Praktiski
Mājas

Pusdienu servīzes – gan pilīs, gan būdiņās 0


Priekšmeti no pusdiena ansambļa Ārija. Liets un formēts porcelāns. Virsglazūras dekors: dekols, zeltījums. Formas autors: Levons Agadžanjans. Dekora autore: Zina Ulste. Plaša patēriņa produkcija. Rīgas porcelāna fabrika, 1986.
Priekšmeti no pusdiena ansambļa Ārija. Liets un formēts porcelāns. Virsglazūras dekors: dekols, zeltījums. Formas autors: Levons Agadžanjans. Dekora autore: Zina Ulste. Plaša patēriņa produkcija. Rīgas porcelāna fabrika, 1986.
Foto – Anda Krauze

Tikai retam Latvijas iedzīvotājam mājās nav nekā no Kuzņecova, Jesena vai Rīgas porcelāna rūpnīcā ražotajām tējas, kafijas vai pusdienu servīzēm. Diemžēl šo uzņēmumu ražojumi nu ir tikai tāla pagātne – daļa no Latvijas zīmolu leģendām, ar kurām patiesi varam lepoties. Nesen Kuldīgas iedzīvotājiem un pilsētas viesiem bija iespēja vecajā rātsnamā aplūkot minēto ražotāju pusdienu servīzes.

Raksturo laikmetu

Šīs trauku grupas apskatei piedāvāja Rīgas Porcelāna muzejs. “Izvēlētās servīzes katra raksturo noteiktu laika periodu un rūpnīcu. Tās demonstrē stilu dažādību salīdzinoši lielā laika periodā (no XIX un XX gadsimta mijas līdz XX gadsimta 90. gadu sākumam) un dažādās ražotnēs. Piemēram, izstādē aplūkojama gan M. S. Kuzņecova sabiedrības porcelāna un fajansa fabrikā ražotā servīze ar jūgendstila dekoru, gan Rīgas Porcelāna rūpnīcas servīzes ar ģeometriskiem dekoriem, kā arī mākslinieces Antoņinas Paškēvičas radītais trauku ansamblis Anna, kas paredzēts sabiedriskās ēdināšanas iestādēm, bet ražošanā nav ieviests,” stāsta Porcelāna muzeja ekspozīcijas un izstāžu kuratore Ieva Nagliņa.

Kas ietilpst servīzē

“Tradicionāli pusdienu servīze paredzēta sešām vai divpadsmit personām. Bez šķīvjiem, krūzēm un tasēm tajā ietilpst zupas terīne, garšvielu trauciņi, mērces trauks, dažādu izmēru lielie šķīvji un bļodas,” uzskaita Ieva Nagliņa. “Ir pusdienu servīzes, kurām komplektā ir arī gan kafijai, gan tējai paredzēti trauki (kanna, tases, apakštases, cukurtrauks, krējuma kanniņa), bet dažkārt ir tikai viens no komplektiem. Trauku skaits var svārstīties no padsmit līdz pat pāris desmitiem priekšmetu.”

Servīžu dizains, forma un izmērs ir piesaistīts noteiktiem tilpuma parametriem. Piemēram, ja servīze paredzēta sešām personām, kafijas kannas tilpumam jābūt tādam, lai varētu piepildīt visas krūzītes, skaidro Ieva Nagliņa. “Laika gaitā mūsu ēšanas un galda klāšanas paradumu ietekmē ir mainījies servīzes komplektējums. Tajā retāk ietilpst zupas terīnes un garšvielu trauciņi, jo šim nolūkam izmantojam citus traukus.”

Restorānos un citās publiskās ēdināšanas vietās, iespējams, ir striktākas prasības attiecībā uz trauku tilpumu, nekā tas ir mājsaimniecībās, kā arī, piemēram, ir svarīga tāda funkcionāla nianse, ka tējas vai kafijas tases dizains veidots tā, lai tās var satilpināt citu citā (tas veiksmīgi atrisināts trauku ansamblī Anna), norāda Ieva Nagliņa.

Lielām partijām un arī unikālas

Porcelāna ražošanas industrijas attīstība savulaik veicināja šo trauku pieejamību plašākiem sabiedrības slāņiem. “Laikā, kad porcelāna ražošana (gan formas izveide, gan dekors) bija roku darbs, šis produkts, protams, bija ekskluzīvāks. Bet līdz ar ražošanas mehanizāciju porcelāna izstrādājumi pamazām kļuva arvien pieejamāki, tos varēja iegādāties cilvēki ar atšķirīgu ienākumu līmeni,” turpina Ieva Nagliņa.

Ne vien pusdienu servīzēm, bet arī citiem porcelāna traukiem varēja samazināt cenu, jo tika ieviesti dekoli, kas ļāva samazināt roku darba nepieciešamību trauku dekorēšanā. Dekoli ir sietspiedē drukātas uzlīmes, respektīvi, keramikas krāsa tiek uznesta uz trauka mehāniskā veidā, līdz ar to dekors ir ne vien precīzs un ar perfektu klājumu, bet arī tiek paātrināta trauku izgatavošana. “Jau Rīgas Porcelāna rūpnīcas laikā bija servīzes, kas tika ražotas lielām partijām ar vienkāršāku dekolu un līdz ar to par pieejamāku cenu, gan ekskluzīvākas un krāšņākas. Vienlaikus mākslinieki kā savus radošos darbus izstādēm vai īpašiem pasūtījumiem gatavoja arī unikālās servīzes, kuras gandrīz pilnībā bija roku darbs.”

Rīgas Porcelāna rūpnīcas slēgšana, protams, ir zaudējums ne vien Latvijas ražošanai, bet arī keramikai kopumā, ir pārliecināta Ieva Nagliņa. “Rūpnīca bija būtiska pieredze un atspēriena punkts daudziem māksliniekiem un dizaineriem, kuri varēja tur attīstīt un realizēt savas radošās ieceres. Tagad materiāltehniskā bāze, īpaši dizaina izstrādei, ir jārada pašiem savās personiskajās darbnīcās vai nelielās manufaktūrās.”

Galerijas nosaukums
LA.lv