. Taču arvien viņu mīlēju kā liela prāta un lielas dvēseles cilvēku. Dievs patiešām viņam bija žēlīgs. Jo piepildīja pēdējos gados vairākkārt atkārtoto vēlēšanos – ilgi nemocīties un nepalikt kopjamam.

Biju pieredzējusi, ka pie tuvu cilvēku gultas var redzēt nāves ēnu, ja tā tuvojusies. Pēdējā apciemojuma reizē slimnīcā Arvīdam teicu: neesmu debesu eņģelis, tu vēl esi uz zemes! Bet loģiskais prāts noformulēja to, kam sirds tobrīd atteicās ticēt: viņa zemes gaitas ir beigušās.

Un tā pirmoreiz dzīvē Arvīda sievu un meitu sastapu pie viņa zārka. Visi ziedi, kas tika ielikti zārkā, bija pie viņa kājām, nevis uz sirds. Jo Larisa tos bija nolikusi pie kājām, un arī es neuzdrošinājos ielikt rokās, tuvāk sirdij.

Aicinot uz bērēm, Ināra man tika sacījusi: “Viņš jūs mīlēja, es to zinu.” Viņa pateicās, ka esmu apciemojusi tēvu slimnīcā un sūtījusi atbalstošas īsziņas. “Viņš tieši par atbalstu bija domājis, kad iedeva man jūsu telefona numuru,” sacīju, juzdama, ka ar šo teikumu Ināru samulsinu.

…Pēc divām nedēļām pienāca mirušo piemiņas diena. Palūdzu Dievu par Arvīda dvēseli, un vienlaikus – lai man tiktu ļauts paņemt atpakaļ solījumu: “Lai kur tu esi, mana dvēsele ir kopā ar Tevi.” Biju sapratusi, ka šis solījums ir izdzēsis prieku no manām acīm un ka jūtos kā sastingusi, tikai pa pusei dzīva. Izdzēsu šos vārdus no mobilā telefona atmiņas. Pateicos Arvīda dvēselei par laiku, kas man bija dāvāts kopā ar viņu. Saprotu, ka turpināšu novembrī domāt, kā viņam nepatika šis tumšais gadalaiks; un pirms Ziemassvētkiem atcerēšos, kā abi izraudzījāmies eglītes viņa mežā, kā janvārī viņš priecājās, ka gaisma sāk atgriezties, un februārī arvien svinējām savu pirmo tikšanos.

Bet tagad tālāk man jāiet vienai.

Saistītie raksti

Ar roku rakstītā novēlējumā Arvīds bija formulējis, ka vēlas atstāt man vienu istabu savā lauku mājā, kur būtu iekārtojams piemiņas stūris Arvīdam un viņa mūžā veiktajam. Kad pēdējo reizi piezvanīju Inārai, uzzināju, ka viņai tādu norāžu neesot, tāpēc lai es runājot ar viņas māsīcām, kam mantiniece izlēmusi atstāt dzimtas īpašumu.”

…Kaiva raudzījās tumsā, kur tālu jūrā mirgoja kāda kuģa ugunis. “Mīlestības nāve sāp vismaz gadu, zinu no pieredzes,” sacīju Kaivai. “Bet tad pārsāp.”

LA.lv