Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
2. augusts, 2012
Drukāt

Politiskās spēles ar diktatūrām

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Lai kā beigtos pilsoņu karš Sīrijā, pilnīgi skaidrs, ka ANO diplomātija un tā sauktā starptautiskā sabiedrība kārtējo reizi ir izgāzušās. Lielākā bēda nav par šo diplomātiju, bet par civiliedzīvotāju upuriem, kuru skaits pieaug un droši vien turpinās pieaugt neatkarīgi no tā, kāds liktenis piemeklēs viņu zemē ilgi valdījušo klanu.

 

Asinspirts sekas visa reģiona mērogā un ārpus tā būs smagas jebkurā gadījumā. Bašara al Asada aiziešana tomēr varētu iezīmēt kāda politiskā laikmeta – lielvarām parocīgo diktatūru laikmeta – beigas vienā noteiktā un visnotaļ sprādzienbīstamā pasaules nostūrī.

Ben Ali Tunisijā, Hosni Mubaraks Ēģiptē, Ali Abdallahs Salehs Jemenā un vienlaik pat Muamars Kadafi Lībijā arī bija šādi lielvarām jau kopš aukstā kara gadiem parocīgi vai vismaz pieņemami. Rietumos daudzus pārsteidza nesagatavotus tunisiešu jaunatnes izvirzītās prasības pēc demokrātijas, ko paši Rietumu politiķi aizgūtnēm sludina, bet klusībā uzskata, ka arābiem tā nav piemērota. Savā ziņā Francijas, ASV un pārējie tā sauktās lielās politikas veidotāji tika pieķerti melos, un viņiem nekas cits neatlika kā “arābu pavasari” atbalstīt.

Tiesa, varēja jau paredzēt, ka arī no šīm “ziedu revolūcijām” lielākie ieguvēji būs ne jau tie, kuri tās sāka. Brīvās vēlēšanās uzvar nevis revolucionāri, bet labāk strukturētais un tautā sakņotais politiskais spēks, kāds, piemēram, Ēģiptē ir Musulmaņu brālība. Pastāv riski, ka islāmisti izmantos vēl iedīglī esošo demokrātiju savai, respektīvi, “vienreizējai lietošanai”, un paliek jautājumi – kā viss attīstīsies tālāk. Svarīgāka par uzvaru vēlēšanās ir izpratne, ka tajās var arī zaudēt, jo politikā vairākums ir nepastāvīgs lielums, un tas atkarīgs no prasmes pārliecināt pilsoņus daudzpartiju sistēmas un vienādu iespēju apstākļos. Daļēji šī konkurence nozīmētu arī “nestabilitāti”, no kuras Rietumu lielvalstis un Izraēla labprātāk izvairītos, bet kas tām ir gribot negribot jāpieņem. Tāpēc šķiet dīvaina dažu mūsu publicistu vēlme saskatīt aiz arābu revolūcijām Tēvoci Semu. Patiesībā Rietumu lielvalstis kopš koloniālisma ēras beigām izjūt diskomfortu ik reizi, kad tautas piesaka savas tiesības, vai nu šīs tautas būtu dēvējamas par islāmistiem vai nacionālistiem.

 

Būtu pēdējā muļķība, ja eiropieši, piemēram, latvieši, nez no kādiem augstumiem sadomātu mest akmeni arābiem, kuri paši savās zemēs savēl “nepareizus”, pārāk “islāmiskus” parlamentus. Viņi varētu paturēt šo akmeni visām tām reizēm, kad islāmisti grib diktēt savu gribu Eiropā.

 

Iepriekš sacītais neattiecas uz Bašaru al Asadu. Militārā apvērsumā tapušais režīms vienmēr ir balstījies uz klana pārvaldītu armiju un no komunistiem aizgūtu surogātu, ko sauc “Ārābu sociālistiskās atdzimšanas partija”. Uz īstenoto varmācību seko tāda pati atbilde. Iespējams, ka nekādas ANO rezolūcijas varmācības spirāli neapturētu. Taču, ilgāk padomājot, jāsecina, ka tāda varētu slaktiņu vismaz piebremzēt, un cilvēku dzīvību izteiksmē pāris tūkstoši vai pat tikai viens ir svarīgi skaitļi.

Vēl gribētos brīdināt, tos, kuri uzskata: tas notiek tālu, tur, pie viņiem, uz mums tas neattiecas. Mēs savas vēstures gaitā esam pārāk daudz izbaudījuši “starptautiskās sabiedrības” vienaldzību, lai tai pievienotu vēl savējo.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+