Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
19. oktobris, 2012
Drukāt

Porcelāna pāris
. Zane un Jānis Roņi (1)

Foto - Baiba BucenieceFoto - Baiba Buceniece

Kā zināms, porcelāns ir ļoti trausls materiāls, bet ZANI un JĀNI ROŅUS man gribas dēvēt par porcelāna pāri ne tāpēc, ka būtu trausli, bet gan tālab, ka viņiem pieder ģimenes uzņēmums “Porcelāna galerija”. Zem šā nosaukuma apvienota porcelāna fabrika un galerija. 


 

Pirms pieciem gadiem Roņu ģimene no Jūrmalas pārcēlās uz dzīvi Vecpiebalgas novada Inešu pagastā. Ģimene izveidota pirms trīspadsmit gadiem un tajā aug dēli Pēteris (13) un Kristaps (7), kuriem pirms gada un trīs mēnešiem pievienojās māsiņa Katrīna.

– Lai arī jums ir kopīgs uzņēmums, bet darbi noteikti sadalīti. Par ko jūs katrs esat atbildīgs?

Zane: – Jānis ir mākslinieks, direktors, tehnologs un inženieris, bet manā pārziņā ir lietvedība, klientu menedžments un galerijas vadīšana. Pēdējā laikā vairāk sāku atbalstīt austrumnieku viedoklim, ka sievietēm nevajadzētu tik daudz strādāt, bet vairāk laika veltīt bērniem un mājai. Taču man diemžēl tā nesanāk, jo akūtais darbinieku trūkums spiež darboties pašai. Bet, no otras puses, ja esi aizņemta, paliek mazāk laika domāt par dzīves sīkumiem un radīt problēmas tur, kur to nav.

– Kāds ir Roņu ģimenes aizsākums? Kur tad mākslinieks un topošā kultūras menedžere saskatījās?

Jānis: – Tas notika mākslas Mekā – Zvārtavas pilī. Es tur biju ieradies, lai strādātu. Tolaik skaitījos brīvmākslinieks. Biju jau nobriedis trīsdesmitpiecgadīgs vecpuisis.

– Laikam ilgi meklēji to īsto un vienīgo?

– Varbūt vēlu attīstījos. Man patika būt vienam un neatkarīgam. Kopdzīves sākumā pat grūti bija pierast, ka blakus ir vēl kāds.

Zane: – Man viņš to gan neizrādīja.

Jānis: – Es acīmredzot beidzot nobriedu un kāds no augšas man pateica – tālāk tā vairs nevar dzīvot.

Zane: – Tas notika 1998. gada rudenī. Mans onkulis, mākslinieks, ierosināja mums ar mammu braukt viņam līdzi uz Zvārtavas pili, kur notiks pēdējā rudens talka. Tā mēs no Jūrmalas devāmies uz Zvārtavu. Talcinieku bija gaužām maz, vien daži ļaudis ieradušies. Un tad pils virtuvē ienāca divi patīkami puiši, no kuriem viens – Jānis. Vakarā mēs parunājāmies un izrādījās, ka abi esam dzimuši Kaķa gadā. To uzzinot, pie sevis nodomāju – nevar būt, ka viņš ir divpadsmit gadus vecāks par mani. Lai gan neizskatījās, bet tā tomēr bija. Maniem vecākiem arī ir tieši divpadsmit gadu starpība. Taču mūsu satikšanās ir apvīta ar mistiku. Iepriekšējā dienā pirms talkas mamma devās uz Roberta Mūka lekciju. Es grasījos viņai pievienoties, bet mamma atrunāja, ka esmu nogurusi un gan jau viņa atstāstīs dzirdēto.

Kad aizbraucām uz Zvārtavu un mamma ieraudzīja Jāni, atcerējās, ka viņu jau vakar redzējusi lekcijā. Viņš bijis ļoti pieklājīgs un laipns. Atvēris logu, piedāvājis krēslu. Tajā brīdī mamma nodomājusi – žēl, ka Zane neatbrauca, būtu iepazinusies ar patīkamu cilvēku.

– Un kāds bija turpinājums pēc romantiskās tikšanās pilī?

Jānis: – Nākamajā dienā jau abi kopā braucām uz Rīgu, lai skatītos “Arsenāla” filmas, uz kurām man bija sarūpēti ielūgumi. Domāju, ka tajā laikā mana apziņa pārveidojās un pieļāvu domu, ka varētu būt citādi. Tāpēc uzmanīgāk ieskatījos Zanē. Un kaut kāda ķīmija raisījās.

Zane: – Ko niekus! Tevi vadīja tīrais aprēķins. Jānis man pavaicāja, vai es protu angļu valodu. Kad atbildēju apstiprinoši, viņš izdomāja, ka varēs mani izmantot praktiskiem nolūkiem. Taču vēlāk izrādījās, ka Jānim iemācīt angļu valodu ir bezcerīgi. Vēl pirmajā tikšanās reizē stāstīja, ka viņam ir balts mersedess un īpašums Rīgas centrā. Patiesībā izrādījās, ka ir tikai vecs opelis un mazs būrītis mākslinieku darbnīcā.

Jānis: – Kamēr vēl nebija ģimenes, nauda mani īpaši neinteresēja. Kad apprecējāmies, teicu – labi, esmu mākslinieks, bet vai tāpēc sliktāks, vai tad es nevaru nopelnīt!

Zane: – Viņš pat gribēja iet strādāt uz būvēm, bet es atrunāju, ka tas būs par traku. Es, līdzīgi kā Jānis, jaunībā nesapratu, kas ir nauda un kā to nopelnīt. Un man arī tā nešķita svarīga. Taču mēs viens otrā saskatījām potenciālu. Nebija viņam tā baltā mersedesa, bet viss pārējais bija. Galvenais, es sapratu – viņš ir mans cilvēks.

– Un pēc cik ilga draudzēšanās laika nāca bildinājums?

Zane: – Pēc septiņiem mēnešiem, bet to pat nevar saukt par bildināšanu, jo tas notika pašsaprotami, bez ārišķībām. Sapratām, ka gaidu bērnu un tikpat saprotami šķita, ka mums jāprecas.

Jānis: – Saka jau, ka par nākamo sievu jāspriež pēc viņas mātes. Tā kā man bija un joprojām ir labas attiecības ar sievasmāti, tad nešaubījos par savu izvēli. Mēs deviņus gadus nodzīvojām Jūrmalā pie Zanes vecākiem kā tādi nabaga radinieki.

Zane: – Piekrītu, ka vienā mājā nevar būt divas saimnieces un man jau sen gribējās atsevišķu mitekli, bet vīru šāda kopā dzīvošana tīri labi apmierināja.

– Vai tāpēc, lai iegūtu savu dzīves telpu, pirms pieciem gadiem pārcēlāties uz Inešiem?

Zane: – Tam bija vairāki priekšnosacījumi. Tolaik mums darbnīca atradās Kalnciema ielā un galerija Vecrīgā. Kad dubultā paaugstināja īres maksu, sapratām, ka nevaram to atpelnīt. Meklējām lētāku iespēju. Taču Inešu pagasts nav izraudzīts nejauši. Jānim šeit dzīvo radi un viņu te pazīst kā Elzas Lapsas mazdēlu. Vecāmāte viņam mantojumā atstājusi kalnu ar vējdzirnavām. Tā ir enerģētiski spēcīga vieta.

Jānis: – Kad būs labāki laiki, es tur gribu izveidot domu un ideju laboratoriju.

– Un nevis celt savu māju?

– Māja būs citur, tuvāk ražotnei. Kad pārcēlāmies uz Inešiem, cerējām, ka drīz vien mums būs pašiem sava māja, bet tad sākās liesie gadi un šo ieceri nācās uz laiku atlikt. Sākumā dzīvojām vienistabas dzīvoklī, bet tagad mums ir trīsistabu miteklis.

Zane: – Es jau no pirmās dienas Inešos ļoti labi jūtos. Mani paziņas par to brīnījās, teica – nevar būt! Šeit ir spēcīgs kultūrvēsturiskais fons, kas piesaista. Uz kuru katru vietu es nebūtu ar mieru pārcelties.

Atceros, ka pirms pieciem gadiem 1. septembrī aizvedām Pēteri uz vietējās skoliņas 2. klasi un paši ar Jāni gājām uz Inešu ezeru peldēties. Kamēr Pēteris vēl bija vienīgais bērns, viņš visu laiku skandēja – gribu brālīti, vai jūs varat vai nevarat man uzdāvināt brālīti. Un tā sanāca, ka tieši 22. oktobrī, Pētera dzimšanas dienā, es atgriezos no dzemdību nama ar mazo brālīti Kristapu, un lielajam dēlam teicu – lūdzu, tev dāvana. Savukārt meitiņa mums pašiem ir kā dāvana no kaut kā. Pēteris gan pārmet, ka brālim un māsai vārds sākas ar burtu “K” un pat mūsu sunim Korim, vienīgi viņam sākas ar burtu “P”. Tad es skaidroju – tu esi pirmais, tāpēc “P”, bet pārējie ir kārtējie.

– Saka, produktīvi strīdi ģimenes dzīvei piešauj asumiņu, lai tā nebūtu pliekana. Vai Roņu pāris prot strīdēties?

Jānis: – Zane jau kādreiz iesāk. Taču es esmu iemācījies vienu patiesību – pasaku savu viedokli un nestrīdos.

Zane: – Tonis uz īsu mirkli mēdz paaugstināties, bet pašā kopdzīves sākumā bija grūtāk. Esmu emocionāla un nevaru saprast, kāpēc otrs neizrāda savas emocijas. Taču Jānis ir sakārtojis emocijas pats sevī un uz āru tās nelaiž.

Jānis: – Kad biju brīvs un viens, staigāju gar jūru. No Mazirbes līdz Rīgai nav tādas krasta līnijas, kuru nebūtu ar kājām izstaigājis. Tā bija mana meditācija, kas harmonizēja, un ar laiku to esmu izkopis.

– Kādus emociju izvirdumus tu, Zane, gaidi no vīra? Lai porcelāna krūzes iet pa gaisu?

Zane: – Nē, to es negribētu, taču ir grūti, ja otrs neko nepauž.

Jānis: – Pašā sākumā es pat domāju, vai maz tikšu ar Zanes emocionalitāti galā. Pēc tam apzināti mēģināju darīt tā, lai neizraisītu konfliktsituāciju. Es jau no mazotnes biju mierīgs. Māsa man atņēma rotaļlietu, bet es neko neteicu, paņēmu citu mantiņu. Varbūt tas nemaz nebija tik labi. Taču vēlāk mācījos harmoniju rast, būdams viens pats ar sevi. Uzskatu, katram cilvēkam kādu laiku jāprot būt vienam, jo tad iegūsti savu patību. Manuprāt, pirms ģimenes veidošanas ir svētīgi padzīvot vienam. Ne velti pareizticīgo mūkiem pirmie trīs gadi jāpavada pilnīgā vientulībā.

Zane: – Jānis sākumā deklarēja, ka sieviete sākas no 25 gadiem, bet man tolaik bija tikai 23.

Jānis: – Jā, sievietes ātrāk nonāk līdz savai patībai, bet vīrieši tikai no 29 līdz 31 gadam. Bet, ja ar savu iekšējo pasauli nestrādā, tad nenonāk vispār.

Zane: – Man gluži nejauši pēdējā laikā iznācis saskarties ar zīlēšanu. Tas nav noticis ar manu gribu, bet it kā jokojoties. Reiz sveču lējēja teica – kāda uzlikusi aci uz jūsu vīru. Es par to tikai pasmaidīju. Vairākus gadus esmu veltījusi tam, lai tiktu vaļā no bailēm. Tagad tas mani vairs nesatrauc. Pajokoju vīram – vai tev nav izteikti kādi priekšlikumi? Neesot gan. Neviens ne no kā dzīvē nav pasargāts, bet, ja dzīvosim nemitīgās bailēs, labāk nekļūs. Vienmēr saku – tās gribētājas nav kopā dzīvojušas, ja padzīvotu, tad varbūt negribētu. No ārpuses redzamais ne vienmēr atbilst tam, kas notiek iekšā. Glancētajos žurnālos visi pāri izskatās tik laimīgi, bet pēc laiciņa lasām, ka viņi izšķīrušies. Tāpēc spriest par citu dzīvēm no malas ir bezjēdzīgi.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Valdis Freimantāls Atbildēt

    Lieliska informācija.
    šodien TV redzēju Jāni un ideju. Pedāvāju sadarbību demogrāfiskās un kultūras programmas Ņamejs””ietvaros.

    Esmu sajūsmināts par Jums.

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+