Mobilā versija
-1.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Pirmdiena, 11. decembris, 2017
13. augusts, 2017
Drukāt

Imants Strads: Bez Lāča nebūtu Lūča! (3)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

18. augustā Valmieras teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos dokumentālā izrāde “Lūcis”, kas iekļauta Latvijas valsts simtgades programmā. Iestudējuma režisore Elīna Cērpa pirms dokumentālās izrādes tapšanas veikusi apjomīgu pētījumu par aktiera un režisora Pētera Lūča darbu un laiku Valmieras teātrī. Interesanti stāsti arī uzzināti, tiekoties ar izcilās personības laikabiedriem. Izrāde būs kā vēstījums jaunākajai paaudzei par Pētera Lūča daiļradi un viņa atstāto mantojumu Valmieras teātrim.

Aktieri, režisoru un skatuves mākslas pedagogu Pēteri Lūci (1907 – 1991) plašāka sabiedrība iepazina kā Oskaru Kļavu pirmajā latviešu pilnmetrāžas skaņu spēlfilmā “Zvejnieka dēls” (1939). Valmierā pirmo darbu – Rūdolfa Blaumaņa “Indrānus” – viņš iestudēja 1943. gadā. Deviņus gadus vēlāk Pēteris Lūcis kļuva par Valmieras teātra pastāvīgo režisoru. No 1957. gada līdz mūža nogalei viņš bija Valmieras teātra galvenais režisors. 2017. gadā tiks atzīmēta Pētera Lūča 110. gadadiena.

Pētera Lūča lomā iejutīsies viens no Valmieras teātra vadošajiem aktieriem Imants Strads, kurš nupat jūnijā nominēts Gada aktiera balvai par viņa atveidoto atraitni Gurmižsku izrādē “Muiža kaņepēs” Valmieras teātrī.

– Par Gurmižskas lomu Indras Rogas iestudētajā izrādē “Muiža kaņepēs” Valmieras teātrī esat nominēts kā Gada aktieris. Ar “Spēlmaņu nakts” balvām līdz šim laikam lutināts neesat…

Imants Strads: – Nominācijas bijušas trīs, kas arī nav slikti. Taču kāds vienmēr bijis labāks. Tas ir normāli.

– Kā raksta teātra kritiķe Henrieta Verhoustin­ska, jūsu spēlētajai atraitnei Gurmižskai, sievietei labākajos gados, nevar nejust līdzi, kad asaru pilnām acīm viņa apjauš – tā uzcerētais, un kas par to, ka padsmit gadus jaunākais? – Vosmibratovs ir viņu apšmaucis… Kādām acīm pats skatāties uz savu varoni?

– Protams, ne jau izsmejot. Kā savas lomas advokāts to nemaz nevarētu atļauties. Un kādēļ gan lai to darītu? Arī Francijas prezidentam Makronam, piemēram, sieva ir divdesmit gadus vecāka… Parasti šo lomu dod spēlēt atbilstoša vecuma sievietēm, kuras mēģina atraitni par daudz aizstāvēt un padarīt labāku, nekā viņa īstenībā ir. Es mēģinu saprast sievietes rīcības cēloņus un arī sekas. Un man kā vīrietim nav nekādu kompleksu un problēmu visā iejusties un stāstu izstāstīt.

– Kādēļ, jūsuprāt, sabiedrībā pieņemts pasmieties par sievietēm, bet kungi, kas arī zināmos gados tīko pēc pārdesmit gadu jaunākām, tiek tā kā vairāk saudzēti?

– Varbūt tāpēc, ka no seniem laikiem pieņemts – nav nekas nosodāms vīru tiek­smē pēc jaunākām dāmām. Kaut gan turīgiem cilvēkiem, kā savulaik, piemēram, karaļiem, bija favorītes, un augstdzimušām lēdijām tāpat. Tas ir tāds naudas maka stāsts. No abām pusēm. Var jau būt, ka pāris procentos gadījumu šajās attiecībās uzplaukusi lielā mīla. Bet es neticu jūtām starp cilvēkiem ar sešdesmit gadu starpību. Nu neticu. Lai kāds mani pārliecina par pretējo…

– Jaunās sezonas Valmieras teātra repertuāra afišā ieraugot izrādi ar vienu jaudīgu vārdu nosaukumā “Lūcis”, nāk prātā, ka arī Nacionālais teātris pirms dažām sezonām izmantoja šo pašu paņēmienu – likt izrādes nosaukumā tikai vienu, bet pamatīgi jaudīgu vārdu – “Lācis”…

– Bez Lāča nebūtu Lūča! Pēc filmas “Zvejnieka dēls” uzņemšanas, kas tapa pēc Viļa Lāča romāna, Lūcis baudīja nedalītu tautas mīlestību, un arī vēlāk pēc kara, jau dziļos padomju laikos, visu mūžu bija un palika Oskars. Daudzviet viņu līdz sirmam vecumam tā arī uzrunāja – mīļo Oskar, Lūča kungs…

– Vēlējos vaicāt mazliet citā aspektā – Lācis bija sarežģīta personība, bet vai aktierim nav neparocīgi atklāt viengabalainu personību, kāda daudziem var šķist Lūcis?

– Nekas tamlīdzīgs! Lūcis bija daudzšķautņains, tāpēc arī izrādē iekļauti 17 pētījumi par viņu no dažādiem skatpunktiem. Lūcis nevarēja atļauties teikt visu, ko domāja, jo viņam tāpat bija savi “skeleti skapī”: strādājis vācu laikā, bija jārēķinās ar valsts drošības dienesta interesi, ko nevēlējās piedzīvot, jo alka Valmieras teātrī strādāt un īstenot sevi līdz mūža beigām. Viņš panāca, ka teātri neslēdz, ko vienubrīd gribēja. Pusotru gadu Valmieras teātrim nācās pierādīt, ka tas spēj pastāvēt bez valsts dotācijas. Un Lūcis sāka veidot brīvdabas izrādes. Aktieri braukāja pa lauku estrādēm, spēlēja brīžiem diezgan briesmīgos apstākļos, bet teātri nosargāja. Nopelnīja pat tik daudz, ka par to naudiņu uzturēja arī operu. Protams, viņam bija arī savi trūkumi. Kā vienā intervijā atzinies – neesmu teorētiķis. Lūcis vairāk bija praktiķis, kas ar savu dzīves pieredzi un pasaules skatījumu palīdzēja jaunajiem aktieriem tikt pie lomas izpratnes atslēgas. Un pieredze viņam bija liela.

– Kā jūs tuvojāties Lūča lomai?

– Atceros, kā, pirms deviņpadsmit gadiem ienākot Valmieras teātrī, uz mani noraudzījās bronzā veidota seja no sienas pie ieejas Apaļajā zālē. Esmu pamatīgi iepazinies kā ar Valmieras teātra, manas darba vietas, vēsturi, tā arī Latvijas teātra tā laika kopainu. Interesanti, kā savulaik pēc Jelgavas teātra likvidēšanas notika jelgavnieku saplūdināšana ar Valmieras teātri… Kā teicis Lūcis – nedrīk­stam nocirst pagātnes saknes, jo tās baro tagadni. Savukārt tagadnes saknes baro tālāk nākotni. Arī tā viņš teicis kādā intervijā, kas arī izrādē citēta. Videoierakstos esmu skatījies, kā Lūcis spēlēja savus varoņus, esmu noskatījies arī Oļģerta Dunkera viņam veltīto videofilmu, izlasījis vai visu tā laika periodiku…

– Izskatās, ar Lūci arī vizuāli esat diezgan līdzīgi…

– Daudzi tā saka. Nezinu, es tā nejūtos. Ilgi gudrojām, kā dabūt to Lūča dzeltenbalto matu toni. Tas nav viegli, jo tik sirmu matu man vēl nav. Varētu jau likt parūku, bet nebūtu dzīvi. Lūcim mati krita brīvi. Izmēģinājām parasto laku, bet tad mati cieti kā žagari. Nu atrasta viltība, kā dabūt tos Lūča brīvi krītošos matus. Kādas divarpus stundas pirms katras izrādes būs jāpavada grimētavā. Pie manas galvasrotas rūpīgi jāpiestrādā, jo visu izrādes laiku es konsekventi esmu 75 gadu vecumā, kad režisors svinēja savu jubileju un bija ar pietiekami lielu krampi.

– Kur, jūsuprāt, slēpjas “Zvejnieka dēla” pievilcības fenomens?

– Filmā atklāta tā laika tagadne. Filmas veidotāji nemeklēja vēsturi. Visas vēlākās filmas par to laiku jau ir tā laika vēsture. Bet “Zvejnieka dēlā” darbība notika “šeit un tagad” – kā nupat “Kolka Cool”. Tas ir stāsts par mums šodien. Ja “Kolka Cool” rādīs pēc divdesmit gadiem, tas jau būs pavisam kas cits. Jā, “Zvejnieka dēlā” izpaužas vecā aktieru skola, vecā latviešu valoda nu brīžiem šķiet diezgan ačgārna, bet arī tajā ir savs šarms. Ļoti žēl, ka pienāca karš. Varbūt režisors Vilis Lapenieks būtu vēl kādu brīnišķīgu filmu uzņēmis, bet viņš emigrēja, tāpat kā Anitas atveidotāja aktrise Ņina Melnbārde, ar kuru Lūcis visu padomju laiku caur citiem cilvēkiem esot sarakstījies.

– Atminos, kad vēl bija dzīva dailēniete Ērika Ferda, pie viņas Murjāņu mājiņā viesībās sanākušās ar teātri tik tieši nesaistītas kundzes, ieraudzījušas Lūci, nekautrējās atzīties pārsteigumā: domājušas, Oskara atveidotājs daudz garāka auguma..

– Ir jau dzirdēts, ka filmējoties meitenes gājušas pa tranšejas bedri, bet Oskara Kļavas atveidotājs – pa kāpas malu. Jā, viņš nebija slaida auguma, bet gruntīgs. Kā nesa sevi, kā balss skanēja! Kad iedimdināja savu Zeltmata skolu, nevienam mute nevērsies teikt – mazs cilvēks. “Tu paskaties, kā vecis met tīklus, cik nesteidzīgi viņš to dara!” Lūcis dimdināja.

– Vai Lūcis kā personība iederētos šodienas Latvijas teātrī?

– Īsti labi viņš nejustos. Bija lietas, par kurām Lūcis stāvēja un krita. Redzot, ka daudzas no tām tik ļoti nonivelētas… Viņš bija nozīmīga personība Latvijas kultūras vēsturē, un viņam, iespējams, sāpētu mūsdienu teātra saturs, tas, ko rāda uz skatuvēm. Lūci interesēja cilvēku savstarpējo attiecību krāšņums. Tīras un saprotamas lietas. Viņš bļautu un ietu no zāles ārā 70 procentos izrāžu. Viņam būtu ko teikt par attieksmi pret vecākiem cilvēkiem, vecākiem, bērnu tiesībām, jo viņš pats ļoti daudz tika cietis no sava tēva, ļoti valdonīga cilvēka. Viņš vēlētos, lai mūslaikos netiktu aizmirsts, bet šis noteikti vairs nav viņa laiks.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. “Mīljie,Labie,Zelta Vienīgie”!P.Lúça sveiciens,kuru vienmér lietoju ieejot VDT.

  2. Ja tā jāreklamējas, tas štrunts vien būs. Kas nu Lācis par Lūci?

Draugiem Facebook Twitter Google+