Raivis Vidzis
Raivis Vidzis
Publicitātes foto

Raivis Vidzis: Vairs nevēlos dzīvot agresijā 0

Pēc zināma klusuma brīža televīzijas ekrānos atgriezies spēkavīrs, fitnesa treneris un improvizācijas teātra aktieris Raivis Vidzis. Šoruden viņš pievienojies Armanda Pučes un Valda Valtera vadītā sporta raidījuma “Hattrick” komandai kanālā “360TV”. Televīzijas skatītāji Raivi Vidzi savulaik iepazinuši tievēšanas projektā “XXL”. Savukārt šovā “Dejo ar zvaigzni 2” Raivis kopā ar deju partneri Violu Abramovu pat pamanījās plūkt uzvaras laurus. “Ne vienmēr jābūt pirmajā rindā vai galvenajā lomā. Galvenā ir saspēle,” teic artistiskais spēkavīrs.

Reklāma
Reklāma
Skabejeva ārdās: Krievijas propagandisti sašutuši par Trampa rīcību saistībā ar Ukrainu 5
Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 27
TV24
“Jāklausās, ka esam šmaukušies.” Par netaisnību un piemaksām tiem pensionāriem, kuri strādājuši padomju laikā 189
Lasīt citas ziņas

Raivi, kādu brīdi bijāt nozudis no ekrāniem un portālu virsrakstiem.
Ja nav iemesla par cilvēku kaut ko publiskajā telpā rakstīt, tad nevajag tur līst. Varbūt ir kāds, kas to dara par katru cenu, tomēr tas nav mans mērķis. Ja raksta, tad par lietu. Šajā laikā noticis daudz lietu – ir bijusi sportošana, improvizācijas teātris, arī cīņa bez noteikumiem, studijas.

Cīņa bez noteikumiem ir visai ekstrēms sporta veids. Vai tādēļ izmēģinājāt tikai divreiz?
Tas bija jau krietni sen. Kad pabeidzu viena sporta veida gaitas, vienkārši gribēju pamēģināt šo cīņu, nepretendējot uz lauriem. Pamēģināju, kā tas ir, kad tu izej publikas priekšā nevis ringā, bet būrī. Protams, tas bija kaut kas pilnīgi citāds. Milzīga iekšēja cīņa ar sevi un baiļu pārvarēšana.

CITI ŠOBRĪD LASA

Toreiz abas cīņas bija veiksmīgas, tomēr neturpinājāt.
Divas cīņas, divas uzvaras. Veselību pēc tām esmu saglabājis, tātad viss it kā kārtībā, tomēr sapratu, ka nevēlos to turpināt. Ir skaidrs, ka man ir vēlēšanās attīstīties garīgi, mācīties un pilnveidot sevi.

Ja kādreiz cilvēki mani pazina kā rupju, nesavaldīgu un agresīvu, kāds es arī biju, jo bija tādi laiki, tad tagad es vairs tā negribu.

Ir pagājis ilgs laiks, kopš šī vēlēšanās nav mainījusies. Esmu sapratis: kādu enerģiju tu ražo, tāda ap tevi arī sāk griezties – ap tevi parādās tādi paši cilvēki kā tu. Ja mācies, izglītojies, tad tev apkārt ir inteliģentāki cilvēki, un līdz ar to tu mainies arī pats. Tomēr tas var notikt tikai tad, ja to pats gribi. Ir daudz cilvēku, jauniešu, kas dara nepareizi, bet, kamēr cilvēks pats to nesapratīs, dzīve tā arī virzīsies. Bērnībā, kad aizgāju mācīties uz citu skolu, manī sēdēja revolucionārs, jo iepriekš skolā man darīja pāri, apsaukāja. Nolēmu – par spīti būšu visstiprākais un vissliktākais. Darīju visu, lai tā būtu. Skaidrs, ka tagad vairs nav aktuāli skriet ar vāli pa ielām. Tāpat visus idiotus nekad nepārmācīsi. Nesaku, ka tagad esmu eņģelis – ja vajag pateikt asāku vārdu vai aizstāvēt, es nekavēšos, tomēr speciāli to kultivēt un dzīvot agresijā – es to vairs negribu.

Atceraties to mirkli, kad nolēmāt kaut ko mainīt?
Pārmaiņas dzīvē parasti notiek pakāpeniski, nevis vienā acumirklī. Protams, ir slimības, tuvinieka zaudējums, bet mans gadījums ir šis lēnais ceļš. Tu sāc saprast, aptvert. Pirmais virzienu iedeva šovs “Dejo ar zvaigzni”. Vienā brīdī apjautu, ka par mani nobalsojuši tūkstošiem cilvēku, kas mani vispār nepazīst. Toreiz nespēju noticēt, ka par mani domā tik pozitīvi un atsaucība ir tik milzīga. Tas bija mirklis, kad aizdomājos, ka pasaule varbūt negriežas tikai ap mani, ka ir daudz labā. Tomēr, lai kaut ko mainītu, ir jāsāk ar sevi. Neuztveriet šo kā pirmsvēlēšanu kampaņas saukli (smejas).

Reklāma
Reklāma

Bet varētu būt. Neesat domājis šajā virzienā – piemēri nav tālu jāmeklē.
Ja domā, ka vari būt deputāta kandidāts, jo tevi pazīst vairāk par trim cilvēkiem, tad, protams, man ir izredzes. Tomēr mani dzīves uzskati ir citādāki. Šobrīd uzskatu, ka turp lielākoties dodas cilvēki, kas vēlas “piesist” sev kabatu, lai cik bēdīgi tas nebūtu. Protams, starp viņiem ir daži, kas gribētu kaut ko mainīt, pacelt valsti, taču domāju, ka tuvākajā laikā viņiem neviens neļaus to darīt.

Esat pesimists?
Drīzāk reālists. Manā gadījumā ir vienkārši jāsaprot, kas ir tavs. Ja man iekšējā balss teiktu, lai kļūstu par mācītāju vai deputātu, es, protams, ietu šajā virzienā. Bet tā saka kaut ko citu.

Kad iekšējā balss sāka aicināt mākslu virzienā? Es domāju pievēršanos teātrim, improvizācijai.
Tas notika paralēli visam. Mans vectēvs, Hugo Martinsons, savulaik bija kultūras nama vadītājs Taurupē. Viņš ir tas cilvēks, kurš man dzīvē devis ārkārtīgi daudz. No viņa nāca miers un pozitīvais paraugs, ko es vienmēr atceros. Kaut kādā brīdī es nokļuvu teātrī “Hamlets” – pirmo improvizācijas stūrakmeni ielika teātra vadītājs, aktieris Rolands Zagorskis. Viņš tikai pateica – nāc, dari! Improvizācija pirmkārt ir sevis provocēšana, jo tu neesi savā komforta zonā. Tas, kā tu spēj saņemties un atrast izeju, atkarīgs no tevis paša. Tā dēvētajā nulles improvizācijā tu vispār nezini, kādu tēlu tev iedos. Tas liek mobilizēties un mēģināt saspēlēties ar kolēģiem. Ja izdodas, tad ir tādas improvizācijas izrādes, ka “rauj jumtu”, bet citreiz – kaut kā “neaiziet”. Improvizācija teātra “Spiediens” sastāvam pievienojos pagājušajā gadā. Vēl ir jāmācās, jāiet pie pasniedzējiem uz meistarklasēm. Kad pirms četriem pieciem gadiem sāku, sapratu, ka jāmainās arī garīgi. Sāku biežāk lasīt grāmatas, paplašināt savu redzesloku.

Kas bija grūtākais?
Valoda. Kad nonāc uz skatuves, pēkšņi saproti, ka burtiski trūkst vārdu. Līdz tam ikdienā tādas tukšās vietas mēdzu aizpildīt ar lamuvārdiem, bet uz skatuves tas vienkārši neder. Sapratu, ka jāmaina kaut kas savā leksikonā, ja gribi progresēt.

Improvizators – tā ir profesija?
Drīzāk aizraušanās darbu apvienošanas kārtībā. Reizēm gan tas līdzinās darbam – meistarklases reizēm ilgst vairākas stundas.

Dailes teātris – “Izraidītie”, pēc tam “Jeruzaleme”, abas visai melnas izrādes, bija izaicinājums?
Nenoliedzami. Lielā skatuve, jaunas izjūtas. Esmu ļoti laimīgs, ka varēju to piedzīvot, jo ne katram dzīvē kaut kas tāds iekrīt rokās.

Domāju, ir daudz talantīgāku cilvēku par mani, kuriem vienkārši netiek dota iespējas. Man vienkārši uzsmaidīja veiksme.

Abas izrādes ir izaicinošas, spēcīgas. Man nav ne mazāko iebildumu pret šāda veida teātri, neesmu šajā ziņā konservatīvs. Man svarīgākais bija spēlēt kopā ar tik izciliem, pieredzējušiem aktieriem un mācīties no režisoriem. Esmu vienkārši pateicīgs par šo iespēju. Galvenais, ja tu spēj dot cilvēkiem pozitīvu noskaņojumu – tas attiecas gan uz improvizāciju, gan teātri, tas jau ir labi.

Sporta raidījums ir vēl viens negaidīts pavērsiens. Kas noder vairāk – sportista vai improvizatora pieredze?
Pirms kāda laika kopā ar Intaru Rešetinu filmējām nelielus “Instagram” stāstiņus par diviem puišiem, kas darbojas sporta zālē. Kāds ieraudzīja, Intars ieteica, un viss notika. Man tika iedoti groži rokās, tālāk jau no manis paša atkarīgs, kā es tos izmantošu. Pagaidām virzāmies uz priekšu, un domāju, ka neapstāsimies. Protams, vēl ir jāpiešaujas, jāatrod sava niša. Raidījuma dinamika ir pamatīga, nav laika prātošanai. Nelienu lietās, kuras labāk saprot Valdis Valters, manā ziņā atkal ir tie gadījumi, ja ciemos atnāk, piemēram, svarcēlājs. Šis tāpat kā improvizācijā ir komandas darbs – saspēle. Varbūt reizēm tu uz skatuves neesi pamanāms, bet kopējā etīdē bez tevis nevar. Ne vienmēr jābūt pirmajā rindā vai galvenajā lomā. Tu esi kā zobrats mehānismā. Ja vajag – paklusē, ja vajag – raujies uz priekšu. Paklusēšana reizēm vēl jāmācās.

Kā pašam tikmēr ar sportošanu?
Sportoju aktīvi – pats sev. Skrienu, trenējos vairākas reizes nedēļā. Forma ir jāuztur, un sports manā dzīvē būs vienmēr.

Savā vecumā esmu sapratis, ka dzīvē vairs neko kardināli nemainīšu – nebūšu bērnudārza audzinātājs vai motokrosa instruktors.

Nodarbojos ar teātri, privātiem treniņiem. Šobrīd mācos Sporta pedagoģijas akadēmijā – iepriekš pabeidzu fitnesa treneru programmu un nolēmu, ka turpināšu mācības kā rekreācijas speciālists. Tas nozīmē fizisko un garīgo spēku atjaunošanu pēc slodzēm. Tas var nozīmēt aktīvu atpūtu, kurā nav svarīgs sportiskais rezultāts, bet pats process, kurā cilvēks atgūst spēkus.

Kāda sajūta studenta lomā?
Galvenais ir kaut ko neiekavēt. Šajā vecumā jau ir cita uztvere – tu saproti, ka šurp nāc tādēļ, ka to vajag tev, nevis sēdi un gaidi, ko tad nu pasniedzējs iemācīs.

Pieturzīmes

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez ūdens.

Trīs lietas, kas tevi raksturo vislabāk?
Motocikls Harley-Davidson. Spītība un neatlaidība. Brīvība.

Lielākais sasniegums darbā?
Divkārtējs čempions Pasaules kausā spēkavīriem.

Labākā izklaide?
Motocikls.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.